Klaidonis sapnī
Elpa tev dziļa un liega,
Ja eso klaidonis bez miega naktī
Pa savas dvēseles posta,
Pasaules prieka
Un svaidīgas dzīves
Spožajām krācēm.
Dusaa tev dziļa un liega,
Ja esi klaidonis sapnī.

Saruna
– Slēp savu seju neticīgā sminā
Un tērpa krokām savu sirdi klājā.
Ap tevi blēdīgs ļaužu pūlis stāj –
Ar vieklu spēli ej un pievil tos!
– Es stāvu kaila skaļos pagalmos.

– Teic vārdus melīgos un bīsties gaaismas.
Kas tavu krēsals dienu gausmā ceļ.
Lai klusmus mūzīgs rāmu gaismu veļ
Un seju noskumušo skatīt liedz.
– Man miers ir nemierīgs, un klusums kliedz.

– Lai izdeg dvēseles kā sausaas skaidas,
Tev sava kvēļe šaubās jāaprok.
Lai katra liesma vēsa pelnos plok –
Jēl steidzies sevi remdināt un krāpt!
– Es dzīva gribu katrā sārtā kāt. –

– Ņem, ko tev dod, bet bīsteis davāt sevi,
Varbūt pār tevi ļauni smiekļi līs.
Varbūt pirms ausmas tevi projām dzīs
Ar kaunu un ar naidu ledaino.
– Ņem manu dvēseli un izdzeŗ to...

Mātei
Ir tikai viena nāve man,
Tev tās ir divas.
No krasta krastā straume skan,
Mēs stāvam malā divas.
Tev sava nāve jāpārcieš
Un man aiziešāna – no viļņa vilnī straume skan,
Tur viņā kratsā paliek –
Māte man.

Aiziešāna
Liela un rāma būš upe,
Kas mūs aizšūpos veļos,
Kad vairs nesteigsimies
Dieva dēkainos ceļos.

Klusa un laba būs roka,
Saudzīgi noglastot vaigu,
Kad reiz pametīsim
Kāvu ieleju baigu.

Dziļa un viegla būs elpa
Mūžības gaistošam vēj –
Nolieksim, galvas, lai
Brīdi šo nenokavējam.

Mierinājums
Vējš no sniegainiem kalnājiem
Draudzīgs noglauž tev vaigu,
Kas tev vairs šajā ielejā
Pilnas kņadas un klaigu?

Aizēj projām no visa
Un aizcērt vārtus –
Ne tu vairs stāvi šai vietā –
Tā tava ēna, kas paliek,
Ilgi plosīta, smietā.

Saulesriets atblāzmā savijas
Vienā gaismā ar ausmu.
Varbūt tai pretī iziedams,
Vaigu vaigā skatīdams,
Manī skaidrību jausmu.

Ticība
Jūs sakāt – šis krūms nenes augļus,
Šis avots izkaltis sauss,
Es ticu – krūms uzziedēs ziemā,
Un avots padzerties ļaus.

Jūs sakāt – šais vārdos ir meli,
Šai sejā ļaunums un vilts.
Es jūtu – ir asaru vilnis
Šos plakstus skalojis silts.

Jūs sakāt – šim kokam gar saknēm
Mudž odžu perēklis baigs.
Par velti – tam zaļajos zaros
Plūst dzīvības strāvojums maigs.

Ziema
Šī tumsa mani nepievils,
Tā mani neizbiedēs.
Zem manām plaukstām zeme sils,
Zem mnaiem soļiem ledus dils,
Un slimu sirdi dziedēs.

Šīs ēnas mani nenomāks,
Tās nepadarīs vāju.
No upēm silta migla kāps,
Kails zars pēc saules atkal slāps,
Kur kādreiz gaŗām gāju.

Šīs šaubas mani neuzveiks,
Tās neaptraipīs sirdi.
Ko ticība un gaisma veiks,
To klusums skaļi neizteikts –
Tik ieklausies un dzirdi!

