Sens motīvs
Ak,saloki,draugs,
savas lepnības purpura togu,
noliec malā slavas
smagnējos laurus–
cik ātri putikļu kārta tos apklāj!
un izlej patibās mirres–
tik dvēseles smarža lai paliek!

Tās jūras vilņos,
kur strames
mūsu likteūs
dīvainos rakstos saliek,

vienīgi sirds un smaids
mūžigi paliek.

Ausmā
Raugi–lēnam svīst gaisma,
un nakts,
šī nakts drīz būs galā.
Mosties un brīnies:
cik dīvaina klusuma salā
ir laiva malā.
Lēnām pašķiŗas niedras,
aļģes un ūdens zāles–
sārtas,kvēli sārtas,
rīta saulei lecot,
kaist tāles...
Bet tava laiva ir izskalota
starp ūdens zālēm,
vālītēm brūnām.
baltām ūdens rozēm
un dūņām–
malā.
Kādā klusā,dīvainā salā.

Lēnām svīst gaisma,
un nakts–
tava nakts ir galā.

Rīts
Ir tikai ūdens ap mani,
debess,
un saule.
Ir rīts,un visi visi vēji vēl klusi.
Ir rīts,
vēl pamodies nav
ne izmisums dzēlīgs,ne sāpes,
ne iekāre sūra,ne sāpes,
Tie dus vēl,tie dus.
Tie dus vēl murgainā miegā,
drebošu dvēseļu melīgos sapņos.
Dus snaudā pat mīlestība,
pilna zilgani zvaigžņainas mirgas.

Ir tikai ūdens ap mani,
debess,
un saule.
Un saule tek lejā kā sudrabs,
kākausēts sudrabs pār viļņu
zaļganām smailēm.

Kur gan vēl skaistāku nāvi
atrast šīs pasaules skrejā,
kā žilbīgās rītausmas saules
un viļņu sudraba dejā?

Smiltīs
Kur tu lido,drebošā spāre?
Viļņi ir vēsi,
smilts svelmē dzirkstī–
gludeniem oļiem
pāri ņirb ēna,
atrāsizbailēs smilgu tver pirksti.
Sirds pēkšņi notrīs
lēni,tik lēni,
–kurp tu lido,dreboša spāre?
Saule met smiltīs degošu dzirksti,
vāru kā smilgu tur dzīvību pirsti.

Dienvidū
Kā degošu zelta ābolu
sauli
jūti uz lūpām sev kūstam–
nekur,nekur man neizbēigt
dzīvības karstajam gūstam...
Dzirkstīgus svelmes starus
uz krūtīm,
uz krūtīm un pieres
ar priecīgām sāpēm
manu lūstam–
nekur,nekur man neizbēgt
dzīvības svelmainam skūpstam.
Kā degošu zelta ābolu
sauli tveŗu–
dzīve,es līdz tūkstoš veidos dzeŗu:
no prieka līdz izmisumam
tavu brīnumu
krāšnās durvis veŗu.

Peldētājs saurietā
Nu redzu–dusu
kā nelaimīgs spoku kuģis
tavu vizmaino viļņu ceļā.
Tavi staru pirksti uzlasa
vēsās ūdens lāsis
no maniem aizvērtajiem acu vākiem
it kā no pamestu gliemežnīcu
tukšajiem zārkiem,
kas guļ kaut kur krastā
jau pusē smilīs rakti.

Bet es vel neniršu,neniršu dzelmē
šo nakti,
jo tava vēlīnā gaisma,
vēsa un tīra,
pāri man ilgas
pēc rītausmas kaisa.

Krusceļos
Kādos savādos krustceļos
mēs sastopamies–lapas brūnas,zaļas,pumpuros,
vītušas,salnā kostas,
vēl pusplaukušas–zem kailiem kokiem kad krustojas ceļi.
Un katrreiz citāds ir prieks,
citāda bēda: man sāpēja vakar,
tev šodien,
varbūt man sāpēs rīt,–
tikai jāpagaida,
kad atkal lapas krustceļos krīt...
Kad pumpuros zari,
kokos dzied putni,
un krustceļos gaisma krīt–
zinu:
man sāpēja vakar,
tev sāpēs rīt.
Bet visu laiku pāri mums
lapas krīt un krīt...
Zaļas, brūnas,vītušas,salnā kostas–
krīt un krīt...

