es klusi rādīšu – tu aizej tur pa ceļu
tu vientulīga ej starp diviem sniega klajiem
es rādīšu kā es no peļķes smeļu
un sniega ūdeni pie karstās pieres ceļu
kā mana seja raud par vārdiem vienīgajiem

cik daudz ir šoziem nāves pelēkajā gaisā
cik ātri pakāries ir maigais rietumvējš
un tavas drēbes tavas acis skaistās
kā pelni rūsgani pār mitro sniegu kaisās
un pār šo muļķīti kas kaugdams grāvī sēž

viņš piecelsies un noskrāpēs tos dubļus
(vairs viņ neredzēs pie kādas kājām klupām)
ar ledu noskrāpēts tos ārstējošos dubļus
un resnai bufetniecei atdos piecus rubļus
un uzpīpēs un runāsies ar žūpām

es klusi rādīšu – tu ej uz vientulību
ar manu parakstu uz maigās baltās ādas
ar cigareti raksta nebūtību
ar sniega piku raksta mīlestību
ar lūpām raksta atvadas uz ādas

es eju apgrauzt ābeles
dziļš sniegs vēl stieg man kājās

Pavasaris

zeme šķauda puņķojas zeme
zeme zem brunčiem palien
paskaties knisli ko zeme dara
un būdā zem sola palien
nav vaļas mans knauķi
ja vajag – aiz būdas

mans zemes stūrīt’s ir pamodies
mans zemes stūrītis sūdzas

pimoreiz šogad ieskanas gaiss
aiz mums uz mājām mēs ejam
es turos pie raženās stērbeles
un skatos uz zemes kail-dejām

Vasara

nāk vējš sit logus ciet vaļā
plēš plēves ciet vaļā
apsēžas zemenes plēš
sēž puķu sīpolus stāda
kārkli pirksteļiem rāda
te

vēja āda zirņu ķeburos žāvējas
vējš ūdeni deldē pēdas dzēš
es visu redzēju vējš


īkst pumpis vējš vīlē
savas kameras restes
es to ar lāpstu ar zobenu
kolonisti lējkannām stāvām
kā āvām – nosargāt dobes

Rudens

tīkli izmesti putniem
izmesti putniem un ķiršiem
vecis ar nēšiem nāk
pie trausliem šī meža viršiem

ar vienu sitienu biedēkli iedzen
par caurumu zemes būs mazāk
jau rudens jāj raudu zirģeli
kā veča bērnības kazaks

tas dzīvnieks liek kājas
tik manīgi un paliek veseli krūmi un nopūšas vecis
cik svētīgi tas
ka reizēm bez bērniem
nav drūmi

Ziema

es eju apgrauzt ābeles
dziļš sniegs vēl stieg man kājas
un vecā goba ceļmalā
ar plinti mastā stājas

ar ausaino mēs tiekamies
un ķepas silti spiežam
un savā autiņbrālībā
aiz rožābeles danci griežam

un apse nolaiž gunspagali
spīd blašķe mēness gaismā
mēs metam mieru skatāmies
kā māsas dobes laistās

un paliek zemei mazbērni
no mūsu atnāciena
mēs nācām apgrauzt ābeles
nakts palagos mēs vieni

Zīmējums

uzzīmēt sevi ar zilām līnijām
ejot pa taciņu baltu zem pīnijām
nav manis skolā esmu vēl mazs
pielipis Karabass Barabass
neizvēlas vārdus nemaz
kaujama vepra brēciens ass
no bārdainas rīkles izlaužas
viegli trīsuļo zilās līnijas
bijīgs mazulis stāv zem pīnijas

Krūmā sēd nelabais

klip klap
kādi vientuļi soļi
kādi tukši šai parkā soli
klip klap

meitenes kāpēc
jūs nelasāt romānus
taisni jums jau
viņi ir domāti

klip klap
kādas akācijas
kādas vienkāršas sadzīves negācijas

atskan un atbalso manus čukstus
kā ilgu pilnas sirsniņas pukstus
klip klap

dzīvīte dzīvīte
kam tu man devi
tādu divvientulību
ar sevi
smaržo un viļņojas kustināts gaiss
krūmā sēd nelabais

Tu attālinājies dziedādams
Pamazām dūmakā slīga nams
Virs tumstošiem kārkliem viļņoja balss
Un tavās pēdās kārtoja sals
Dancoja maizes kukulīši
Uz siltu mājokļu sliekšņiem
Tev matos bij ieķēries vainadziņš
No dadžiem un biškrēsliņiem
Bet ārpus Ēveles viss bija tumšs
Un vilku acis tur spīdēja
Krauklis uz tava pleca
Pieglaudies ausij sēdēja
Plūda un plūda vēl viļņojot balss
Pa pēdām palēkdamies loba sals

KRASTA RUNA

Krasta viļņi un vējš, un
latviska jūra sirdī
Spīvi mēdās un šņākuļo,
sāpīgi skar manu dzirdi.

Ilgi stāvēt un salt, un
degunam tecēt sev lieku,
Dvēseli izsaldēju un galvu
ar tīri latvisku prieku.

