Snieg. Mēs abi šodien ziemu sākam,
Palūgsim, lai vakars vēlāk tumst, -
Jākļūst baltākam un patiesākam
Liktenīgam tālumam starp mums.

Snieg. Starp mums viss baltā miglā tinas,
Ceļš un dzīve balts un līdzens tiks –
Sniegi visas grambas nolīdzinās ...
Nolīdzinās, tikai ļoti stigs.

Snieg. Jau zeme ir ar baltiem svārkiem,
Mums pie saviem logiem jāpaliek,
Jākļūst baltākiem un patiesākiem.
Snieg. Cik tomēr neprātīgi snieg!

Tu vari

Tu vari
parādīties uz mirkli
kā zibens.

Tu vari atnākt ar ausmu
un aiziet ar rietu
kā diena.

Tu vari aizdegties
degot un dziestot
kā svece.

Tu vari būt visam pāri -
pirms manis,
man esot,
pēc manis
kā laiks.

Tu vari visu.
Tev nav atnākšanas
un aiziešanas -
tu esi manī.

Sarkanā

Plandošas ugunis vēji nes,
Plandošas lāpas mēs rokās turam, -
Mūsu zeme no tālienes
Šodien ir kuģis ar sarkanām burām.

Pilsētas sarkani audekli tin,
Un tās ir vienādas gluži kā māsas, -
Šodien ir svētki, un svētkus svin
Magoņu, liesmu un asiņu krāsas.

Magones. Šodien ik karogā zied
Latvijas magoņu sarkanās liesmas -
Šodien, kad vējš līdz ar cilvēkiem dzied
Cīņu un uzvaru sarkanās dziesmas.

Liesmas. Cik tālu sniedz vēsturē skats,
Uzvaru kalni bij grūti un stāvi.
Blāzmo līdz šodienai Piektais gads,
Degošo muižu sarkanie kāvi.

Asinis. Viņas ik karogā kvēl,
Sarkanās, dzīvās un bezgala straujās,
Tās pland ik karogā vēl un vēl -
Pukstošās šodien un izlietās kaujās.

Ceļa vējš sarkanās buras pūš,
Mīļotā zeme, gan brālis, gan māsa,
Ir tavi matroži un viņu mūžs -
Magoņu, liesmu un asiņu krāsā.

Plandošas ugunis vēji nes, -
Plandošas lāpas mēs rokās turam, -
Mūsu zeme no tālienes
Šodien ir kuģis ar sarkanām burām.

Traģēdija

Viņam bija vajadzīgi
piķis un zēvele.
Viņš bija uguns meistars,
viņam bija mānija -
sildīt.

Viņai bija vajadzīgi
piķis un zēvele.
Viņa bija sildīties meistare,
viņai bija mānija -
sildīties.

Tajā pat laikā:
divas vardes lēca
viena otrai pretī
un aizlēca garām.

Zvani

Šodien apzvana.
Kaut ko
apzvana…

Šodien iezvana.
Kaut ko
iezvana…

Šodien aizzvana.
Kaut kur
aizzvana
daļu no manis.

Šodien es iezvanos
zvanā…

Piesaukšana

Kuries
slīpā lietū, mana uguns,
kuries.

Buries
pāri senču kauliem,
mana sirdsapziņa,
buries.

Kur ies
mana tauta,
mana dūša
tur ies.

Turies
debesīs un zemē,
mana nolemtība,
turies.

Dabūjis

Dabūjis pasi
un kļuvis cilvēks.

Saskaitījis naudu
un kļuvis bagāts.

Nopircis mašīnu
un kļuvis ātrs.

Nopircis binokli
un kļuvis tālredzīgs.

Nodzīvojis dzīvi
un kļuvis...

Neteiksim,
ka gluži nekas,
bet diez kas nav.
Kļuvis.

Gauja

Kurš ūdens tā būtu smējies,
Ja to pasmeļ ar sauju?
Dievs bija iemīlējies,
Pasaulē laizdams Gauju.

Mana mūžīgā kaite.
Mana spalva un ota.
Vidzemes asinssaite.
Latvijas kaklarota...

