Novembŗa miglā


Tavas acis sedz vēlēnu kārta,
Tavu sirdi Latvijas zeme–
Laimīgais!Ne tu vairs dzirdi,ne redzi,–
Kā par tavu upuŗa nāvi
Svešuma tuksnesī sarejas suni–
Tie tavi braļi.

Laimīgais!Tava dzīvība jaunā,
Tava ticība karstā un drošā,
Izdega tīra upuŗa liesmā.
Nebija zobena negantās smailes,
Kas pret brāļa kailajām krūtīm
Šodien ceļas netīra rokā.

–Dusi mierīgs,Latvijas zeme
Glabā tavas redzīgās acis,
Glabā tavu dzirdīgo sirdi
Vēl vienai cīņai.Laimīgāis....

Mēs

No visām debespusēm smagi vēji ceļas,
Melns izžust redzu lauks,un slāpēs elso mežs.
Nāk pretī brālis brālim,naidā kļuvis svešs,
Un sirdī vērmeļainā rūgtums pāri sveļas.
Kur balss,kas gaismā sauks?
Kur pestīšanas vārdi?
Ir tikai tīrelis,kails,izdegušu ceļu,
Un nakts bez rīta gaidām.
Vai nav vēl diezgan naida mums,
Nav diezgan veļu?
–Nē,nav!Vaid posta pūce kaila zara galā–
Tev brālis jāiztumj vēl pusnaktī un salā.

Nakts


Kur balss,kas gaismā saukts?Kur pestīšanas vārdi?
Te–nerra zvārguļiem pland karogs blakus mastā,
Tur–māte vientuļā raud izdegušā krastā,
Bet mēs te stāvam,–pūļis,rūgtu sirdi.
Ai,kādreiz pusnaktī jel ieklausies un dzirdi:
Sauc viņā krastā kāds,
Sauc klusām tavu vārdu....

Tumsā

Tur māte pamestā raud izdegušā krastā,
Mums–mīlestības vārdm sirds ir slegta ciet.
Kurp ejam mēs ar posta sirpi nastā?
Ceļš aizaug atpakaļ,ceļš veŗas tik uz priekšu–
Tur nav kurp iet.–

Atmoda

Vai nav vēl diezgan naida mums,nav diezgan veļu?
Slīgst zeme mīļa asinīs un dūmos.
Kas stāvēs,brāli,tev bargā dienā kūmos,
Kad atpakaļ tu meklēsi sev ceļu?
–Saukts viņā krastā kāds,
Sauks kaunā tavu vārdu......

Šai pusē


Vienas dienakts par daudz,
Visa mūža par maz,
Lai vēl vienreiz redzēdu tevi,
Tu zeme,nu posta un gruvešu grausts,
Šo dzīvību reiz kas man devi.

Guļ jūŗa starp mums,
Guļ bezdibens bargs,
Un sirds dziļā baigumā klusē.
Bet gruzdīgs nemiers man neatļauj
Ne dzīvot,ne nomirt šai pusē.

Pretī


Es aju pretī tai dienai–
Manas domas,jūtas un prāts.
Murgainās naktīs es dzirdu–
Viņā puse sauc mani kāds.

Es eju pretī tai stundai–
Viss cits ir stājies un gaist.
Kā skumju vēju es gribu
Savu dvēseli pretī tai laist.

Es eju pazust šai mirklī–
Kungs,liec par jaunu man dzimt!
Viens vienīgs krasts ir un mala,
Kur varu stāties un rimt.

Pretī


Es aju pretī tai dienai–
Manas domas,jūtas un prāts.
Murgainās naktīs es dzirdu–
Viņā puse sauc mani kāds.

Es eju pretī tai stundai–
Viss cits ir stājies un gaist.
Kā skumju vēju es gribu
Savu dvēseli pretī tai laist.

Es eju pazust šai mirklī–
Kungs,liec par jaunu man dzimt!
Viens vienīgs krasts ir un mala,
Kur varu stāties un rimt.

Tava sirds


No tās nakts,no ku,ras tu šurp raugies,
No tās lielās, dziļās,tālās nakts,
Tava sirds jauž katru manu soli.

