Mums jāpakļaujas un jāpaklausa vienādi visiem karaļiem, jo tas attiecas uz viņu amatu, bet jāciena un jāmīl mums ir tikai viņu tikums.
Starp likumiem, kas nosaka mūsu attieksmi pret mirušajiem, man liekas ļoti saprātīgs likums, kas paredz, ka valdnieku darbība vērtējama pēc viņu nāves. Viņi ir likuma biedri, ja ne tā pavēlnieki. Tā kā taisnīgumam nebija varas pār viņu galvām, tas ir pietiekams iemesls, lai tam tā būtu pār viņu reputāciju un viņu mantinieku vārdu: par lietām, kuras mēs bieži vērtējam augstāk par dzīvību.

Es labprāt uzticos citu cilvēku godīgumam. Bet es to darītu nelabprāt, ja tādējādi dotu iemeslu kādam domāt, ka es to daru izmisuma un mazdūšības dēļ, nevis aiz atklātības un ticības cilvēku patiesumam.

Tas, kurš vienos svaros sver tikuma dēļ nestos upurus un tā augļus, nav cienīgs saskarties ar tikumu; tāds nepazīst ne tikuma jaukumus, ne tā lietojumu.

Ticība otra cilvēka godīgumam ir pietiekami svarīgs apliecinājums paša godīgumam.

Mērenība ir daudz sarežģītāks tikums nekā ciešanas.

Nekādas ciešanas nespēj piespiest īstu tikumu pagriezt dzīvei mugurpusi.

Paslēpties bedrē zem smagā zārka vāka piedien gļēvulībai, navis tikumam. Tikums nepārtrauc savu ceļu, lai kāds negaiss pār to plosītos.

Sekosim cilvēcīgākiem paraugiem. Cik gan daudz spēj laikmets un piemērs!

Rīcības godājamību un cēlumu nevar pamatot ar tās derīgumu; maldās tie kas domā, ka katram jāveic jebkura darbība un katram tā būs godprātīga, ja tā ir derīga.

Lai arī cik liels būtu tikums, tas nav atalgojams, ja kļuvis par paradumu.

Tikums grib, lai to ievēro viņa paša dēļ; un, ja dažkārt ar to slēpj citus nodomus, tad viņš tūdaļ pat norauj šo masku no mūsu sejas. Ja tikums reiz ir ienācis jūsu dvēselē, tad tas, līdzīgi spilgtai un noturīgai krāsai, ir iznīcināms tikai kopā ar pašu audumu.

Īsta tikuma vērtība un diženums pastāv tā ievērošanas vieglumā, derīgumā un tīkamībā; tā slogs ir tik niecīgs, ka spēj nest gan pieaugušie, gan bērni, gan vientiesīgie, gan apķērīgie. Tas prasa nevis spēku, bet prasmi.

Tikumība ir visu cilvēcisko baudu māte barotāja. Padarot baudas saprātīgas, viņa saglabā to svaigumu un tīkamību.

Ar algu atalgo sulaiņa rūpes, ziņneša centību, apmācīšanu dejās un jāšanas mākslā, runas meistarībā un atalgo pat viszemiskākos pakalpojumus; maksā arī par netikumu – par glaimiem, par savešanu, par nodevību; tādēļ nav nekā pārsteidzoša, ja tikums mazāk tiecas pēc šīs nolietotās naudas nekā pēc tās cēlās un nesavtīgās balvas, kas viņam vairāk piestāv.

Naudu nosargāt ir grūtāk nekā to iegūt.