Varbūt mums būs jāpamostas
kopīgu krustceļu bēdās rīt.–

Bez ceļa
Atrast to,
kā nav,
Uzminēt to,
kam nav atbildes,
ieskatīties scīs,
kas ir aklas un tumšas–
varbūt tādēļ mēs esam piedzimuši
un tadēļ mums jāmirts.
Jo nav neviena ceļa,
kas mūs aizved
prom no sevis.

Atnākšana
Varbūt šī atnākšana ir aiziešana,
gaidīta–pazaudēta.
Varbūt visa ticēšana ir sapņošana,
ledainā ziedu naktī nosaldēta.
Tikai žilbusi
sniegainas saules
melīgos staros,
augsta spožuma
reibumā spilgtā,
dzēlīgas gaismas
vizuļu mirgā.

Varbūt tava atnākšana ir aiziešana–
un nāve mana.

Sirpis
Vviens brīdis kā ar sirpi
tevitevi nocērt no visa:
no gaismas,
mo tumsas,
no meliem un patiesības.

Viens vārds,viena seja,
tevi atšķeļ kā vilni
no jūŗas pret krastu
skanošās smiltis,
un tu neredzi vairs nekā
no zemes un debesīm–
viss tapis viens:

viens vārds,viena seja,
viena elpa,viena doma–

tā ir mīlestība.

Apburts koks
Nu esmu koks–
kluss un apburts koks,
ar mēmiem putniem zaros.
–kas manu klusumu sūcis
no dienu valodas skaļās?–
Nesen mani zari
vēl salkoja vējā,
visas lapas trīsēja
priecīgās čalās,
un putni,putni
dzedāja katra zara gala.

Nu esmu apburts koks,
un visi putni ir klusi.
Visa pasaule apklususi
kā dienvidū bulā.
Dusi,
sava klusuma dziļumā dusi,
sava klusuma ismisumā.

Ceļinieks
Tavs dārzs ir tālu no mana,
un tāls ir mans ceļš.
Manas kurpes apburst ceļa putekļiem,
smiltīm,
un agrīnas rasas lāsēm.
Mani pleci pagurst saules svelmē
un vēja brāzienos asos.
Mani pleci pagurst saules svelmē
un vēja brāzienos asos.
Manu pieri slacina šaubu lietus
un neziņas migla–
vai dvēsele mana būs tik bagāta,droša un žigla,
lai nestu tev ziņu:
tavam dārzam tuvojas ceļiņieks?

Ceļinieks
Tavs dārzs ir tālu no mana,
un tāls ir mans ceļš.
Manas kurpes apburst ceļa putekļiem,
smiltīm,
un agrīnas rasas lāsēm.
Mani pleci pagurst saules svelmē
un vēja brāzienos asos.
Mani pleci pagurst saules svelmē
un vēja brāzienos asos.
Manu pieri slacina šaubu lietus
un neziņas migla–
vai dvēsele mana būs tik bagāta,droša un žigla,
lai nestu tev ziņu:
tavam dārzam tuvojas ceļiņieks?

Varbūt
Un kad šīs ceļš būs galā,
es viegli pirkstgaliem
skaršu tev pieri,
lai teiktu:
– Tu, arī tu
man rādīji ceļu
uz sevi.

Dadzis
Ir rudens,
mans dārzs krīt pelnos,
un drīz visas lapas un zālemelnos.
Bet–jau ku,ra vasara gaŗām,
kamēr spītīgi aug tur
daži ziemcieši dadži:
aug un aug–
katru gadu no jauna!

Sit tos,
cērt tos,
maitā–
ar nāves zalēm un asmeni–
tie ceļas no jauna....

Tad atmini–
kādreiz
tev sirdī
aug
ilgus gadus negants dadzis
ko nespēju mērdēt
ne griba,
ne rudens,
ne prāts.