Lietū
Krīt lietus uz acīm un rokām,
Krīt ilgi bez stājas.
Es kļūstu kā zāle, kā zeme –
Tik smaga.
Kur mana pajumts, kur mājas?

Krī lietus man somās un sirdī,
Kails, ērkšķu pilns zars, mana roka.
Vējš mnai līdz zemei loka.
Es pieplaku smagajai smiltij,
Un tumsa, zāle un vējš –
Mēs kļūstam kā viens.
Mēs kļūstam kā mūžības zvana
Draudīgs piesitiens.

Jausmā
Vai esmu mirusi? Vai esmu dzīva?
Varbūt, ka viss ir tikai sapnis grūts.
Varbūt aiz miglās norasotas rūts
Jau mani gaida cita diena brīva.

Varbūt šī dzīve, neganta un sīva,
Kā bite maldidāmas gaŗām dūc
Un slāpes negausīgas spēku sūc
No manis lēnēm kā no zieda dīva.

Varbūt es sapņoju, ka šeitan esmu,
Ka jūtu naidu, mīlstības dvesmu,
Ka zemes reibums mani gūstā tur –

Varbūt ar tālas gaismas pieskarienu
Es acis pavēršu pret jaunu dienu
Un sapratīšu – manis nav nekur.

Miers
Zem zaļiem kokiem
Krīt dziļa gaisma –
Rāms saules spožums
Caur lapu klāju.

Kur ir tav nemiers,
Kur tava sāpe? –
– Ej nemierīgs pāri
Un aizveŗ acis.

Zem veciem kookiem
Ir vēsa dusa –
Ņirm zālē saule,
Māj laipnās lapas.

Zem veciem kokiem
Liec savu bēdu,
Tek sīka skudra
Ar grūtu nastu.

Krīt dziļa gaisma
Caur lapu zvaigznēm,
Krīt zaļa gaisma
Ar rāmu mieru –

Ej dusi, dusi...

Diendusa
Es putnu saldo dziedāšanu
Kā tālu, senu gasmu manu,
Ko dziļā sapnī redzu.
Kam savu klusēšanu
Lai pāri sedzu?

Viss, viss ir tikai gaistošs plīvuris –
Šī dzīve degošā un nāves baisma.
Man viena vienīga ir gaisma,
Kas mūsos neizdziest.
Vēl ilgi, grūi būs man ciest,
Līdz es kļūšu kā eszers dziļš un kluss,
Kam pāri mēnesnīca rāmas spožums dus.

Jausmā
Mežš dziļi aizmiedzies gul savā klusumā.
Vēl rīts ir tālu. Tālu vēl ir rīts.
Kāds putns dus. Dus putns, zaros slēpies,
Un tam uz spārniem dīvains spožūms tic.
Un drīz būs rīts...
Es acis aizvēru un jaužu – modīsies,
Drīz putns modīsies, drīz spārnos celsies tas,
Kas notiksies?
Kas notiksies ar mani
Šai brīdī, Dievs?

Glāsts
Viņš galvu noliekto tai ātri noglāstīja,
Pilns tumšu ēnu, sevī grimdams drūms,
Un, roku atraudams, viņš zināja – tā bija
Kā nāktī uzziedējis ērkšķains rožu krūms.

Bet tai, kas acis skaidrās pacēla pret viņu
Šis glāsts tikviegls šķita un tik negaidīts,
It kā to skāris būtu, nesdams skumju ziņu,
Uz brīdi gurda putna spožo spārnu zīds.

Tu
Es nokratu pīšļus no kājam,
Es neatceros neko.
Tu jaunu dienu man radi –
Es pieņemu to.

Es nokratu pīšļus no kājām
Un tevi ieraugu.
Ko šaubās meklēju ilgi –
Tas esi tu.

Spožums
Vai nāves un dzīvības jūŗai
Krasts irdenais sagrīļojas?
Nakts burgāja, dziļājā tumsā
Liles spožums noplaiksnījās.

Nu Dieva un debesu ziņā,
Vai lemts man dzīvot vai mirt,
Jo zinu, ka nespēju savu
Elpu no tavas vairs šķirt.