Pamaz
Fantastikas.

Tu, dzīve, savā būtībā
Esi vienmuļa, pārāk vienkārša un vienāda.

Negaidītība un
Radītdziņa –

Jūs
Mana cerība.

Es saceļos
pret samierināšanos
pret samierināšanos

Vilks kas balsī mežam izsalkumu sūdzi
ņem jēradvēseli!
ņem jēradvēseli!

Bet biezokni
atdod ķīvītes kliedzienu!
atdod ķīvītes kliedzienu!

Ar to pilns kā upe palu ūdeņiem
aiztecēšu aizlīgošu aizbrāzīšos
aiztecēšu aizlīgošu aizbrāzīšos

Man ir ko pretī likt ziema –
savs kauns un savs lepnums
savs kauns un savs lepnums

Bet atrauties no zemes
es alku jau tik sen!
Varbūt pat tūkstos gadu
uz lidlauku sirds dzen.
Lai nezin mīļā māte,
lai tikko nojāuš tēvs –
Zem manis lepni kalni,
simrs mežs un purvājs gļēvs.
Kā sudrabaini putni,
kā dīvas zivis spīd
Uz lauku lidmašīnas,
un apkārt tāles vīd.
Uz savu starta brīdi
te gaida raķetes.
Es saaugu ar stūri.
Un laimīgs esmu es.
Kaut, cieši pieplakusi,
zem spārna nāve būs,
Es lidošu. Es ticu.
Vai pavizināt jūs?

Jā, to es gribu –
dzīves neaptveramību:

nepiesātināmās
slāpes pēc patiesības

bezgalīgās
ceļu stīgās;

dīvainu dziļumu
tavās acīs;

ne novērsties, ne bīties,
savā dvēselē ieskatīties - - -

To man vajag, to es gribu –
dzīves neaptveramību.

Man likās -
Dārzus kopj
Laimīgie.

Bet nezināju rūpes un raizes
Par maija sapņa reibumu,
Lai nepaliek tukšziedā.

Bet nezināju grūtumu un smagumu,
Ar kādu auglis
Paņemams.

Man liekas-
Kopt dārzu
Ir laime.

Vējš te atslābst, te sasperas atkal.
Tā kā jūras un taigas sargs,
gatavs neģēli ledū sakalt,
Draugam roku dos, tomēr bargs.

Baikāls dusmīgs kā septiņsimt lāču.
Baikāls laipnībā mierīgs mirdz.
Viņa dvēselē septiņsimt krāču,
Tā kā cilvēks viņš dažās ir.

Tu visskaistākais, dziļākais, Baikāl,
Tu visdzidrākais...Esi man tēvs!
Tu vissenākais...Tavā vaig;a
Nevar raudzīties pagurums gļēvs.

Viss grimst violets – vaivaru ziedos...
Un aiz kraujas lien mēness rags.
Uzmanīgi!- tas negaidot ieduras,
Un – šo ziedu tu alksti traks.

Elles katls. Marmora vāze, kas laistās.
Zinātnieku un zvejnieku plaukstas...
Baikāl, vīrs, kura laime visskaistāk
Sīkstā ikdienā plaukst!

Saule pārkāpj pār kalnu gāli,
Stāsta pasaulei:
-Katrā darbā ir maģistrāle,
Sevi atdod, drošāk ej!

Slēdz dekabristus trimdas mežu stīpa.
Bet atkal cīņu, cīņu meklē skats.
Krīt viļņos kaija, Tāla mīlestība
Sviež baltu saucienu šais dūmakās, tepat.

Un, nezaudējot savu sievišķību,
Jūs, maigās, trauslās, skaistās, nakts kaut rūs,
Šurp nākat...Zeme! Īstas vīrišķības
Un sīkstības, un spēka simbols – jūs!

Ai, dekabristu sievas, līgavas un māsas!
Vai tikai traka nesavtība tā?
Slīd garām sejas, gadsimteņa krāsas.
Vējš priedes lauž. Vai sāp – tas nejautā.

Stāv Katrīna Trubecka. Pati pirmā
Tās augstā piere sprogu vilina šķir.
Zūd acu smeldze asu domu virmā.
-Ir mīlestība. Mīlestība ir. - - -

Berziet mani, ai, Baikāla vēji –
Skarbie, graizīgie, brāzmainie!
Lai es zaļajos plašumos spēju
Spodrāks, stiprāks vēl tālāk iet.

Kad vien nāku – pūš jūra vai aiza,
Pūš pat tūce un zemesrags.
Un ar vējiem šiem ātri vien aizaug
Cirtiens sirdī smags.

