Ar krūtīm viņš noslāpē dotu.
- Biedri,
uzvara mums pieder!... -

Daugava aiz zila zila kvēl.
- Volgas dēls! –

Un zāle čukst, vai sirds tik pukst:
- Te smiltīs iesūkusies
dzīvība... –

Bet ceļš dun, gaudo tālē suns.
Zemei zaļajai
bija jāsedz arī slepkavas.
Nepiemini? Zini!

Pasaules iekarotāji vārtijās šosejas malā –
marši, asinsdzīres
bija galā.

Zaļa zeme zem kājām, balti mākoņi
virs mājām...

Savās asinīs jūtu kā sauli starojam
to puišu un meiteņu
elpu un sirdspukstus,
kas karoja
par zemi, mākoņiem, jūru.

Viļņi asinīm krāsojas,
cits citu dzen
un sten.

Grimst ienaidnieka kuģi, griež vēji
putu puķi,
būs zivīm barība.

Pirms gadsimtiem tepat
kurši krustnešu kuģus
sveica tāpat.

Balti mākoņi virs mājam,
zaļa zeme zem kājām...

Vedina Latgales lauku ceļš, iegriezties,
ezeri zibsnī,
tvan piekalnēs vīgriezes.

Iedūcas vējš, negaidīts, spējš,
ziemas, vasaras projām mēž.

Tā kā čūskas šņāc, kā lapsenes spindz...
Celsies? –
tevi nopļaus svins.

Bet puisis skrien, granātu met,
ložmetējs klust,
bet

Rej automāti, hitlerieši šauj,
lūka nāvi spļauj.

Kas lidoja ar tevi, taurenīt,
sienāzīt?

Meitenes – lidotājas, meitenes
kā ziedi uz ābeļzara,
sapņotājas
pirms kara...

Zvaigznes skaidri te gail, te atkal izdziest,
te plēnē.
Kombinezona apkakle spiež,
pret ķiverēm atspiežas mēness.

Un atkal nodārd lidmašīnas,
grand pērkoni,
debesis cīnās.

Balti mākoņi sauli paijā,
jūra vasaru aijā...

Vējš zilo mieru iedragā. Ko stāsti, vējš,
Irbes jūras šauruma liedagā?

Kā haizivis asinskāras kuģi peld,
nodevīgā, nežēlīgā
četrdesmit pirmā gada
jūnijs kveld.

Drebi, zeme, valsts, atkāpies!
Bet zemei dēli hērakli,
bet zemei dēli 0 lāčplēši.
Uz zilā klaida spoguļos
tumši dūmi noguļas.

Balti mākoņi virs mājām,
jūra vasaru aijā,
zaļa zeme zem kājām...

Un nekam es neesmu parādā,
atskaite par dzīvi
nevienam
nav jārāda.

Balti mākoņi viegli kā spalvas...
Cīrulis virs galvas.

Piever acis, mazliet piever acis!
Dundēdams lūst
laika vadzis...

Prožektrou stari, gari kā knaibles,
ieķeras lidmašīnā.

Gaišais sudraba taurenīti,
lai zenītložmetēji rēc,
šai zirnekļu tīklā
neiestrēdz!

tu kļūsi liesmojošs kamols.
Uz zemes fašists smies? –
Aizrīsies!

„Nāc, mīļoto meitēn, sniedz skūpstu vēl..”

kritis pie dzels zilta - - -
kritusi no dragūnu lodes sapulcē - - -
nosists policijas iecirknī - - -
nošauta - - -
miris Šauļu cietumā ar diloni - - -
notiesāts mūža trimdā, piedalījies pilsoņkarā,
par dzīves pēdējo posmu ziņas nav
atrastas - - -

Skan. Katra lappuse – zvans.
Aiz simtiem – vēl tūksoši iet.
Arī dziesma kā ugunssārts zied.
Tajā lūgums trīc tev un man:

Iestādiet mums ozolus,
lai tajos mēs pazītu sevi,
uzdāviniet tiem zilos debesu laukus - - -

Skan. Katra lappuse skan.
Nē, ne mūzika. Lodes dzied!
Mājas brūk, kad uguns odzes lied.
Skan. Katra lappuse – zvans.
Arī dziesma kā ugunssārts zied - - -

„Nāc, mīļoto meitēn, līdz cīniņā..”

Skan. Katra lappuse skan.
Nē, ne mūzika. Pulki iet.
Lepniem maniem logi krīt ciet.
Ielu bruģi asini tvan.
Arī dziesma kā saule riet - - -

Bet rokas mums – lai noturētos,
Lai mīlētu, lai justu,
Lai velēnzemē rudzus sētu,
Lai triektu ēnu krustu.

Un Tukumā un Vecpiebalgā,
Kā Aizputē, tā Lielvārdē
Trūkst pušu rokām liktie valgi,
Mēs sakām: nē!

Dzīves – atdotas rītiem,
Sirds – atdotas citiem - - -
Vējā pulksteņa sitiens
Dobji skan.

No šim dzīvēm kā zari,
No šim sirdīm kā stari
Sniedzas tālumiem pāri
Pretī man.

Dobjš ir pulksteņa sitiens
Un es degu dot citiem
Kā zvans.

