Klusumā

Es savā elpā ieklaisos un dunā,
Kas dobijās šālkās manās dzīslās līst.
Ar mani nakts un senas stundas runā,
Un tumsā vēsi man pār seju klīst.

Zars nolauzts rokās manās gurdi vīst,
Un lūpas rūgtu sveķu smaržu jūtu.
Nu sena vaina skaudri sāpot dzīst
Un acīm klusām uzveļ tumsu grūtu.

Sen tavu tuvumu vairs nesajūtu –
Kā skaidas vārdi atrī gaŗām plūst;
Es savas dienas līdzi straumei sūtu,
Un dumot krasts zem manām kājām grūst.

Dziesma

Putns sakļāva spārnus un rimis klausījās klusu,
Klints nolieca spītīgo pieri un trīsēa sāpēs,
Vējš sastinga rāms svā steigā, iedams uz dusu.
Bez sules sasila akmens, un avoti verās,
Uz brīdi aprima vilnis, līdams pret krastu,
Un sava spožuma jaunā neatdzērās,
Jo kalnā skanēja dziesma un reibusi slīdēja lejā,
Bet, kas to dzirdējis bija, tas mūžībai raudzījās sejā.

Prieks

Es st āvu krastā, un jūŗa
Ap mani šalko un dzied.
No viļņa šļakatam sūra
Puķe man pie kājām zied.
Es nokrītu smiltīs un raudu –
Lai smeitos, ir prieka par daudz.
Starp nomodu dzirdu un snaudu,
Ka manu vārdu kāds sauc.

Tornis

Putns aizlaižās gar torņa smaili,
Un no viņā spārnu vieglās vēdas
Nodrūp pāris sīku māla drusku,
Ka no vieglas ieskrambatas rētas.

Vēji aizmetas gar torņa smaili,
Līdzi aiznesot no tā sev elpā
Sīkus putekļus un smilšu graudus
Kaut kur tālu bezgalīgā telpā.

Dienas šūpojas gar torņa smaili
Un kad gausi augšup ceļas skats,
Jāsaprot – tā dzīve sadrūp lēnām,
Tu kā tornis esi kļuvis pats.

Ceļā

Kur esmu nonākusi, un kurp šķirsies tālāk
Ceļš, kas man nemierīgs zem kājām dus?
Veŗ gudra gaisma smagus plaksteņus,
Sauc tāla balss, un tuva aizskan bālāk.

Man gribas noslaucīt visus putekļus,
Kas ceļa pielipusi man pie rokām,
Lai jauna priekam, atkal jaunām mokām
Ceļš aizslīd pretī pazemīgs un kluss.

Nu viss ir jāaizmirst un jāatstaj aiz sevis,
Lai tīru skatu vertos debesīs.
Pēc brīža spožums atkal apdzisīs,
Vairs nebūs ceļa šī, Vairs nebūs tevis.

Ciet klusu

Ciet klusu, nēelpo un dzirdi, kā nu krīt
Sīks rasas piliens tev pie kājām zālē.
Ir labi tā. Tik pat jau atkal rīt
Ar vieglu migluizraisīt tas tāle.

Ciet klusu, neruna un jūti, ka nu krīt
Kvēls smaržu vilnis dziļi tavā elpā.
Tik nedrīksts vainagā to ziedu vīt,
Ks savam reibumam ļauj viļņot telpā.

Ciet klusu, nerunā un paskaties, ka krīt
Smags pelēks makons pamalē pret zemi.
Bet tevī miers. Var visu dienu līt,
Ja tu par sauli sava sirdī lemi.

Ciet klusu, nedoma un aizmirsti, kā krīt
Kāds savāds miklums kadreiz tev uz rokām.
Tik pat nav mirklī lemts tev izmērīt,
Kas paliek mūžībai, kas mirkļa mokam.

Lietū
Tai diena lija. Ilgi, smagi lija,
Un pelēks trulums sedza mitras pļavas.
Un tad es sapratu, ka tava dzīve bija,
Bez atbalss aizlūzusi sena melodija,
Kam neatrast nekad vairs stīgas savas.

Uz koka stumbra, akmens gludā vaiga
Un tavā sejā krita lietus lēns.
Un kāda lāss tad bezgalīgi maiga
Un viegli mirdzoša un dimantaini zaiga
Tev skropstas iegūlās kā miklums rēns.


Tu plaukstu pacēli un aizklāj to sejai,
Un koku zaros ietrīsēās vējš,
Bet trakā virpulī ka bezprātīgai dejai
Un priekam pēdējam, tad dubļu pilnai lejai
Bez žēlām pretī svieda negaiss spējš.

Atvadoties

Tai naktī mēness cēlās skaudri šalc
Un smagas ēnas cirta blāva sniegā,
Tuvs prieks un sāpes senas grima miega,
Un visam pāri klajās klusums balts.

Ik brīdi dziļāka kļuva grava,
Ik brīdi stāvāks priekšā vērsās kalns,
Pret kuŗu soļu neskarts, vismains balts
Uz augše veda ceļs un dzīve tava.

Un tad kāds miers, kāds ir tik dieva elpā
Pret jauno rītdienu tev grieza seju,
– Man roku sniedz, es eju jau, es eju –
Dziļš lūgums izskanēja mēness telpā.

Mirklis

Vai tu esi krēslas stunda rēna,
Vēja pusma, tikko placi zieds?
Tad, kad ceļam pāri pārslīd ēna,
Jāiet turp, kur jau tik bieži iets.

Putna sparns šķeļ gaisa vieglās trīsas,
Sejā ieslīd tālas gaismas stars.
To, kas izsapņots ir ziedu naktīs īsas,
Viena dzīves mirklī izsmeļgars.