Par laimi, nenobijos. It kā sāku darbu –
Pret akmeņiem – tuk, tuk – ar āmuru.
Tumšs. Pinkains. Saslējās. Ar dvašu skarbu.
Tad – lēnām atkāpās. Vēl norūkdams: nu, nu! –

...Bet kviešu lauka pauguriņā – kapi.
Vai zvaigznes birušas no debesīm?
Vien piecstarainas! Vēji smilgas sapin
Un klusu melodiju auklē zvaigznēm šīm.

Kopš senām dienām bezdievji ir sibīrieši,
Tie raduši uz sevi paļauties.
Antipini, Dobriņi un Ķīši,
Karmanovi, Suhanovi..... Lai miers!....

Un, ieklausoties maģistrāles balsīs,
Cik mūžu dzird, cik ziemu, vasaru!
Skries vilcieni kā ziemeļbrieži palsi,
Tiem mednieks pamās, notrauks asaru.

Daudz likteņu ik kļuvuši par teiku,
Daudz dzintara tu esi lējis, mežs!
Un arī tavs vārds šodien, Robert Eihe,
Kā lapegle – tik sīkstus zarus pleš.

Tev, latvju zēn, spīts krūtīs siltin svila,
Pār mūžiem pacēlies ar revolūciju.
Kā dzērve ieniri šais tālēs tēraudzilās,
Lai cīņa horizontos ducina.

...Tās dienas tālas – simts un cik vēl gadu!
Tās dienas tuvas – visu jūtam vēl!
Šīs nemierbalsis, liekas, plūst pa vadu.
Un notiesāto, nelaimīgo žēl.

Cik daudz laimīgu cilvēku, skatos,
Smejas, skūpstās un priecājās tie!
tavos, meitene, melnajos matos
Seju paslēpju paskumt mazliet.

Agri rītā no saltupes šūpām
Dzeram debesis aizgūtnēm mēs.
paliek mākoņu garša uz lūpām.
Zāģa saucieni, to nenodzēs!

-Cik mierīgi mēs dzīvojām te agrāk!
Pavisam reti brauc viesis kāds.
Bet tagad – steidzas, kārto vien un mazgā,
Pat nezini, kur visiem gultas klāt! –

Tāds nomaļš rajons... Centra viesnīciņā
Ir saimniece jau gados, paskarba mazliet.
Bet sirds tik atklāta un atsaucīga viņai,
Kad izdarīgi dienas soli iet.

Līst. Lēnām līst. Vai kādreiz lietus pārstās?
Ir zeme pilna ūdens tā kā krūze jau.
Bet miga, bieza, blīva, pāri jumtiem kārstās,
Šai bezgalībā saulei ceļa nav.

Un smēķē ģeologs, par kalnu grēdu stāsta,
Tam seja vējiem apberzta kā varš.
-Lai vilcieni caur klintīm spētu drāzties,
Te tunelis būs kilometriem garš...

Es viendien nepaņēmu revolveri.
Vēl tagad brīnos: kur man bija prāts!
Gar klinšu bluķi steigšus soli speri
Un pēkšņi – pieej lācim gluži klāt.

Upes straumē un telts, un taigā –
Visur – tu. Un pat zvaigznes man – tu.
Egles – tu, Klintis – tu. Rīta zaigā
Vai tu atbrauksi? Gaidīšu. - - - -

Pieklust ģitāra. Valodas vijas.
Vārds pie vārda sveķaini līp.
Cauri visam kā sarkana dzija –
Mīlestība.

Un pēc tā, kā kurš stāsta, kā runā,
Vari sajust, vai pašos tā mīt.
Vari apjukt šo gudrību dunā.
Stāsti, romāni, atmiņas slīd.

„Viegli dancos, bet grūti būs dzīvot,”
Saka apskaitīgs bārdainis mazs.
„Zinu meičas, kas ribās cērt sīvo!”-
„Tas vēl arī nav nekas!...”

Plecīgs puisietis nožēlo kļūdu:
Sievu ņēmis un ātrāko reiz,
Lai tik rokām kam apskauties būtu.
Protams, liktenis sameties greizs.

...Šodien svētki – svin ciematā kāzas.
Puiši bises ceļ, debesīs šauj.
Rudens taigas un jaunbūves krāsas
Dzīves vārtus kļauj.

Kalni, egles un cērtamā trase
Mūsu mīlas cienīgi ir.
laimes vārdā no dzīves ko prasa
jaunā sieva un jauniķis – vīrs?

Bet kāpēc lokā stāv
Un brigadieris rājas?
Rupjš, robusts vārds, bet košs kā pāvs
Pār viņiem lidinājas.

