Šķīstība ir sakists tikums, un tās derīgums ir vispārzināms; bet to iemācīt un piespiest ievērot, atsaucoties uz dabu, ir tikpat grūti, cik viegli to izdarīt, atsaucoties uz paražu, likumiem un priekšrakstiem.

Arī tikumu var padarīt netikumīgu, ja mēs pēc tā izrādīsim pārāk rupju un dedzīgu vēlēšanos.

Ja parastā dzīves laime netiek tikumam, tas novēršas un iztiek bez tās un veido sev citu, pilnīgi savu fortūnu, kas nav tik nedroša un mainīga. Tikums prot būt bagāts, varens un izglītots; tas prot gulēt arī mīkstos pēļos. Tas mīl dzīvi, mīl skaistumu, slavu un veselību. Taču tā galvenais un pamata uzdevums ir iemācīt saprātīgi rīkoties ar šiem labumiem, kā arī, zaudējot tos, saglabāt stingrību; šis pienākums ir drīzāk cēls nekā grūts, jo bez tā mainās viss mūsu dzīves plūdums, tas kļūst duļķains un kroplīgs; tieši šeit mūs apdraud zemūdens akmeņi, biezokņi un dažādi briesmoņi.

Mūsu laime un nelaime ir atkarīga tikai no mums pašiem. Lūk, pie kā mums jāvēršas ar savām veltēm un vēlējumiem, nevis pie likteņa: tas nespēj neko attiecībā uz mūsu tikumiem.

Ja tikums balstīts tikai uz slavu, tad tas kļūst tukšs un vieglprātīgs.

Tas, kurš pirmais ieminējās par slavas līdzību ēnai, pateica vairāk, nekā pats domāja. Tās abas ir absolūti nevajadzīgas.

Ar pacietību mēs varam sāpes ja ne gluži nomākt, tad vismaz mazināt, un, lai arī kā ciestu mūsu ķermenis, mēs varam saglabāt dvēseles un gara stingrību.

Stipras sāpes parasti ir īslaicīgas, bet, ja tās ir ilgstoši, tad tās ir vieglas.

Sāpju izciešanu mums ļoti grūtu padara tas, ka mēs neesam raduši smelties galveno apmierinājumu dvēselē un nepievēršam tai pietiekami daudz uzmanības, kaut arī tā ir mūsu stāvokļa un uzvedības neierobežota noteicēja. Mūsu ķermenim, ja neņem vērā dažādas galējības, ir raksturīga vienāda virzība un veidojums. Dvēsele ir spējīga mainīties visdažādākajās formās un piemērot sev un savam stāvoklim, lai kāds tas būtu, ķermeņa sajūtas un visas citas parādības. Tomēr to vajag studēt un pētīt un atmodināt tajā apslēptos visvarenos spēkus. Nav neviena argumenta, neviena priekšraksta, kas spētu stāties pretī tās sliecībām un izvēlei. No tūkstošiem ceļu, kas ir tās rīcībā, piešķirsim tai to virzību, kas nodrošinātu mūsu mieru un drošību, tad mēs ne tikai izvairīsimies no pāridarījumiem, bet arī, ja tai labpatiks, mums pāridarījumi un likstas šķitīs pat patīkami un glaimojoši.

Mūsu ciešanas un baudas pastiprina mūsu prāta asums.

Ar sāpēm ir tāpat kā ar dārgakmeņiem, kuri pieņem gaišāku vai tumšāku nokrāsu atkarībā no ietvara, kādā mēs tos ievietojam, un arī sāpes ieņem mūsu būtnē tik daudz vietas, cik mēs tām atvēlam.
Saliektam un nospiestam ķermenim ir mazāk spēka izturēt slogu; tāpat ir arī ar mūsu dvēseli: to vajag iztaisnot un pacelt, lai tā spētu stāties pretī ienaidniekam.

Mums katram ir dārga mūsu esamība, bet esamība pastāv kustībā un darbībā. Tādēļ mēs katrs sevi zināmā mērā ieguldām savā veikumā. Tas, kurš dara labu, rīkojas brīnišķīgi un godājami; tas, kurš pieņem šādu rīcību, - tikai derīgi, bet derīgais daudz mazāk piesaista mīlestību nekā cēlais. Cēlais ir stingrs un nelokāms; tas savam darītājam sniedz pastāvīgu apmierinājumu. Derīgais viegli aizslīd un izzūd; tas neatstāj tik siltas un maigas atmiņas. Mēs augstāk vērtējam tās lietas, kas mums dārgāk maksājušas; un dot ir grūtāk nekā ņemt.

Nespēdams ietekmēt notikumus, es iespaidoju pats sevi; ja tie man nepiemērojas, es piemērojos tiem.

Jebkura pārliecība var būt pietiekami stipra, lai, to aizstāvot, liktu uz spēles dzīvību.

Pieradums un laiks iedarbojas spēcīgāk par jebkuru citu piespiešanas līdzekli.