Kad reiz tālo gaitu beigšu
Nenosirmojis vai salauzts,
Atvadoties paldies teikšu
Manai gaišai debess malai!

Zaros zaļa migla vijas
Un man tieši sirdī plūst,
Bērzi šie pie šūpļa bija,
Laikam ir pie kapa būs…

Un caur to sīko sēklu,
Kas dziļi sniegā slēpjas,
No siltā zemes klēpja
Kāps jauna ziedēšana.

Vēl smaržos vecā zāle
Un trīcēs pērnā smilga,
Bet dievgosniņa pacels
No plaukstas tavas ilgas

Un aiznesīs uz spārniem
Pie nezināmas tāles.
Tai dienā debess dunēs
Kā zila katedrāle…

Vakara mākoņos zeltaini sārtos
Redzu jūs ieejot debesu vārtos.
Jūsu soļus Ziemsvētku zvaigznes
Zilā mūžībā skanoši aiznes.

Tev aizdedzinām sveci,
Nakts vēji to neizpūtīs…
Ar gaišu kvēli krūtīs
Tu gāji, visus sveicot.
Nu, tavu slavu teicot,
Tev aizdedzinām sveci,
Nakts vēji to neizpūtīs…

Maigām rokām lai tevi aizejot skārtu,
Baltā mūžība klusi gaida pie vārtu.
Ziema ir ārā ar sniega burvīgām balvām,
Balti koki stāv sardzē skumji noliektām galvām.
Sniedziņš kā ziedi no pelēkām debesīm taisās,
Liegi uz zaļām bēru skujiņām kaisās.
Ledus astras stingst priežu krēslainos zaros –
Stingusi sirds, kas dzejā mūžīgi staros.
Nāve nespēj saistīt dvēseli brīvo,
Agrāk kas aizgājis, ilgāk piemiņā dzīvo.

Es sapni par dzimteni pagalvī likšu,
Ar viņu atkal laimīgs tikšu
Un dusēšu saldi kā mātes rokās –
Pat nāves mokās.

Līdzi vārpām dzeltē saules stari,
Klusi bēgdami gar debesmalu.
Diena gurdenīgi iet uz galu.
Rokā virši, barbarisa zari.
Viens un vientulis starp dzīviem esu,
Skumjās tos uz draugu kapiem nesu.

Mirušiem, kas guļ ka jūrā smiltis,
Pakaļ neraudiet, tā aiziet cilšu ciltis.
Mirušie, no vecām saitēm brīvi,
Pāri kapiem iesāk jaunu dzīvi.
Tos, ko asarām ar smiltīm sedzat,
Jaunās sejās savā vidū redzat.

Starp divām mūžībām, starp divām naktīm maigām
Ir gals un sākums zemes bērna staigām.
Tās vienas klēpi atstāja viņs dzimstot,
Tā otra sagaidīs to, divas laipnas māsas, -
Ir divas mūžības, ir divas laipnas māsas, -
Starp viņām – dzīves nežēlīgās krāsas.
Tā viena auklēja, tā otra – žēlos
Un sirdij nemierīgai dos, ko vēlos.

Ar spārnu pārslotu kā eņģels mani skar,
Un augša zvaigžņu kori dzirdēt var.

Es tevim vainagu vīšu,
Vai grūtas skumjas dzīšu,
Kā nogurušu vēršu burus putekļainām kājām, -
Kas pacels tavas acis, mans draugs,
Kas tevi no tāluma atpakaļ sauks
Kalnā uz pelēkām mājām?

Tu redzi, es pie tevis eju
Tev bālo roku spiest
Un līdzi tevīm ciest, kā cieti tu ar mani.
Bet visi vārti cieti.
Dūs aizkusuši kapa zvani,
Kaudzēm krusti slieti.

Gan ēnās aizkaltusi daža lapa,
Un dažā ēnā slēpjas putekļi –
Ak, visu aizauž mūža zirnekļi –
Bet vidū nevītusi staro
Balta roze – tava sirds.
Jasmīns daudzstarains zaro.

Kam lai dziedu, kam lai skanu?
Sirds bez drauga palikusi.
Salti, salti vēja vārdi.
Villainīte pielijusi.

Aiz šās dzīves zaļā krasta
Melna upe klintīs zūd.
Viņā nogrimst sāpju nasta,
Viņa aizved tur, kur trūd.

Izdziest manas tālās zvaigznes,
Mani balti kalnu ceļi.
Veļas migla, veļas veļi,
Mani aizmirstībā aiznes.