Jo ātri grib, jo lēni iet.
Lūzt motoriem – tā dzītiem!
Kurš detaļas sāk, pasakiet,
Jau „aizņemties” no citiem?

Kā lidojošais vampīrs – ods
Šis jautājums sīc ausīs.
Ir aizskarts strādniekpuišu gods;
Gan tas vēl ceļu lauzīs!

Zaļš vējš kā sapnī matus jauc.
Un katra muskuļšiedra
Pēc īsta vīru darba sauc,
Pēc uzticama biedra.

Kā man pārvarēt sudraba sāpi,
Kas aiz ilgām nāk dvēseli dzelt?
Ne es tevi, ne mani tu krāpi,
Bet es daļu sirds gatavs nost šķelt.

Cik es tālāk no tevis, tik bargāk,
Stiprāk apjaušu taisnību šo:
Cik ir cilvēku tuvība dārga,
Tik mēs nepratām novērtēt to.

Ceļ priedes augstu cekulus,
Deg zvaigznes zaļos zaros.
Bet vīri dus un zēni dus.
Jo ies tie ceļus garus.

Kā ērzeļi, kā ēzļi –
Rēc, pūš, sten „mazi”, „krazi”...
Un paņem visu dvēseli
Šis darba – cīņas azarts.

Un daru, darbu, daru es,
Lai šajā darbā justu
Gan spožas prieka dzirksteles,
Gan vajadzības krustu.

Te čiekuri kā sveces kvēl.
Rūc gateri kā sumbri,
Var būt, ka tiem mazliet ir žēl
Dot zāģiem ciedru stumbrus.

Drāž tankete. Kaut šķēršļi slij
Pret kauju tanka māsu –
vai purvā ies, vai biezoknī -,
Pat nenobrāzis krāsu.

Tik vadītājam acis kaist,
Skats tver- nu, kā uz iesma!
Ne tikai dzelzs, bet šķiet – pat gaiss
Te sakarsis, ka briesmas.

Un acīs draišķīgs velniņš smies.
Zēn, tādas krēpes tev kā zirgam!
Mēs sapratīsimies.
Mēs vienā lietū mirkām.

Kad līņāja pār lodostu,
Bij dzejai postā jāiet,
Tad svārkus atpogāji tu.
Pār grāmatpakām klāji.

Par ko nu sapņo ģitārist?
Viņš gatavs rakstīt presē:
- Šī trase – piedzīvojums īsts!
Tā mani interesē! –

Un pasmēja ne vienreiz vien
Gan mežcirtējs, gan krāvējs:
- Tu pārāk viegli vārdus sien,
Tu esi – miglā šāvējs! –

Bet dienas stingri sirdi sies,
Lai nelido kā pūka.
Kā upē zivs drīz jutīsies
Te ģitārists – savs puika! - - -

Nakts zvaigznes Rīgas ielas bus,
Šķiet – dzimto pusi dzirdi.
- Teic – kāpēc mani sauci šurp? –
Tā vaicāju pats sirdij.

Deg ugunskurs, un ogles gail,
Bet mežs grimst smagā snaudā.
Vai nav no grūtībām tev bail,
Ir sevi jāpārbauda.

AZARTS

Vīrs – pleci durvju platumā,
Kā ogle mati melni.
Caur zibeņiem, škiet, iziet māk,
Tos atsviežot ar delnu.

Te egļu biezoknis tik biezs –
Koks nocirsts – nevar nokrist.
Bet sals? To palīdzēja ciest
ŠĪ dienvidnieka joki.

...Tās bija augstas kupenas,
Un kājas dziļi stiga.
Līdz skrēja suņuks, klupa tas –
Vīrs sen uz pleca lika.

Vējš sievas balsi atšūpo:
-Mūs visus aizrauj sākums.
Cērt, ceļ, bet tā, lai pamats drošs!
Ar dēlu domās nāku...

Būs mums šie ciedri cienīgie,
Šīs smagās tēraudsliedes
Uz zemes vieta vienīgā,
Kur laime piederēs. –

- Sēd puisis. Līdzās ģitāra.
Sēd, kājas izstiepis kā ilksis.
Kad uzspēlēs viņš – ra, ra, ra -,
Ar prieku līdzi vilksi.

Nesu sevī smailu, asu šķēpu,
tas caurdūris
smieklus, ēšanu, gulēšanu,
grāmatu šķirtās lapas...

Šķēps laužas un raujas laikā, kura nav,
kura vēl nav,
tas rauj manī līdz...
Rīts!

Rīts aiz rīta mani, dzīvo un brīvo, ceļ,
sauc,
pavēl.