Brīnumi

Starp sūnu lācīšiem uz jumta brūni zaļiem
tek pirmās bezdelīgas vidžu vidžiem skaļiem.
Bet ganu puikas pagalmā pie kalpu gala
stāv, rokas kabatās, un padebešus dala.

Un divi gandrīz pirksta gari čibukēni
spriež saulei bargu tiesu: strādājot šī lēni!
Un saule sabīstas - tai bailes tiek no tiem,
un liek tā plūsmot saviem brīnumiem.
Dun zili kalni gaisā, zelta jūras nesti.
Krīt pļavā pureņkroņi, mākoņvīru mesti.
Pat slimā vecmāmuļa logā izliekusies
un brīnās, klausās, kā no sapņa iztrūkusies,
un ilgi saplaukušās liepās skatās,
līdz zilā debess salūst acīs platās . . .


Bet runčuks laipo - it kā nekā neredzētu -
uz pakša pusi lēniņām pa maigļu sētu.
- Šis pakšis pagarš - jumts tur zems - nekas, nekas ... -


Viens mirklis - un viss vējā jau no puiku pātagas.
Pa pļaviņu viņš aizdiep sirmi mazs,
bet zālē saplaukst rozā kaķu pēdiņas.

Sapņu burvis

Saulainām rokām
atnāca burvis,
atslēdza smiedamies
debesu durvis.

Kur skatos - neviena
cilvēka vaiga:
pa ielām tagad
tik sapņi staigā . . .

Nāk skuķes pretim
kā padebestiņas,
dzirkst, plīvo un kuras
skatu uguntiņas.

Mēness sēd alejā
uz koka sola
un skumji tām pakaļ
acis bola.

Namos, sētās
un koku zaros
mirdzoši stāvi
līgojas baros.


Durvis un logus
neviens neslēdz ciet -
sapņi visu nakti
iekšā un ārā iet.

Ap katru gultu
stāv veselas saimes,
un visiem rokas
pilnas zvaigžņu laimes.


Tik Dievs viens pats debesīs -
mācās zibeņus šķilt
un gudro, kā sapņus
uz debesīm atpakaļ vilt . . .

Mana dziesma

Kam savu dziesmu es dziedu?
Es dziedu to smilgām un zālei,
un paceplīšam uz zara.
Un vējam. Un zilajai tālei.


Un kūpoša lagzdu krūma
dzeltainam puteklītim.
Un sūnu lācīšam zaļam.
Un dziestošam auseklītim.

Un baltajai brīnumu pilij,
kas zvaigznēs un ugunīs visa.
Un neprātam, spārnu kas sauca.
Un sirdij, kam gaisma dzisa.

Debess

Cik dziļa tu, debess;
cik dziļš tevi prieks!
Visdziļākā jūra
pret tevi — tik nieks!

Cik tuvu tu, debess,
brīžiem man nāc!
Man apreibst galva, man samulst prāts.

Tad jūtu, ka zemes
saites sāk rist:
tavā dzidrajā atvarā
gribas man krist.

Un nogrimt.Un izzust — lai nav vairs nekā!
Tik zvaigznes — kā lilijas
ezerā...

Sieviete

Sieviete — tu esi trausla puķe,
kuru mīlestības reibons šūpo
smaržīgos un siltos tumšos viļņos,
galvā mirdzinājot zelta kroni.
Sieviete - tu skaistākā starp puķēm —

Tava zieda kausā ģifts un medus,
un pat eņģelim, kas sniedzas dzert to,
dziļi ceļos vajadzētu pakrist,
gaišo pieri trīs reiz pīšļus skarot,
Sieviete — tu esi skaistākā starp puķēm!

Sieviete — tu esi maija vakars,
kas caur pirkstiem spožas zvaigznes bārsta,
kurām pielīst upe, mežs un sirdis
jaunās, izsalkušās, neprātīgās —
pielīst, pagurst mirdzumā un gaismā.

Sieviete — tu esi gluda čūska,
kas vismīļāki mēdz ritināties
vijolīšu zilos pudurīšos,
cieši slēpjot divstaklaino mēli.
Tikai brīžam pazib skatos tavos
asas, saltas, zilganzaļas acis,
saltās trīsās nodrebinot sirdi.

