Jāatmostas
No visiem sapņiem reiz ir jāatmostas,
kad tuvak rīta gaisma – grūtāk kļūst.
Saules putekļos zirnekļa tīkli grūst,
un gaisma, tā gaisma,
kas no ticības plūst –
rīta spožūma žūst.

Jo tuvāk rīta gaisma,
jo grūtāk kļūst –
tad sapņa pēdēja smilga lūst.

Mūža raksts
No baltiem džīpariem aužas
mūža raksts–
ar baltiem džīpariem
vijas dienai līdzi spožums,
kad dziļa iestājas nakts.

No baltiem dzīpariem aužas
sakša un plecus sedz–
varbūt,ka mūžības jausma
tālāk redz,
ko diena dūmaka
sirds nesaredz.

No baltiem dzīpariem aužas
plecu glāsts–
varbūt ar baltiem dzīpariem
sākas un beidzas
kāda mūža stāsts.

Gruzis sirdi

Gruzis sirdi,griezīgs gruzis,
iebirst tā kā smiltis zobos–
grr...

Vai tas serdi sirdij sagrauž,
pagurst grūti brīžu sprosta,
smiltis sirdi,smiltiszobos,
grr...

Kas par sūru,greizu gruzi,
iebirst grumzīgs smagā sirdī,
izgrūzt sūru pelnu grīstē,
grr....

Sirdi greizu sagrauž gruzis,–
smiltis sirti,smiltis zobos–
greizsirdība.
Grr...

Bēgot

Mēs bēgam no patiesības
savos pusnakts murgos,
kas auļo mums pakaļ
ar asas gaismas
dzēlīgo staru.

Kā lai aizmūk no gaismas,
kas nāk tuvāk un tuvāk?
Apklāj ar glāstu vēsu
un iecērtas plecā
ar asiem,nāvigiem nagiem.

Saruna

–Tu zini,man sāp.–
–Ha,hā!
Sap tikai gļēviem pīkstētajiem.
Stiprais kāpij sāpei pāri
kā pagātnes ērmiem.

–Tu zini,man sāp.–
–Patiesi?
Rīt nēsapēs vairs–
sava smīna šūpoles kāp!

-Nav tiesa–
visvairāk sāp,
kad nekad vairs nesāp.–

Krusa

Baltā krusa sakapā ziedus,
melnā–dvēseli kapā.
Tā nobirst pāri kā negaidīts viesis,
svešs,nepāzīts veplis,
un atkapā sirdi
pārvērstu kapā.

Baltā krusa sakapā ziedus,
melnā–dvēseli kapā.

Jel nesapņo

Jel nesapņo par izsapņotiem sapņiem,
liec mierā mīlestibu,kas vairs neelpo.
Tavs senais sapnis apņem,apņem brīdi šo,
kad vēl ar viršu vainagu tu viji to–
bet tas,kas mūsu sirdis vēsi pušu šķeļ,
tas mīlestības vārdā izdzēš to.

Mirst mīlestība,ja vairs neelpo–
tas sapnis izsapņotais,
kas reiz dzīvu
iesapņotaja to.

Zvejnieks

Un jūŗa lenām atkāpjas,
vilni par vilnim.
Un soli pa solim zvejnieks
brien glābt savus tīklus tīkls,
un sudraba zivis,
kas sitas gar zvirgzdiem.

Bet jūŗa nemīgi atkapjas
tālāk un tālāk,
un dziļāk un dziļāk brien zvejnieks,
un brīnās,ko gan visu
neapskauj jūŗas dziļuma tumsa:
tur ir slidienu aļģu apaudzis akmens.
kuga vraks,
kāds galvas kauss,
un kāda apgrausta sirds....
Bet jūŗa atkal ceļas,
un zvejnieks sastingst savā solī,
bet dziļumos paliek
viņa tīkls,
kāds galvas kauss,
un vēl dzīvā zvejnieka sirds.–

Lēnām
Tikai lēnām,lēnām es mostos
no murgaina miera un izeju
rīta gaismā,kur sniega
asais augstums nokaj kaimā miega
pēdējos sapņus,un asu lāsteku nazi
peles īdzīgo pīksienu apklusina
gaismas kaķa lēciens.