Vārdus, cik grib, var sacīt,
Neīsts man liekas katrs.
Es ar aizsietām acīm
Apņemos tevi atrast

Starp visām Jeņisejām,
Starp visām Gangām un Elbām,
Pie visbaltākām dzejām
Un pie vismelnākā nelabā.

Un lai mūžīgi pastāv
Gaišums uz tavas sēres,
Rudzi uz tava krasta,
Asaras cilvēku bērēs.

Lai ļaužu kāzās ievas
Aizkūpas baltā sārtā!
Es to nelīdzu dievam.
Es to izlūdzos laikam.

Kādi tie dievi ir vecīši,
To jau tu zini pati.
Dievi raganas necieš.
Man tu, ragana, patīc.

Ne dievi, ne velni lai nezina,
Kas mūsu jūtām vārdā.
Bet, ja nu noķer un dedzina,
Tad – abus uz viena sārta!

Ej un tikai sargies samīt gliemezi,
Notraukt niedru strazda ligzdas pinumus!
Pats starp brīnumiem tu esi brīnums,
Pats tu esi viens no viņiem, piemini!

Tu guli manās rokās mierīgi kā sniegs
uz egļu zaļiem, bārkstainajiem zariem guļ,
un balti vēji klusām meža malā stāv,
jo tiem nav atļauts tevi šodien modināt,
stāv ceļi baltos līkumos, jo viņiem nav ko vest,
un grīdu dēļi klusi, jo nav kam pāri iet,
kā tukšas šūnas koncertzāles dus,
un aizmidzis pie klavierēm sirms muzikants,
un klusām smēķi ģenerālis dedz,
jo šodien nav kam šaut un nav - ar ko,
kā egļu bārkstainajos zaros guli tu
uz manām rokām mierīgi kā sniegs.

Kamēr zāle sniegam cauri duras,
kamēr zemei nav tā lielā miega,
apsēdies pie mana ugunskura
taisīt tējai cukuru no sniega,

Ka tu neesi to aizmirsusi,
to es vakar redzēju no malas,
kad tu stāvēji pie beigta strazda
kā pie visu dzīvošanu gala.

Izkusa no tavas apstāšanās
tur tā viena aiziešana bojā,
svina debesīs tu paskatījies,
un es redzēju - strazds aizlidoja.

Vēl es redzēju, kā tu uz sveces
roku lēnām uzliki un žēli,
un es zinu, kuriem liesma neko?,
bet ar sārtu, siltu suņa mēli

nolaiza par to, ka tāda esi,
un par to, kas ir ar tevi bijis.
Sirdi tu vairs tagad slēdz vai neslēdz,
viss vienalga, es tur esmu bijis.

Kaut ko klusiņām, klusiņām - kā krīt sniegs,
kaut ko viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu
tu man nodziedi, viss vienalga, no kurienes,
es tik tuvu tev esmu, ka noteikti dzirdēšu.
Tuvāk būt - tas, vienalga, nav iespējams,
es tik tuvu tev esmu, ka tāluma nemana,
viss, kas pastāv starp mums, tikai savieno-
tāda caurspīdīga var pasaule būt, kad ir laimīga,
tad var klusiņām - kā krīt sniegs -
un tik viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu -
nodziedāt pašu skumjāko, bet būs priecīgi.

Tas rūķītis, kurš man atnesa pelēku matu
un teica - tu glabā, jo to tev sūtīja tava,
lai tev ir ko spēlēt, kad vijolei satrūks stīgas,
lai ir ar ko pasaules eglē kārt sarkanu sirdi
un lai ir kam spīdēt, kad saule paliek bez stariem,-
tas rūķītis uzvelk uz ausīm no citronu mizas mici
un, blēdīgi piemiedzis aci, pa atslēgas spraugu aiziet,
un kaimiņš, atradis divatā mani ar matu,
rēc:- Kas tik viss nav tajās ēdnīcu zupās!-
Un domāju es, kāds mute ir dīvains caurums.

Briesmas

Ar briesmām ir tāpat
kā ar suņiem-
bēdzējam iekodīs,
no pretī ejošā
bēgs.

Taču ar cilvēkiem ir
kā ar cilvēkiem-
viņiem vispirms gribas
bēgt.