Rezignācija

Pa solim atkāpjas no tevis ēnas,
Pa solim atkāpjas no tevis prieks.
Kas skaudri sāpējis, kas kādreiz dzēļis,
Nu kļuvis viss tik tāls, tik svešs un lieks.

Ka snepratīgu prieku krūtīs sviedis
Un baigas bailes reiz to aizvadīt,
Nu sen jau pārsāpēts. Tik brīžiem tāli
Kā vientuļš mākons pāri ceļam slīd.

Gaisma
Slīd cauri naktīj zibēdama zvaigzne,
Kā spoža asaraār dieva skumjo vaigu,
Un sirdīm viebtulīgam zemes tumsā aiznes
Ar vāru smaržu debess puķi maigu.

Slīd cauri tumsai tava gaisma rēnā,
Un es kā apmulsusi veŗos pretī tai.
Man vairāk nevajag – es ieslīdu tās ēnā
Un ticu sapņiem, tev un pasakai.

Salomes deja

Man ieslapts vīna vairs, kaskūsa zelta kausos,
Skan skarbi melodijas, kas visapkarts līsts.
Es veŗos naktī pa debešos gausos,
Un atkal jau tai svešā balsī klausos
Kas šurp kā vējš no taliem kalniem klīsts.

Dreb vielgi ciprese. Krīt ēna ceļam pāri,
Kā zeltains topass mēness gaismu škiež.
Liets rasains zieds pret zemi galvu vāri,
Bet manī nemiers mostas, rokas sniedzas kāri
To tvert, kas vienīgais man ceļu griež.

Tu, nepazīstamais, kas visus pišļos lādi,
Pēc tevis vienīgā man asins sauc un salkst.
Lia lapas augsti ceļ! Lai atskan bungu dārdi!
Nu praviet svešais, savu seju rādi,
Mans skats kā odze tevi sadzelt alkst.

Ā! Nu tu parādies... Svešs dievs nāk līdz ar tevi,
Kas reizē jāmīl, reizē jānīst man.
Jēl atstāj to! Tev došu visu sevi
Par to, ka jaunus sapņus manam naktīm devi,
Jo mīlu tevi, – tevi, Johanan.

Tu novērsies, tu lāstam paceļ roku...
Bet tavam spēkam pretī celsies mans!
Tu liec, lai sevi es līdz pašāi zemei loku,
Tu lies man izjust rūgtu moku,
Bet burvju loks slēdz tevi nemanāms

Ko vairies Johanan – tev cita ceļa nava –
Sedz manus plecus vielgi vizmains zīds...
Tu vaigu novērsīsi drīz no dieva sava,
Un visa mūžība un visa dzīve tava
Būs manās rokās, jaun kad ausīs rīts.

Tu atkāpies? Lai šķēi slēdz tev ceļu,
Jo tevis skūpstīt vēlos Johanan!
Ne vīnu zelta kausā noliecos un smeļu,
Bet savas lūpas tavām pretī ceļu,
Kas smaidīt, runāt drīkst vairs tikai man.

Tu gaŗām vērsies tālu, vēsu smaidu,
Un tomēr piederēt tev būs reiz Salomei!
Ko es vairs vilcinos? Ko šaubos vēl un gaidu?
Es savu mīlestīu vērsīšu par naidu,
Un tu nu pretī savai nāvei ej.

– Hei, tetrach varenais, es pildīšu, ko lūdzi –
Tev dejos Salome šo reizi vienīgo.
Šķeļ mēness mākoņi ar asu zelta dūci
Un augsti debesīs griež kvēlu dziļu brūci,
No kuras gaisma līst pār deju mūžīgo.

Ņirb smiltīs soļi, baiga gaisma sejā
Un lāsta zīme atspīd Salomei.
Lai visu zaudētu, viss jāiegūst šai dejā,
Tā ātrā virpuļī slīd nāves lejā,

Lūgums ugunij
Uguns neželīga,
Uguns barga,
Savā apskavienā
Liesmaina un skarbā,
Pelnus rudos,
Baltās sapņu tāsis,
Priedes zarā,
Smagas sveķu lāsis,
Dzīvās miesas
Čūlas trulās
Karsto elpu,
Zaļu zaros slulās, –
Uguns sargātāja,
Uguns, labā,
Savas nebiedzamās kvēles
Mūžam gaišās oglēs glabā!

Es saku paldies
Es saku paldies par prieku, ko man piešķiris Dievs,
Un saku paldies par sāpēm.
Smilšu grauds topu sīks
Starp nomodu, sapni,
Sātu un slāpēm.

Es saku paldies par visu, ko man piešķiris Dievs,
Un zemojos brīva.
Par sāpēm izveršas prieks,
Par gavilēm sāpes –
Esmu vēl dzīva!

Iesvaidīšana
Noliecies, noliecies zemu,
Seju slēp putekļos,
Kemēr mūzības dvaša,
Skaidra un aša,
Nosskalos tos.

Iklausies, ieklausies dziļi,
Runā zeme un kaps.
Veļu pilna ir telpa –
Drīz tava elpa
Dzirdīga taps,

Pacieties, pacieties droši,
Lai tevi moka un plēš.
Asins no dvēseles dzīvas
Inaidā sīvas
Ugunis dzēš.

Zemojies, zemojies smagi,
Nepadodies un ciet:
Mēmi dvēseļu pulki,
Likteņu tulki
Pāri tev iet.

Un tad skaidrības gaisma
Tevī pamosties sāks:
Nomodā esi un dzirdi –
Dievs tavu sirdi iesvadīt nākts.