Es stāvu
Tu mani svēti un sargi,
Reizē ļauni un bargi
Zemoties liec.
Es stāvu –
Tava lieluma priekšā stāvu.

Bez žēlestības tu ļāvi dzīvību un nāvi
Iepazīt man.
Es stāu –
Tava dziļuma priekšā stāvu.

Kā bērnu tu mani glāsti,
Mēmām lūpām man stāsti,
Dziļi kā sāp.
Es stāvu – tava klusuma priekšā stāvu.

Nakts
Noraustās ēnas tumšajā sienā,
Virpuļo smiekli, zaimos skan balss.
Gaistot klaudz soļi kailajā plienā,
Dārdot krīt vārti – tumsa un nakts.

Dvēseļu vējos aizsitas elpa –
– Kur tavi vārdi, kas mani glābs?
Skarbos melos grīļojas telpa
– Aizmigt, nemosties vairs.

Odze
Lunkana, glubena odze
Lodā pa taku,
Sūri un neganti meli
Vārtās blakus.

Odze, kamolā griezusies,
Sildās un ciņa:
Saltajās asinīs klusē
Sirdsapziņa.

– Ceļiniek, nepacel nūju!
Dvēsele tava
Varbūt par rāpuli gludo
Tīrāka nava.

Pārvērtība
Kāds ar neasu nazi
Mani sagraizīt grib.
Vārdi, sīki un mazi,
Ļauni dzeldami zib.

Labi. Es cietīšu visu.
Arī sāpēs ir prieks,
Šodien ar saules dzisu
Topu es vientuļnieks.

Tam, kas ilgi ir puvis,
Skaistumā pārvēršas viss.
Esmu palēnām kļuvis
Nerrs sev un karalis.

Mierinājums
Kas tavā sejā ierakstīts?
Es ātri acis sedzu,
Jo smaidā, kas tev lūpās trīc,
Es bailes, bailes redzu.

Vai kāda roka tivi sit
Ar neredzamu spēku?
Nakts tumsā dobij asins rit
Un tīru skalo grēku.

Kas tavu mieru sargāt spēs,
Kas noglāstīs kaut brīdi?
Nu tu jau lēnām sveces dzēs
Un lēnām projām slīdi.

Kas tevi drīkst gan sāpināt
Un mocīt naktīs baisās?
Ir tuvu, tuvu stunda klāt,
Kad visas vainas raisās.

Skan dziļi krēslā – ieklausies:
– Sirds visu izlīdzina...
Kam ceļš uz gaismas pusi ies,
To klausā debess zina.

Nakts
Šo nakti gaidīju es neziņā un bailēs,
Vai mani māks tā vēlreiz, briesmīga un rūgta?
Vai atkal dobij dunēs zvani torņu smailēs,
Vai domas šaudīties kā dzirkstis tumšās ailēs,
Un mani neatstās tā lādēta, ne lūgta?
Es bailē drebēju. Bet atnāca ta klusa
Ar skumju vienaldzību zvaigžņu vēsā zaigā.
Kā bērnam mierīga šai naktī bij man dusa,
Jo acis redzīgās man vērties nepiekusa
Tās neaptraipītā un cildenajā vaigā.

Kāpu smilts
Mana sirds ir smilšaina kāpa
Ik brīdi kas mainās un dilst.
Deg saule. Nāk vēji un aiziet.
Tā prieži aizvējā silst.

Tu kādreiz parliecies tai pāri,
Tavs vaigs iegriezās ass,
Man liekas – vairs mūzīgi mūžos
To neizdzēsīs nekas.
Šīš zīmes neizjauks vēji,
Ne soļi aizbērt tās spēs,
Un manas acis zem saules
Nu cita vairs neredzēs.

Bet lēni līst smilšains vilnis,
Un pamazām aprokas viss.
Es bailēs jūtu – tavs vārds drīz
Šais smiltis būs izdzisis.