Sieviete, tu — svešs un blāzmains putnis,
kas ar karstām, mīkstām dūnu krūtīm
sirdīs izperina daudzkrāsainas
teikas, varvīksnas un sapņus — sapņus...

Mans liktenis

Vai tas nu neprāts vai prāts —
paliek man nezināms,
bet mans liktenis ir tāds:
lai darītu viņš ko darīdams,
lai dotu man ko dotu —
mūžīgi patīk tam,
lai es asiņotu...

Kad es ļaudīs eju,
taisu mierīgu seju,
dažreiz pat smeju, —
liekas — man nekaitētu itin nekas
Bet tas,
kam vienu pašu acu mirkli
manu dvēsele kaila atsegtos,
iekliegtos,
kā spoku ieraudzīj's, šausmīgu, baigu,
un rokām aizsegtu vaigu...

Dievs

Tas Dievs, ko katris nesam krūtīs,
ir stiprāks vēl un dusmīgāks,
kā tas uz Zināja.
Un grūti — būs tam, par ko viņš tiesu sāks.

Pie upes

Vakars kā vecs vara grasis
tumsas aprūsēj's būs drīzi.
Viļņos - mēnesstaka dzirkstī
vīdamās uz paradīzi.

Draugs, ja laivnieks gaišs mūs gaida —
zemes vakaru šo dosim
tam kā pēd'jo grasi. Un uz
paradīzi aizlīgosim!

Zvaigznes un zeme

Zvaigznes un zeme, zvaigznes un zeme —
Ciešanas — gaviles, skumjas un prieks.
Zvaigznes un zeme, zvaigznes un zeme —
Cietumnieks esmu un valdinieks.

Puķu mežs

Kaut varētu sāpes un priekus,
ko diena liek izbaudīt,
kā raibus ziedus aiz loga
ik vakarus iedēstīt!

Tad visu acīm drīz zustu
mans nams un kļūtu svešs;
tik kamenes stāstītu dūcot,
kur mūžam zied puķu mežs.

Spārni

Ar divi blāzmainiem spārniem
balts gulbis debesi šķeļ,
un blāzmainie spārni viņu
bez gala gaismā ceļ.

Vai neesam mēs divi spārni,
ar kuŗiem pacelties
grib dzidrajā bezgalībā
pats mīlestības Dievs?!

Rozes

Rozes baltās, rozes sarkanās —
kurām no jums dvēsle līdzinās?
kuras, kad man asnīs ilgas zied,
saldi vilinājot smaržojiet ?
Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli —
kam tu vairāk, dziļāk piederi:
mūžam baltai debess skaidrībai,
jeb vai zemes liesmai sarkanai?
Kam pavisam beigās atdosies?
Kas tavs valdnieks: Lucifers vai Dievs?
Tagad ceļš tavs balts un sarkans zied.
Ejot to, tu gavilē un ciet.
Bet kas galā pestīšanu sniegs:
gars vai miesa? debesis vai ziegs? — —
Rozes baltas, rozes sarkanās —
kurām no jums dvēsle līdzinās?

Mīlas kauss

Kad mīlas kausu tu pie lūpām liec,
tad paskaties, cik zvaigžņu viņā laistās.
Tad paraugies, vai sirds ir tava it kā zieds,
kas rasas pilns tiek lauzts? Bezgala skaistas
vai zib tur sārtas guntiņas? Ak, zini:
tās asins lāses tavas! Tikai tās
un zvaigžņu mirdza mīlu dara svētu.
Kur neasiņo sirds, trūkst gaismas mūžīgās —
svied mīlas kausu prom to — niecīgu un lētu.

Zvaigznes

Kā zvaigznes zilā naktī krīt,
tā manas dienas krīt.
Un mūžs mans — zvaigžņu mirgojums
starp vakaru un rīt.

Kā zvaigzne zilā naktī krīt,
tā krītu arī es.
Dej mīlestība, sāpes, prieks
kā zaļas dzirksteles ...

Zvaigžņota nakts

Nakts šovakar velkas kā māmiņa veca.
Tai liela tumšzila nasta uz pleca.
Gar bārkstainām vīlēm tai saķērušās
dreb zvaigznes, debesīs izplaukušās.

Labvakar, māmulīt! Dievs palīdz!
vai nevari paņemt starp puķēm tām līdz
vienu sirdi, kas sen jau kā puķe plaukst,
bet nevar uzplaukt; šeit viņai par aukst...