No tā izmisuma,pamestības smagās,
No tā izdegušā bezcerību kalna,
Tava sirds redz visas manas gaitas.

No tās bezgalības,kas pār navi klājas,
Un kas dzīvi vērš par nār īsu sapni,māt–
Tava sirds ar manu klusu sarunājas.

Trīs naktis
Viss vienādi ass – domas kā asmeņu smailes,
Viss vienādi dziļš – šī nakts un mans vientulīgums.
Ir tikai tumsa un sauciens:
– Bailes!
Man ir bailes.
Sauss ūdens un akmens rūgts –
Manas dvēseles maize.
Viss vienādi ass –
Zemu noliekta galva.
Es akli taustos un zinu:
Šeit ir mans ceļš.
Es pazīstu to, kā atspulgu kroplīgo savu –
Šīs kailās redzes, ērkšķus un aizas –
Tur ieraugu sevi.

Gājiens
Mēs ejam.
Prieki,
bēdas, bēdas un prieki.
Baudām, dažreiz smejam,
bet ejam un ejam.
Nāk draugi – iet ienaidnieki,
brīdi mēs mīlam,
drīz esam lieki,
raudam un semjam,
bet visu laiku
ejam, ejam un ejam...
Šūpuļi, dzīves un kapi –
visām gaŗām ejam.
Bieži, kur jāsmejas – raudam,
kur jāraud – smejam,
bet atkal tālāk un tālāk ejam. –

Ejam un ejam,
līdz beidzot
gurst sirds, pagurst kājas. –
Nāk draugi – nāk ienaidnieki,
nu visi tie lieki,
kaut gājiens vēl neapstajas –
vēļ nav šeit mums mājas.

Mēs ejam, ejam un ejam,
en vērojam gurdi:
kāds paliek malā...
Tam gājiens ir galā.

Mēs ejam, ejam un ejam...

Uz aizsapņu zemi
Tie biji gājuši ilgi –
pārni viļņainām smilšu mugurām,
garām tuksnešu akačiem
un oazēm sausām,
Uz Aizsapņu zemi,
visu laiku klanīdami
nogurušās galvas
badīgos sapņos
un dzeldīgās slāpēs–
pēc Aizsapņu zemes.

Tie bija gajuši ilgi–
sasarkušam acīm
un sapni paslēptu plakstienos gurdos,
laj tikai nepalaistu garām
mirkli pirmo,
kad pamalē pazibēs
Aizsapņu zemes
ugunis tālas.–

Slāpes
Ja dod sevi prom,
tad negaiditi vairs
atpakaļ no šis vietas.
Tavas slāpes–sāpes un prieks,
būs aizskalojušas tālu,
tevi tālu prom
no vecām sāpēm
un vietas.

Vīsas jūŗas,upes un strati
reiz satecēs vienuviet–
grūti atpakaļ vērties,
grūti uz priekšu iet:
mūžveca,neganta slāpe
tur tevi ciet.

Zelta putekļi
Ar atslēgu smagu un spožu
mēs aizveŗam vārtus,
kas ceļu uz tuvumu veŗ.
Bet ne jau dvēsele mana,
ne tava,
vairāk par smiltīm sveŗ,
kurās varbūt
zelta putekļi dus...
Bet tās ilgi,vēl ilgi,
skalos negantas straumes,
aizšūpos ūdeņi,dziļi un klusi,
vilinās akači akli.
–Dusi,sapnī šai dusi,
jo nekas vēl nav galā:
mūžs ir tik ilgs vai–tik īss,
cik ciešam un mīlam,
un tas viss ir viens.
smiltis un putekļi zelta
uz plaksieniem klusiem,
ko mīlam.

Putni rudens kokā
Mani pirksti pieskaŗas kokam,
un lapas kļūst caurspīdīgas–
tik vieglas,zaļas stīgas
turas pie zaru rokām.
–Vai rudens velaiņu mokām
stundas būs bezgalīgas?
Mani pirksti pieskaŗas kokam,
un nodreb tas sakņu alās–
siltas straumes ar nāves salnu
starp velēnām daļas–
Dieva elpa ir abās,
un cauri plūst kokam,
salūšm lapām
un stingušiem zariem,
kur putni sakļautiem spārniem
sapņo par pavasaŗiem.