Jūra veļas un sabrūk, un
veļas atkal un jūk.
(Citi veļas un sabrūk, un
veļas atkal un jūk.)

Mūžu mūžos, laiku laikos,
tagad vai nekad.
Turies, mute, paciet, sēža,
aizveries, dvēseles bad!

Kaut kas virmojošs, kaut kas
saviļņots, kaut kas karsts –
Un vēl turas, esmu dzīvs,
man ir svars.
Un nekā no tevis vairs nevar
redzēt, ne laivu, ne buru.
Un es kā Dēmostens
bļauju uz jūru.

Klusu skalojas viļņi ap stāvošā kuģa sāniem
kā divdesmit meiteņu rokas, kas atraujas
neviļus glāstā
no pieras, kas pilna ar nodomiem rāmiem,
un mutes, pilnas ar mīļvārdiem zaļiem
kā jūra, un tikpat klusu kā jūra
tos klāsta.
Nāk prātā domas par kuģiem, tie
nogrimst bez viena vaida
un jūras meteņu rokas virpulī savijas pāri,
bet tomēr man jābrauc ar kuģi savu,
tik žiglu kā vasaras spāre,
kur savādi kalni stāv nomodā savā,
kur cilvēki atstāj smaidus

un uzmanīgi dodas pa stāvajām nogāzēm
lejup.
Divdesmit meiteņu rokas dej
vējiņa uzpūstos viļņos,
svaiga brīze liek mīļumam rādīties
drūmos marmora ciļņos,
bet miruši nabagi visi, kas zināja dzīvības deju

uz nāves sliekšņa.
Ar pilnām burām es tagad uz turieni eju.

Neklepo, tu aizbiedēsi veļus,
Kas sagājuši virtuvē un vāra kartupeļus.

Aiz sienas nerimstot skan klusas, klusas balsis.
Un trauki grab, un, liekas, atskan valsis.

Kāds spēlē mutes ermoņikas neredzamas
Un sagādā mums sāpes nebeidzamas.

Mēs esam pārstājuši visu pārdzīvot,
Bet viņi izliekas, ka nesaprot.

Un visi miega zāles dzer, lai nedzirdētu veļus.
Un mana sieva mizo viņiem kartupeļus.

Mēs gaidās dzīvojam, un, augi, atkal naktī
Tie sanāk virtuvē un valsē savā taktī,

Tie raksta spoguļos, un viņu dzejas
No rītiem maigi glāsta mūsu sejas.

Tais rītos gaudenos, kad visi nikni ceļas,
Pēc zemes smaržo virtuve, pēc sairušas veļas.
Un krēsli virtuvē mums pajautā, kā klājas.
Viens šķīvis pats no sevis ņem un nomazgājas.
Kur, cilvēk, dvēsele, tie ir mūsu veļi
Un mūsu virtuve, un mūsu kartupeļi.

DEDALS UN IKARS

(Un ņemas gadus un gadus, vēl ilgāk,
Līdz pataisa spārnus. Bet puika
Blandās pa Krētu un mīlē meitas)

Tie paceļas gaisā un lido blakus
Guļ apakšā salās kā balti kauli
Ak tavu lidošanu traku
Bet vecais māca neaizmirst sauli

Šķeļ spārni gaisu kas apkārt žūžo
Un dievi skatās pa milzīgiem logiem
Tēvs izstāsta dēlam savu mūžu
Dēls izklaidē tēvu ar puiciskiem jokiem

Tēvs stāsta kā sveces gaismā lasījis Robisonu
Dēls nupat ir atdzejojis Apolinēra Zonu
Tēvs piemin Ikara māti ar vismīļākajiem vārdiem
Dēls pavedis bagātnieci
Un padzīs aizpilsētas vārtiem

Es tevi mīlu tēvs kam biji tik bargs tur lejā
Tēvs vicina platos spārnus un dārdoši smejas
Jo puika ir stingri jātur
kamēr tam izdīgst ūsas
Līdz puikam uzrodas spēki
un maigums pa dzīslām kūsā

Dēls uzšaujas stāvu gaisā un dzied
un met nāves cilpas
Aizmirsis visas pārestības vēzē spārnus
un svilpo
Līdz kūstošais vasks viņam uz muguras pil
Ai milzīgais jūras plašum tu esi drausmīgi zils

Bet mēģināšu vēl nolaisties
Vēl spārni mazlietiņ turas
Viņš zobus sakož un cīnās
Virs jūras

Nāves nojausma apmiglo acis skaistās un platās
Tēvs lido tālāk lido
un neatskatās

Dzīvu radību atmiņa dzīva,
Mirušam atmiņa neguļ,
Mirušam mirusi,
Dzīvam guļ kopā ar dzīvu –

Es eju un apguļos
Atmiņai blakus,
Tāltālu lietū un puķē.
Guli, mīļā.

Vai gaišiem ceriņiem
Pušķotu katafalku?

Atmiņ, kad mēs būsim veci,
Tad pasaki –

Kuros bēniņos
Es atstāju savu
Gaišiem ceriņiem
Pušķoto