Vai tu zini?

Vai tu zini, ko lauku ļaudis dara?
Viņi kopj zemi un lopus. Cilvēkus, kuri
apstrādā zemi, sauc par zemkopjiem. Tos,
kuri kopj lopiņus, sauc par lopkopjiem.
Lauku darbi nav viegli. Bet tas, kurš darbā
meklē vieglumu, nekad nebūs cienījamas cil-
vēks.
Zemkopju darbā daudz palīdz mašīnas,
tādēļ zemkopjiem jābūt gan stipriem, gan
gudriem – tāpat kā visu darbu darītājiem.
Lopkopjiem arī palīdz mašīnas. Latvijas
fermās audzē galvenokārt govis, cūkas,
vistas. Pasaki, ko mums dod govis, ko cūkas
un ko vistas... Es zinu, bet priekšā tev
neteikšu.

Stalti mūsu bāleliņi,
Melnas zemes arājiņi,
Baltas maizes pļāvējiņi,
Sūra darba darītāji.

Cepu, cepu kukulīti,
Cepu lielu, cepu mazu;
Vienu došu māmiņai,
Vienu došu tētiņam.
Ja vēl drusku atliksies,
Pati gardi apēdīšu.

Sūri, sūri, grūti, grūti,
Pelnīt maizes kukulīti;
Nava sūti, nava grūti
Lupināt kukulīti.

Paēduši, padzēruši
Paldies Dievam pateiciet
Par pieniņu, par sviestiņu,
Par balti saules maizi.

Maizes šūpulīši.

Rudzu vārpas tīrumā-
Rupjas maizes šūpulīši,
Kviešu vārpas tīrumā –
Baltas maizes šūpulīši.
ļaužu darbs ir maizes tētis,
Zeme – maizes māmuliņa.

Ganiņš biju, ganos gāju,
Gana drēbes mugurā:
Ērkšķu bikses, skuju svārki,
Galvā tāšu cepurīte.

Es ganīju baltas avis
Diža meža maliņā;
Līdz, Dieviņ, paganīt,
Būs man baltas villainītes!

Citkārt bija labi laiki,
Kad es biju kazu gans:
Pienu ēdu, pienu dzēru,
Pienā muti nomazgāju.

Sunīšam maizi devu
Dižen lielu gabaliņu:
Sunītis man palīdzēja
Sīku lopu paganīt.

Uz cinīša dziedāt kāpu,
Uz akmeņa gavilēt:
Lai skan visa tautu zeme,
Lai dzird mani bāleliņi.

Es savām gotiņām
Vārdu liku ganīdama:
Kura raiba – raibulīte,
Kura melna – vabulīte.

Laukos.

Mēs atbraucām uz laukiem. Es uzreiz
satiku kaķi. Es pazīstu visus kaķus. Tikai
nezinu, kā visus sauc. Mani sauc Jāņuks...
Gotiņas te visas ir brūnas. Tas nekas, ka
viņām ir ragi. Man nemaz nav no gotiņām
bail. Gotiņas ēd zāli un dod pienu.
Cālīšu māti sauc par vistu. Vista dēj olas.
Ja olas perē, tad no tām izšķiļas cālīši.
Cālīšu tēvs skaļi dzied...Arī tītaram ir
skaļa balss. Tikai viņš nedzied. Viņš visu
laiku buldurē...
Es tagad pazīstu visus dzīvniekus laukos.
Un vis dzīvnieki pazīst mani...

Gailītis brauca kaņepēs
Ar sudraba vāģīšiem;
Vista sēž vāģīšos,
Cekuliņu grozīdama.

Gailītis vistu mīļāk tur
Par visiem putniņiem:
Atrod graudu zemītē,
Sauc vistiņu dziedādams.

Kas kaitēja man dzīvot
Pie vistiņas, baltspārnītes;
Es oliņu ēdējiņa.

Pie vistu kūts.

Kluk!Kluk!Cālīši!
Kluk! Cibulīši!
No laktiņas leciet!
Pakaļ man teciet!
Visi, visi laukā,
Kur saulīte braukā
Vara ratiņiem.
Sidraba riteņiem!...

Tā!Tā!Sek!Sek!Sek!
Kluk!Kluk!Kluk!Tek!Tek!Tek!

Tupenīti, tupenīti,
Kādi tavi ziedi bija?
Zili ziedi, balti ziedi,
Zaļai vara pakaviņi.

Kā stāda kartupeļus?

Kartupeļi ir tik garšīgi, tik miltaini un
smaržīgi, ka daudzi tos ēd katru dienu. Vai
tu zini, kā stāda kartupeļus?
Nu tā – izar tīrumā vagas, iesviež vagās
mēslus un tad met iekšā kartupeļus. Aizar
vagu ciet un gaida, gaida dienu, divas, trīs,
gaida nedēļu, gaida divas, un skat – augsnes
virspusē izspraucas pirmās kartupeļu la-
piņas.
Ai, cik tie ir lieli godi – kartupeļi uzdīguši.
Var dziesmiņas nodziedāt, var zemītei
pateikties.

Vīrs un vārds.
Strādīgs kā bite.
Uz darbu kā sadedzis.
Slinks kā pelavmaiss.
Velkas kā vēzis.
Strādā kā gailis, ēd kā zirgs.
Bēg kā no uguns.
Karstas putras strēbējs.
Iet kā pulkstenis.
Kā naglai uz galvas.

Kas no liepas kuplumiņa,
Kad nav smuidra augumiņa?
Kas no meitas daiļumiņa,
Kad nav laba tikumiņa?

Kas no rudzu garumiņa,
Kad nav laba briedumiņa?
Kas no puiša daiļumiņa,
Kad nav laba tikumiņa?

Ej, meitiņa, taisnu ceļu,
Runā taisnu valodiņu.
Tad Dieviņš palīdzēs
Taisnu mūžu nodzīvot.

Kad rakstiņa nemācēju,
Paraugos paraugā;
Kad dzīvot nemācēju,
Paraugos ļautiņos.

Lapsa un bišu strops.

Lapsa augstā kokā ieraudzīja bišu strou.
Viņa saoda medus patīkamo smaržu un,
sikalām tekot, cīnijās tikt pie medus. Viņa
lēca gan uz labo, gan uz kreiso, gan uz abām
kājām, bet bišu stropu nesasniedza.
Lapsa labi izlēkājās un aiziedama noteica:
„Kāpēc te pūlēties, tas medus vecs un
sarūdzis.”

Ai, dzīvīte, ai, dzīvīte!
Pie dzīvītes vajadzēja
Vieglu roku, vieglu kāju,
Laba, gudra padomiņa.

Nebēdā, māmuliņa,
Nezudīšu, kur iedama:
Izšķīrās man darbiņš,
Izveicās valodiņa.