Pārāk patīkamais izlutina dvēseli. Skarbāka vietas gaisotne stiprina garu un dara to piemērotu lielām iecerēm.

Kas tad ir dvēsele ? Tā, kura mirdz tikai ar pašas labumiem.

Zelta iemaukti nepadara zirgu labāku. Ikviens drīkst lepoties tikai ar to, kas pieder pašam. Cilvēkā cildināms ir tikai tas, kas ir viņa paša. Cildini viņā to, ko nevar viņam ne atņemt, ne iedot, to, kas ir pašam cilvēkam piederīgs. Tu vaicā, kas tas ir? Tā ir dvēsele un dvēselē līdz pilnībai attīstīts prāts, jo cilvēks ir ar prātu apveltīta būtne. Bet ko no viņa prasa šis prāts? Kādu nieku vien: dzīvot saskaņā ar paša dabu! Taču tas ir grūti vispārējā neprāta dēļ: cits citu grūžam netikumos.

Gremdējies sevī, cik vari; satiecies ar tiem, kas tevi padarīs labāku; laid sev klāt tos, kurus tu vari padarīt labākus.

Neviens pats par sevi nav pietiekami stiprs, lai izrautos: vajag, lai kāds mums pastieptu roku un izvestu laukā.

Bet nenonievā ari cilvēku, kas glābjams tikai ar citu palīdzību: arī tas jau ir daudz - vēlēšanās tikt glābtam.
Vieniem cilvēkiem iedaba ir pakļāvīga, viegli veidojama, citiem, kā saka, tā jāapstrādā roku darbā un no pašiem pamatiem.

Mums palīdzēt spēj ne vien tie, kas dzīvo, bet arī tie, kas dzīvojuši. Bet no tiem, kas dzīvo, izvēlēsimies tos, kuri māca ar savu dzīvi kuri, pateikuši, kas darāms, to arī apliecina darbos un norāda, no kā jāvairās, un kuri nekad netiek pieķerti darām to, no kā paši ieteikuši vairīties.
Ieskatu par cilvēka rakstura īpašībām var gūt no vismazākajām liecībām: izvirtušo nodod gan viņa gaita, gan žesti, gan kādreiz viena vienīga atbilde, gan pirksta pieskāriens galvai, gan pareizs skatiens; nekrietno - viņa smiekli; ārprātīgo - viņa sejas izteiksme un stāja. Šīs īpašības kļūst redzamas pēc zināmām pazīmēm: kāds kurš ir, sapratīsi, novērodams, kā viņš cildina un kā tiek cildināts.

Neskaidrai slimībai, kas ir vēl sākuma stadijā, meklējam nosaukumu, bet, kad potītes jau pietūkušas un abas kājas kļuvušas par labajām (neatšķiras viena no otras), esam spiesti atzīties, ka tā ir podagra.

Tieši pretējais notiek ar slimībām, kuras skar dvēseli: jo ļaunāk kādam klājas, jo mazāk viņš to mana. Smags miegs izdzēš arī sapņus, un dvēsele iegremdējas tajā tik dziļi, ka tā vairs neapzinās pati sevi.

Sapņus izstāsta cilvēks nomodā, un atzīšanās trūkumos ir izveseļošanās pazīme. Tāpēc - lai mostamies, lai varam atsegt savus maldus.

Atbrīvojies no visiem traucēkļiem un nododies savas garīgās stājas pilnveidei: neviens pārāk aizņemts cilvēks nevar to sasniegt.

Balss, manuprāt, traucē vairāk nekā troksnis, jo tā pievērš sev garu, bet troksnis tikai skar un pilda ausis.

Lai ārpusē viss dārd un dun, ja vien dvēselē nav nemiera, iekāre nestrīdas ar bailēm, skopums nekaro ar izšķērdību un cits citu nemoka. Ko līdz klusums visā apkārtnē, kad bango kaislības?