Reminisences
Redzu tavu pēdu nospiedumus
uz akmeņem karstiem,
un tavu ēnu pāri viļņiem.

Tas kadiķu krūms,
ko tu allž paglāstīji,
ir paaudzies krietni,
bet jaunais bērzs
noslīcis sen
ūdeņos,smagos un augstos.

Varbūt mēs visi tā slīkstam,
kādasbezdalības gaidās.

Kāds portrets
–Esi mans viesis,lūdzu,
aiz šīs gludās,ledainās sienas.

Tev paies ilgs,ilgs laiks,
gaŗas dienas,
tev nebūs stundas
merīgas nevienas,
tev nēbus naktis,
nebūs dienas,
kamēr tu atminēsi,
kas slēpjas
aiz šīs spožās liedus sienas.

Tā bija vēsts
tavās acīs un balsī–
neskarŗies tuvāk
šai liedus sienai.

Izskaņa
Jau sen visi logi un durvis ir ciet,
izdzēstas spuldzes,
un svecēm izpūstas liesmas,–
bet mēs vēl runājamies.....

Šai telpā sen nav neviena,
bet mēs vēl runājamies:
par jūŗas šalkonņu tālo
un putniem,kas aizlido pāri
tālajā krastā.

Šai telpā vairs nav neviena,
bet mēs vēl runājamies:
par dziesmu,kas izskan vējos,
par baltajām margrietiņām
un rudzu puķēm pļavā,
kas kādreiz šūpojās brīvajos vejos.

Tai telpā vairs nebij neviena,
bet mēs vēl runājamies....
Varbūt kādā tālā elpā
skan atbalss un neizdeiest.

Varbūt mēs vēl runājamies....

Māsas dziesma
Aiz vārdos klausos,
aiz dziesmas dzirdu,
aiz skaļām tērgām,
aiz klusa čusksta–
aizjūŗas balsi.

Dzikst masas vainags
bezzvaigžņu naktī,
skan brāļa pieši,
kumeļu valdot,–
kad nāks mūsu stuna?

–Vai mani pazīsi,
putekļu nastu
nometot pleciem
lielajā dienā?

Vai mani apkamsi,
skumja kad nākšu
atdot tev savu
mirušo sirdi?

Pēdējais cirtiens
Nu veļu miglājā redzu–
mans ceļš,mana grūtā cīņa,
viss ir galā.

Kaut man netrūktu spēka mierīgi
nolikt bruņas,šķēpus un bultas.
Kaut man pietiktu spēka
neslēpties
vairs
no savām bailēm,
bet iziet vaļējām acīm
pretī pēdējām cirtienam:
tas būs nāvīgs.

Sēnalu laiks
Šai ir sēnalu laiks–
sīkas domas,vārdi un darbi.
Pāri visam pūš vējš
nīcības vējš.

Šis ir tukšuma laiks–
lieki vārdi,nedzīvas sirdis,
drauga blēdīgā melē.
Pāri visam pūs
tukšuma vējš.

Šis ir tukšības laiks–
saulei acis izdūris astronauts,–
bezzvaigžņu debess,
bezdieva zeme,

pāri visam pūš
mūžības vējš.

Marta īdas
Sariet no marta Īdām!
Raugi,
vai aiz muguras tevi
ar smaidu negaida
dunča dūrines smails?
Ar smaidu–
Marta Īdās.

Varbūt tava labākā drauga
togas krokām aizslēptā rokā
duncis gail–
ar smaidu.

Bet tev nav bail.....
Tu redzi tikai slavas vainagus,
karogus plāndamies,
un to ceļu,
kur tavi kaŗa pulki
un sapni ies.
No drauga rokas nav ko baidīties....

Sedz pāri sapņu togu
lauriem vītušiem–
vairs nesapņo,vairs nesapņo
par tiem:draugs paceļ roku
nāves sveiciniem.–

Maskavas cirkus
Cirkus!
Maskavas cirkus!
Vējo sarkani karogi,
trompetess sauc!
Nu tik steigties un skriet–
mute,acis vaļā,
prātiņš ciet....

