ŠĪ MEITENE DARINA ASARU KRELLES

šī meitene darina asaru krelles
un izrotā gultu un izrotā lelles
saulrietā staigā šī meitene skumjā
un visus pēc kārtas lād

vai tad nepieskarsies nemūžam
neviens pie šīm kājām šīm krūtīm šīm gūžām
man labpatīk līdzi ar viņu skumt
bet viņa nolamājas un klūp

nāk nakts un pie debesīm parādās zvaigznes
ko lai vientuļai meitenei aiznes
šī meitene darina asaru krelles
un izrotā gultu un izrotā lelles
uguns rotā vijīgo tēlu

„viņi satiksies agri vai vēlu”

Stāvi, staltradzi, izslējis žuburoto galvu,
Stāvi uz pašas kraujas pārkares,
Stāvi sasprindzis: ai, plašumi, ai, tāltātes!

Cik melna aiza – tevi nemulsina,
Cik akmens nežēlīgs – tev pierasts jau,
Cik dziļa leja – tu labi zini.

ĒNCIETĪBA

Uz brīdi, gaisma, spožo staru stīpu
Es nometu. Un brienu dzegužlinos.
Jo gribu saprast tavu patiesību
Gan dižmeža, gan vēsos lānu ciņos.

Kas mani sveicina? Ai, zaķskābenes!
Un mellenājus smaidot acis medī.
Un tikai dažas gaismas plēnes
Caur zaru režģiem izlodā man pretī.

No jums, ai, ēncietīgie, smalkie ziedi,
No jums, ai , ēnaugi, es šobrīd gribu
Šais takās dziļajās, ko klusums ietin,
Kaut nedaudz iemācīties ēncietību.

-Nedusmo, debess zilgā,
Tik vien man grēka –
Es – alka un ilga
Bez zemes spēka.

-Ko mākoņos meklē
Bez stipriem spārniem?
Jel krīti peklē,
Tevi apķert vārnām!

_ai, debess zilgā,
Tik vien man grēka –
Es – alka un ilga
Bez zemes spēka.

-Tad ploc pie zemes!
Ko cel te brēku?
Nāk negaisa lemess-
Rodi spēju!

No nulles punkta atsākt –
Es neliedzos – ir bail.
Jo taču noiets tālu,
Un vakarzvaigzne gail.

No nulles punkta atsākt –
Cik lēmums nežēlīgs!
Tikt atkal pāri radzēm,
Kur asiņo un slīkst.

No nulles punkta atsākt?
Viens stāvu, cilvēkbērns.
Man pretī raugās lācis,
Gulst plecos smagums pērns.

No nulles punkta atsākt!
Rīts rītu negants dzīs
Velt gaismā, rast un atklāt...
Prieks patiess uzplaiksnīs.

Ar ko gan apbūrusi lauku tāle
Kopš bērnu dienām mani, nezinu.
Bet, vai ir riets, vai rīta rasa zālē,
Ar pamali es sevi dedzinu.

Un tajā veros tā kā hipnotizēts,
Tā velk un velk kā magnēts neparasts.
Pār galvu mākoņiem kā zelta bizes,
Virs tumša meža varens priedes masts.

Kā skurbina šī debess zilā glūda
Un caurspīdīgā pļavu dūmaka!
Nāk tālums
virsū tā kā strauji plūdi,
Tam pretī skrienu salnā rumakā.

Krīt kļavu zvaigznes uz zemes, uz manis,
Krīt dzērvju klaigas, vēl ceļas un trīc.
Ai, rudo ruden! Tu – uguns un spīts.
Krīt dzestras pārslas uz zemes, uz manis...

Ai, cik mēs tuvi – es, debess un zeme!
Šī jūta skarbdienā apņem kā zīds.
Krīt zvaigznes plaukstā, un ugunsstars stīdz,
Sveic tuvību šo – es, debess un zeme!

Kam tavs godīgums vajadzīgs?
Baltai birzij tas gluži lieks,
Zaļai pļavai – puteksnis sīks,
Ziliem kalniem – arī nieks.
Muti netīru – mazgāt drīkst,
Medu nolaupīt – lāča prieks.
Kam tavs godīgums vajadzīgs?
Pašam sev, pašam sev – sapņu rieks.
Un mums visiem! – Kā ozols sīksts,
Kā pēc lietoņas – pirmais sniegs.

Cik gara nakts,
Cik lēni pulkstens iet!
Melns tuksnesis
Tik melniem ziediem zied!

Ne neticu,
Ne ticu naktī šai,
Ne gaviļu,
Ne izmisīgumu – vai!

Cik gauss nāk rīts,
Cik gurdi gaisma aust!
Vai maz jel spēs
Šo nakti saule lauzt?

Melns tuksnesis
Kā gliemezis liels zūd.
Nē, tāda nakts
Vairs otra nedrīkst būt!

Jo vecā patiesība vēl,
ai, turas dienā šajā:
ko gribi, domā – nav jau žēl,
bet runā to, ko vajag!

Es raugos tautas valodā
kā mūžu noslēpumā,
kā dvielī, tīri skalotā,
kā zilā debesjumā.

Kā dzidrupe plūst valoda,
tik mīļa liepu lapa;
un liekas – čalo vālodze,
ir harmonija dabā.

Vai redzat? Vārdi kvēl un mirdz
kā zelta akmentiņi,
kā pavasara zibens tvrtis,
kā sudrabaini līņi.

Un apaļš teikums tumši spīd
kā milzīgs granītbluķis –
nu, pamēģini atskaldīt
kaut vienvienīgo suķi!

Vārds – domas muzejs. Jā un nē.
Vārds – atklāts cīņas laukums.
Mums nesnaust vārda piesaulē,
kā stīga saspringta augums.

Bet niknums: dod kā ar rungu.
Balmutība: palaidies mutē kā zīlīte vēderā.
Nekaunība: runā tā, ka pats klāt nevar stāvēt.
Liekulība: smērē medu uz lūpām.

Zem plaukstošo liepu svaigajām lapām
Skrien doma sirma kā dzēse;
Augs slāpes būt tīram, jaunam un labam,
Un čaulu dvēsele plēsīs.

Dūc zari kā uguns ērģeles Baham –
Šīs slāpes daudzmūžos nesīs...
Zem plaukstošo liepu svaigajām lapām
Caur sirdi sirma skrien dzēse.

Manā dzīvoklī un pie kaimiņiem pa kreisi
un labi, augšējā un apakšējā stāvā bieži
rītos dažādos laikos dzied gaiļi. Tā man
liekas.

Zvani, modinātāj! Tu tik jauki skani
Un no gultas drošām rokām rauj.
Baltas rīta domas, balta ausma mani
Sārtām debess plaukstām, spirgtā, vēsmām skauj.

Lielā ļaužu upe nav vēl iesākusies,
Baltu miglu gaiņā zilais Baltezers.
Šajā dzirdā stundā sirds man atvilgst klusi
Tā kā rīta rasā āboliņa cers.

Izgulēsim kapā reiz mēs savu miegu!
Rīta zelta stundu saņem sirds un ceļš. - - -
Tā kā skanīgs gailis, aizrautīgs pārlieku,
Modinātājs zvana un mūs dienai ceļ.

Savu dzīvi, dzīvi vienīgo
Zinām sliktāk nekā visu pārejo,
Kas mums pieder.

Suni, dārza stūri, zemenes,
Darbistabu, savu ielu zinām mēs
Daudz, daudz labāk.

Savu dzīvi, dzīvi vienīgo....
Lietās, vārdos, skaitļos nepazaudēt to
Tomēr gribam.