Kam gan līdz zinātne, ja nav saprāta?

Tam, kas nav apguvis labestības zinātni, visas citas zinātnes ir kaitīgas.

Zinātne nepastāv tikai tādēļ, lai dotu gaismu dvēselei, kurai pašai tās nav, ne arī tādēļ, lai liktu redzēt aklajam; tās uzdevums nav piešķirt redzi neredzīgajam, bet gan pareizi nostādīt, lai viņš varētu vadīt savu gaitu, ja viņam ir taisnas un veselas kājas.

Tā kā neviena zinātne, lai arī cik labi mēs to apgūtu, nav spējīga mums iemācīt vairāk kā savaldību, godīgumu un noteiktību, senatnes audzinātāji jau no mazotnes gribēja savus bērnus tuvināt īstenībai un mācīt nevis ar dzirdētā atkārtošanu, bet ar pārbaudi darbībā, virzot un veidojot viņu dvēseles ne tik daudz ar vārdiem un pamācībām, kā ar piemēriem un darbiem, lai tā nebūtu nedzīva zinātne viņu dvēselē, bet gan viņu neatņemama sastāvdaļa un paradums, lai tā būtu nevis kā ieguvums bez sakara, bet gan kā dabisks īpašums.

Zinātnes – tās ir labas zāles, bet nav tādas zāles, kuras nebūtu pakļautas izmaiņām un pelēšanai, it īpaši, ja tās glabā nepiemērotā traukā. Kādam varbūt ir laba redze, bet viņš šķielē, un iznākums ir tāds, ka viņš redz labo, bet novirzās no tā, redz zinātni, bet neizmanto to.

Zinātne patiesi ir ļoti derīga un nozīmīga lieta. Tie, kas to nicina, uzskatāmi apliecina savu muļķību.

Zinātne ir cēla rota un noderīgs darba rīks.

Ja mēs prastu mūsu dzīves vajadzības ierobežot līdz to īstajiem un dabiskajiem apmēriem, mēs atklātu, ka lielākā daļa no tā zinātņu nozarēm, kas ir apgrozībā, nav vajadzīgas; un pat tajās, kas ir vajadzīgas, ir daudz nevajadzīgu izvērsumu un sīkumu, kurus varētu droši atmest, ierobežojoties, pēc Sokrāta padoma, tikai ar tā apgūšanu, kas ir neapšaubāmi derīgs.

Pastāv divējāda veida nezināšana: viena ir analfabētu nezināšana, tā nāk pirms zinātnes; otra ir vīzdegunu nezināšana, un tā nāk pēc zinātnes. Zinātne rada un izraisa otro nezināšanu gluži tāpat kā grauj un iznīcina pirmo.

Mēs nopūlamies, lai noslogotu tikai atmiņu, bet prātu un sirdsapziņu atstājam tukšu.

Līdzīgi augiem, kas nonīkst no mitruma pārpilnības, un lampām, kas nodziest no eļļas pārpilnības, arī cilvēka prāts no pārmērīgas mācīšanās un zināšanu uzņemšanas, pārslogots un piesātināts ar nebeidzamu daudzveidību, zaudē spēju tajā visā orientēties un zem pārmērīgā sloga saplok un iestieg. Bet notiek arī otrādi: jo vairāk sevī uzņem mūsu dvēsele, jo vairāk vietas tajā rodas.

Kā var notikt, ka dvēsele, kas tapusi bagāta ar zināšanām par tik daudzām lietām, no tām nebūt nekļūst atsaucīgāka un dzīvāka.

Ņemot vērā veidu, kādā mūs izglīto, nav brīnums, ka nedz skolnieki, nedz pasniedzēji no tā gudrāki nekļūst, lai gan skaitās mācīti.

Mūsu tēvu rūpes un izdevumi kalpo vienīgi tam mērķim, lai pieblīvētu mūsu galvas ar nevajadzīgām zināšanām, par prātu un tikumu nemaz nedomājot.

Vajadzētu noskaidrot nevis to, kurš vairāk zina, bet to, kurš zina labāk.