Mātes diena

Šie svētki, ko ik gadu svin maija otrajā svētdienā, Latvijā ir jauni, lai gan pasaulē to atzīmēja jau 1907. gada maijā, kad šādu tradīciju iedibināja amerikāniete Anna Džervisa. Padomju varas laikos Mātes dienas vietā svinēja Starptautisko sieviešu dienu, ko arī šobrīd atzīmē 8. martā. Jaunā svētku diena mūsu kalendārā iekļauta vien kopš 1989. gada.

Mātes dienas tradīcijas dzimtene ir ASV, kur Anna Džervisa, lai godinātu savu 1906. gada 8. maijā mirušo māti, iedibināja šādus svētkus. 1907. gada maijā viņa pirmo reizi šo dienu atzīmēja klusā noskaņā kopā ar draugiem. Amerikānietei radās doma, ka šādu dienu varētu atzīmēt arī citi, tāpēc jau 1908. gadā viņa aicināja tajā piedalīties arī vietējās baznīcu draudzes un sabiedrību kopumā. Šāda doma iedzīvotājiem iepatikusies, tāpēc jau 1914. gadā tā Amerikā tika izsludināta par oficiāliem svētkiem.

Taču Latvijā šī diena oficiāli atzīmēta kopš 1992. gada, lai arī 20. un 30. gados Latvijā svinēta ģimenes un mātes diena, pārliecībā, ka stipra ģimene ir tieši mātes nopelns.

Kā atzīmē: Izplatīta tradīcija Mātes dienā bija došanās uz to dievnamu, kur bērnībā iets kopā ar māti, lai uz baznīcas altāra noliktu ziedus ka pateicību savai mātei par audzināšanu. Līdzīgi Mātes dienu svin arī Zviedrijā, Dānijā un citās valstīs, kur šos svētkus atzīmē galvenokārt baznīcās. Latvijā mātes dienā māmiņām tiek dāvināti ziedi, dāvanas, teikti apsveikumi un pateicības vārdi par dzīvības dāvāšanu, audzināšanu, klātesamību un padomu vajadzīgā brīdī. Tie iedzīvotāji, kuru mātes jau aizgājušas aizsaulē, dodas uz kapiem nolikt puķes un aizdegt svecītes.