Ar asu mirkli zvaigzne dur,
Un bezgalību cilvēks aiziet
Un satiek debesis kaut kur.

Nu zvaigzne beidzot piekususi
Un starus ievelk klusi, klusi.
Un dziļi naktī cilvēks bass
Iet savas zvaigznes apglabāt.

Lapas kārtojas kāsī.
Apse klsui raud.
Es neaizeju. Es palieku.
Bet vējš mani projām sauc.

Un zvaigzne visaugstākā
Man gaismu ka likteni spēlē.
Es jau aizeju atmiņā –
Siltā sapnī zem dzimtenes spārna.

Pēc tā katru mērīs,
pēc tā katru svērs,
vai lauku aris
vai ežmalā stāvējis.

Kad vakars mežiem zilganas ēnas dala,
man ir skumji bez gala
un sāp bez gala.

Aiz logiem rīta gaismā zvaigznes riet,
drīz rūtīs uzbsies pirmais saules stars.
Nav vaidu vairs,
jau elpa apklususi,
vairs lūpas neaicina klusi, klusi,
vairs roka nemāj bezspēcīgi gausi.

Tev tava dziesma jāizdzied –
mūžības dziesma jāizdzied.

Palika draugi,
palika radi,
un Tu aizbrauci klusi, klusi…

..nedz mīla,
nedz laime,
nedz ļaunums –
nekas Tevi nespēj vairs skaut.
Tu neprasi
dzīvi no jauna
dzīvot tev ļaut.
Lai saule iet savu gaitu,
kur viņai paredzēts iet;
lai ļaudis iet savu gaitu,
kur viņiem paredzēts iet, -
Tev tikai vienuviet,
vienuviet,
vienuviet,
vēl jāaiziet…
Draugi,
saudzīgi, saudzīgi
uz pleciem aiznesiet

draugi,
mierīgi, mierīgi
uz baltām smiltīm noguldiet

Man acis aizvērs balta smilts.
tev paliks dzintars, maigs un silts.
Tam cauri saulē paveries,
ja kādreiz ļauna diena smies.

Kāds sapnis ir nācis,
kāds projām steidzies,
viss kādreiz steidzies,
viss kādreiz ir sācies,
viss – kādreiz beigsies.

Un it neko tur nevar dzrīt.
Vien tad,
kad skumju apdvests vaigs,
tad atceries, ka dadžiem arī
ir bijis
ziedēšanas laiks.

Vairs Tevis nav –
tā ļaudis teiks
un putns kliegs,
pār kapu diedams.
To čukstēš vējš,
Tev garām skriedams.
Un pelēks skums pēc Tevis lauks,
kas Tavu sviedru sāli dzēris.

Vairs Tevis nav –
tā ļaudis bildīs
un asaru no vaiga rausīs,
bet mani plakstiņi būs sausi –
nav taisnība,
ka Tevis nav.

Kad pavasaris sniegus irdinās,
Tu atzelsi.
Ar zāles zaļām acīm
Tu vērsies debess zilā spogulī,
ar sauli sasmaidīsies,
lietiem sačukstēsies
un plauksi liegi smaržojošos ziedos.

Pār Taviem pleciem klāsies sūnu lakats smags,
Kas izrakstīts būs zeltskarainām smilgām.
Tās klusiem čukstiem Tavu vārdu sauks. –
Nav tiesa, vecomāt, ka Tevis nav!

Kokle, baltā, labā kokle,
ko tu klusi, ko tu klusi?
Bāli pirksti, gurda roka –
koklētāja aizmigusi.

Ko tu klusi, labā kokle?
Koklētāja aizmigusi.
Pāri rudens ziediem silta
skaņu gaisma virmo klusi…

Viss, viss reiz pazudīs.
Pat smiltis aiz ozolsienas
no nakti pāri līs.
kas man pāri līs.
Un manas nebaltās
un manas baltās dienas
kā izdegušas sveces
nodzisīs.