Klusums
Vārdi kļūs mēm un lieki,
Klusums skanīgs un ass.
Mūžībā iekrit mirkļī
Smagi kā asaras

Vārdi ir ļauni un grūti,
Klusums saudzīgs un labs,
Glābdams tumsā visu
Uzticīgi kā kaps.

Māņi
Manīgs ir ūdeņu spožums,
Pāri kas dziļumiem plīvo,
Virpulis, plēsīgs un baiss,
Tumšā atvarā dzīvo.

Manīgs ir mierigais smaids,
Rāmi kas atstaro vaigā –
Nemiers sāpīgs un ass
Elpš un asinīs staigā

Netici skaļajiem vārdiem,
Dzirdi, kas neizteikts klis.
Akmens, iekritis sirdī,
Apaugsn sūnām un dus.

Sonets

No manām rokām žvadzot važas krīt,
Es atkal brīva Dieva saulē eju,
Un katru puķi katru mīļu seju,
Bez bailēm smaidot varu noglāstīt.

Kur gājuvakar,nesteigšos vairs rīt,
Par savu bēdu atskatoties smeju,
Un tīšivērmeļainu dziru leju,
Jo savu spēku vēlos pārbaudīt.

Kāds varens ceļš zem manām kājām plešas!
Kļūst tuvas dvēseles sai brīdī svešas
Un izdeg debesīs kā sārti kāvi,

Un kaut vēl blāzma drebot lokās vajgā,
Es eju droši saņemt ceļa baigā
Sev krāšņu dzīvību vai lielu nāvi.

Verga dziesma

–Tavus plecus klāj ķēnišķīgs purpurs,
Manas kājas asiņu palts.
Cik cēls,cik bagāts yavs nams,
Mans laimīgais kungs!

Tev zelta vaza uz krūtīm,
Man rokas slēdz pinekļi salti...
Cik stalts,cik dižens tavs nams,
Mans varenais kungs!

–Tavs purpurs,tavs zelts,tava vara–
Tavs izmisums....
Kā lai es sargāju tevi,
Kā lai tev līdzu
Tavas varas smagumu nest?
Mans nabaga kungs....

Zimogs

Bija nakts un putenoja.Tumsā elsa vēji
Sniegs krizdams sajaucās ar tavām asarām.
Tu kokam pieglaudies un aiziet nevareji,
Jo visi ceļi bija piemirkuši tām.

Kā tevi pasargāt?Man spēka nebija gana,
Un negants viesuls skāra vienā elpā mūs.
Bet,vējiem stājoities,es zinaju–sirds mana
Ar tavām bēdām vienmēr zīmogota būs,

Klaidonis

Šai stundā aiz tevis viss–
Tev nevārstīt vairs nama duru.
Salts vējš spēji logus ir atrāvis
Un izdzēsis ugunskuru.

Tavs mūžs top divi daļās šķirts:
Bija mājas– nu debess un ceļi.
Pa tiem vēl sapņojot klīst tava sirds,
Līdz pretī nāks krēslaini veļi.

Un tomēr tu nodrebi atmozdamies,
–Kas gulstas uz sirds it kā roka?
–Tā smaga un mūžīga ēna,kas ies
Tev līdz no ziedoša kokā.

Varoņi

Tā viņi aizgāja–
Vīrs aiz vīra,droši savu ceļu.
Tā vini aizgāja nāvē.–

Tā viņi aizgāja–
Vīrs aiz vīra,droši uzvaras jausmā,
Lai mēs dzīvotu.

Desmit sarkani kraukļi


Desmit sarkani kraukļi krauc jauna ozola zaros,
Desmit posta pūces glūn naida aklumu acīs,
–Kur aizveda mūs māsiņu–
Kas sacīs?

Desmit sarkani kraukļi krauc nelaimes vēsti,
–Pār bēdu zemi,pār posta kalnu,uz kaulu leju,
Tur aizveda mūs māsiņu,
Nakts ēnotu seju.

Desmit sarkani kraukļi ķērc jauna ozola zaros–
–Cik nāves tev jāmirst,tauta,posta gados gaŗos?