Lejiet zvanu, lejiet zvanu, lejiet zvanu,
Zvanu caru, skaņu caru atlejiet!
Ielej zvanā, Ivan, ielej trauksmi manu,
Miša, liesmu, liesmu! Zvans lai dun un dzied!

Gatavs! Zvans kā kalns. Pilns vētras pieliets metāls.
Skaņu jūra strauja velsies verstis simt.
Slieniet sastatnes! Jel veiklāk! Mērķis netāls –
Celsim zvanu. Celsim augstu! Zvans lai dimd!

Visi baļķi krakst un dundēdami salūst.
Velti pūles vīrs, un velti plātās ķems.
Neredzēti liels caur vasaru un salu
Zvans simt gadu gaida nepacelts un mēms.

Tavā pakājē es klausos vēju runā,
Tavu vētru ņemu līdzi ceļu dunā.

ES STARP JUMS

Kad veltīgas pūles, ilgas, tieksme
Pēc harmonijas un skaistā dvesmas,

Ar mani kopā ir ļauna asimetriska kliegsme.
Es gribu to. Tas nepieciešams. Tāds esmu.

Un redzu augstprāti – portfelī projekta lapa
Piemineklim – sev. Bet ātra aizmirstība gulst uz
kapa.

Nāk ārēji bikls un kautrīgs, lēns,
Bet īstenībā neiedomājami pašlepns un savtīgs zēns.

Viens pūslis rūsas saēstai izkārtnei līdzīgs:
Grab, dārd, bet, ko īsti grib, - nesapratīsi....

Tad kā ciedrs
Pienāk darbadienas;

It kā zināms, it kā apnicis. Aprāt? – Tu...-
Viņš saka: - Es tevi saprotu.

Un es atveru acis skaistā un labā gribai,
Saules patiesībai.

Cilvēks cilvēkam – gan slimība, gan zāles,
Velns un eņģelis...Es starp jums.

Re, aiz mežiem spodra laimes gāle
Vēl nesasniegta skumst.

ANATOMS

Rokas, jūs paceļat maizi, darba
saulē sakarsušas, gribat panākt
domu, bet, atkritušas klēpī,
nekļūstiet vilku ķepas!

Seja, vari būt nepareizi
veidota, godīgums piešķirts
vaibstiem saskaņu;
acis, esiet vaļā kā logi,
degun, nekāp mākoņos!

Kājas, jūs nesat pasauli – ātrāk,
ātrāk, saminat mārīti, bet
laiks izdara ar jums to pašu,
ko ar kokzariem, - sagriež, saliec;
nometiet kurpes un basas
brieniet pa smilti!

Ai, vīģes lapas, jūs stiprās burves,
kas iesveļat sajūsmu par ķermeni –
plaukumā tik skaistu un iedvesmas
pilnu – to neiznīciniet!

Galva, nedūc kā bišu strops,
dod domu zibeni
apgaismot patiesības klinti,
kas gadsimtus spītē vārdu plūdumam!

Kāda bija tava māte, kāda bija?-
Nezin kādēļ šalkains lietus jautā man.
Kāda bija tava māte, kāda bija?-
Klusi prasot, zelta lapa trīsot krīt---

Aizgrimst kalns, un aizslīd lapa, upe vijas.
Ledi galdz, dun viļņu dejā straumes zvans.
Stipri laba. Stipri laba māte bija...
Tik to vien, tik vien es varu pasacīt.

Vēl jau rudzi zied,
Un puikas smiltiņās dīvainas pilis grib sliet,
Dārzā ķauķīts dzied,
Un vecmāmiņa govi slaukt iet.

Vēl jau rudzi kūpēdami zied...
Un puikas gatavi līdz pasaules malai skriet,
Un ķauķītis nebaidās, ka nebūs kur ligzdu vīt,
Un vecmāmiņa nejūt, ka debesīs ies rīt.

Rudzi kūpēdami zied...

Iesi rītos miglainos,
Iesi rītos sārtos.
Tikai vēji dos vai
Čukstēs lietu vārdus.

-Esmu gatavs. Esmu dzelzs.
Šodien, rīt un parīt
Mani dzels, bet nesadzels.
Eju savu darīt.

Attieksme pret dārzu
Kā bite, kā lapsene, kā mēslu muša pārzum.

Kā mēslu muša:
-Cik skaisti, jauki! Nu ēst un sūkt,
cik dūša.-

Kā lapsene:
-Cik dosi? Tūkstoš rubļu! Mazāk ne!-

Kā bite:
-Daudz darba padarīts šite!

PROBLĒMA: ATBALSTA KOKI

Zaļi āboli dārzā zvīgo,
Zars peč zara met saspringtu loku.
Pieliec vienkāršo, izturīgo
Atbalsta koku!

Bet es gribu būt ābele pats,
Tu tāpat, arī viņš tāpat.
It neviens nebūs – tur tas joks! –
Ar cirvi cirstais atbalsta koks.

Zvīļo āboli, pieņemas svarā.
Bet, kad rudens vējš septembrī rūgst,
Šausminās katrā ābeļu barā:
-Pašu dārgāko zaru mums trūkst!