Sprostā Maskavas vilki kauc–
acis žilbina plūdgaismas prožektori,
kūleņo klauni,
augšup
triecoties trapeces dūc,
bet greznajām ložās sež
stulbi auni–
kamēr arēna,izkāris mēli,
priecīgi lācis rūc...
–Būs varens cirkus!

Sausā zeme
Mana zeme ir sausa–
tas rīts,kas solījās,
bet neatausa–
tas vēl nāks.

Nāks pēc rudens gausa,
kad visiem mums būs tukšot
sava posta malku sausu.

Rīta gaisma,ko gaidām,
ir tik gaisa,tik gausa...
Ja nenāks lietus
un zeme vēl ilgi stāvēs sausa,
aizdziedās kraukļa ķērciens
mūsu dzīvības slāpes.

Pavasŗa motīvs
Pasvied gaisā
pērno zīli–
un ķeŗ!Visapkārt murkst,
purkst un šņurkst?

Sivēns rožains
vircas paltī ņurkst!

Aiz sētas plaukst saulē pienene–
pirmā šai apriļa diena!
Saulei trīs izbrīnā skropstas:
kā gan lops tas–sivēns–
var vārtites draņķī tik priecigs!

Priekam kadreiz dīglis
ir necils un ciecīgs–
tālab–esi kā sivēns priecīgs!

Pavasaŗa motīvs
Pasvied gaisā
pērno zīli?
un ķeŗ!
Visapkārt murst,purst un šņurkst–

Sivēns rožains
vircas paltī ņurkst!

Aiz sētas plaukst saule pienene–
pirmā šai aprīļa dienā!
Saulei tris izbrīna skropstas:
kā lops tas–sivēns–
var vārtities drņķī tik pricīgs!

Priekam kādreiz dīglis
ir necils un cacīgs–
tālab–esi kā sivēns priecīgs!

Spēka vīra dziesma
Patiesi,esmu varens vīrs,
un sāku
čāpot–
vievs,divi,trīs!
Un ja vēl kādu šaubas mūc
tad ziniet–
Ješkiņš ir mans vārds!

Uz tēva sksausta
uzsēdis es valdu pasauli,petiesi!
Kur drošak vēl,
kur labāk vēl,
neviens tik augstu nepaceļ!

Bet kad ar savu mazo ķepu
es metos rāpus–ļipu,ļupu,
neviens man nav tad līdzinieks–
man čāpot rikšiem tīrais nieks!

Patiesi,esmu speka vīrs,
un smaidiņs man ir gaišs un tīrs.

Vēlā stunda
Kādreiz naktis ir gaŗas un dienas ir īsas–
katra stunda ir svēta mūžības pulkstenim.
katra stunda sit rētas–
veltīgi deldēt spēkus,siznesot vējiem lidzi
mūžīgo sauli smilšu pulkstenim....

Vienīgi mums,mūsu mazajai saujai,
mūžības krastos laika vairs nav–
mūsu stunda ir vēla!
Laiks deldē grodus mūsu
dzivības zobratam.......

–Kur mūsu stiprās rokas,
drošie aiŗu vīri?
Nakts no dienas dēg,un riets no rīta.....
Aiztiek stundas smilšu pulksteniem.–

Lauvu ļaudis
Ai,jūŗas tālumi plašie–
kad viss mūs pieviļ:
runas un vārdi skaistie,
rakstu ruļļi,atviltnēs dziļas,
un roku spidieni ātri,
it kā bēgot aiz kauna.....

Kad pieviļ mūs mākoņu ceļi,
torņi,žogi un vaļņi,
kas pārcērt lielceļus baltos
ar naidu un strupceļa zīmi–

Tad vienmēr vel gaida mūs jūŗa,
gaida mūs ūdeņi tālie
ar cerību vējiem burās......

Ir tāds laiks
Nomodā esi par tiem,kuŗus mīli–
varbūt pat gaiša dienā
tiem pietrūkst saules
un zilganā naktī
nav zvaigžņu.

Nomodā paliec par tiem,
kuŗus mīli.