Tikai lēnām es mostos
un izeju rāmā gaismā,
kur klusums liels,un tikai zvaignes
vēl skraida pa mākoņu leju,
bet kamēr vēl eju,vēl eju,
vēl nebeidzu meklēt blāvās zvaigznes
vēlīno gaismu un vējā vēl liesmu
siltumu sniegā,
un sava skurbuma dziesmu.

Vēlējums

Glabā katru zvaigznes drumslu,
katru rasas lāsi plaukstā,
lai tu kādreiz nesamulstu
dienā miglainā un aukstā.

Glabā katru labu vārdu,
sastiekoties,atvadoties,
kātreiz grūti atrast tādu,
lai var tālāk ceļā doties.

Pieņem katru stundu kvēlu
pieņem dzīves ceļam gaŗam–
mēness ceļam dažreiz vēlu,–
sauli sagadīt lai varam.

No tās stundas,ko tev dzīve
smagu roku plecos saliek–
tikai mīlestības zīme
pāri paliek.

Iesvētību dziesma

Ar sauli sirdī dzīve pretī ej,
aiz katra kalna jauns lai gaida prieks.
Kas gaismai tic ar mīlestības spēku,
ir bezdalības svētīts ceļinieks.

Ar sauli sirdī pieņem dzīves jausmu,
lai katru diena nāk ar saules ausmu.

Bet kas par to

Pa dārzu lēkā vāvere
un pazūd akugstu kokā,
bet kas par to–
gan Jūlija
to tūlīt dabūs rokā!

To kastīti ar kārumiem
kāds paslēpj augstu plauktā–
bet tas nekas,
gan Jūlija
būs drīz tiem klāt kā saukta!

Lien kaķītis dziļi pagultē,
tam bailēs kustas ausis,
bet kas par to–
gan Jūlijai
viņš ārā lēks un klasīs....

Naktī

Manas domas ienirst naktī
Kā sikī ezera vilņi
Cauri niedrājiem,lapās un kalmēm,
Pāri krastmalas smiltīm un oļem,
Krastā–
Klusēt un dusēt.

Jūs,gaismā iemirkušie,
Kas slēpjaties dienā,
Mums elpā vienā
Nesastapties.

Jums gaisma slīd caur pirkstiem,
Pievērtiem plakstiņiem
Vējā izjauktiem matiem
Ar sāpju asājām smailēm,

Kas šķeļas bez bailēm
Dzīvai dvēselei cauri
Kā ābolam–sulīgam,saldam.

Es ienirstu naktī–
Kā ūdenī siltā un dziļā–
Tur klusēt.

Ir tādas dienas

Ir tādas stundas un dienas,
Kad gaiss ir tik kluss.
Kad gaisma tik dzidra
Un vējš tik lēns,
Ka vārdus un smieklus var dzirdēt
No kapu enām līdz rītdienas
Gaišajām ausmām.

Saskaŗas domas un vārdi
Mākoņu tālajās enās–
Esam kā savāda spēle,
Kādas varenas rokas
Vēju šūpoles lēnas.

Viss slīd kā rotaļa dīvaina–
Kādas varenas rokas
Iedomu savādā spēle.

Tai naktī

Tai naktī
Jūŗā dega uguns
Un saulei sejā
Iesitās lietus.

Velti,velti tu aizveŗ acis,
Velti tu meklē paēnu sev
Zem zaru pleciem.
Agri vai vēlu
Tava dzīve atrādis tevi
Zem meliem veciem,
Zem pievērtiem acu plakstiem
Vēlīnos sapņos.
Tur slēpties ir velti.–