Burvība
Nu lietas, kam pieeju tuvāk, kļūst tālas –
Koks sulu slēpj serdē, zars saliecas īdzīgs,
Putns izbijies aši paceļas spārnos.
Skan griezīgi meli visklusakos vārdoa,
Tuvs glāsts kļūst rūgts un sitienam līdzīgs,
Par seju trīs ēna, sagumstot sāpēs.
Kur skaŗos – viss aizslīd, dilst elpa, smok slāpes,
Dreb nemiers un tiecas lauzt tālumu spīvo,
Bet nevarīgs sabruk pats savas alkās.
Ka sapnī dzirdu vēl svešādas šalkas –
Ta balss, ta elpa, kas pāri man plīvo,
Bet burvība ļauna slēpj cilvēku dzīvo.

Smiltis

No zemes paņemt tu esi, par zemi palikt tev būs –
Trīs sajuas dzeltenu smilšu reiz dunot pāri tev grūs.
Bet vel tu maldies šaja dzīvē, kaut smiltis soļi tev grimst,
Vējš negants griež putekļus grīsti, līdz iekrīt zaros un un rimst.
Un brīžiem tev liekas, ka plakstos tie iebirst un nelāgi grauž,
Sirds iedrebas nojautās tāls un savu likteni jauž.
Tu redzim – no trūdainās zemes pret sauli paceļas zieds,
Bet saknes pīšļos tam pinas un galvu pretī tiem liec.
Tu zemes krāšņuma tveries un mirkli tev aizmirsties ļauts,
Bet, skūpstā pieveŗot acis, tu dzirdi – jau prom tevi sauc.
Vēl vienu vārdu čukst lūpas, vēl brīdi kavējas skats,
Bet smiltis līp tev pie rokām, un smiltis iestiedz tu pats.
No zemes paņemts tu esi, par zemi palikt tev būs,
Trīs saujas dzeltenu smilšu drīz dunot pāri tev grūs.

Nojauta

Izbrista asiņu jūra,
Mierīgas kļuvušas kājas.
Dvēsele gurusi meklē
Savam nemieram mājas.
Tāluma iedrebas zeme,
Sirds vēl saraujas bailēs.
Vai jau atkal pāri mani
Nāves spīdekļi gailēs?
Velti. – Šī diena nij liela.
Diena ar mokam un slāpem.
Mani ta pārdedzinaja,
Rūdīja priekam un sāpēm.
Neredzu ne laba, ne ļauna –
Skumjas, vajātas sejas.
Kas gan visiem aizpleca
Mums tik griezīgi smejas?
Mierinajums
Aiz kalniem tala gaisma svīst.
Es noliecos un jutu:
Gaist muirgi, visas vainas dzīst.
Un pāri man tads klusums līst,
It ka es viena būtu.
Nu savu sirdi iepazīt
Ir pienakusi stunda.
Var verdošs piķis pāri līt –
Man tala gaisma seja krīt
Un pestīšanu junda.
Veļu upe
Visu nakti man gar logu migla tumsu brien,
Visu nakti smagas ēnas kailus zarus sien.
Blāva upe klusu čalu iepeld debesīs –
Vai tā mani kādreiz līdzi sev turp aiznesīs?
Visu laiku , kur es stāvu, smilts zem kājam irst,
Vēsa straume pamet vilni manuj krastu cirst.
Gulgo tumsa svešu dziesmu, sveši soļi skan –
Vai tur kādi tāli viesiatnākuši man?
Nodreb saknes, nodreb zari, zemu liecas koks,
Apkart, dobji šalcot, vijas veļu upes loks.
Tālas sejas, svešas sāpes gaŗām aizslīd man.
Un es redzu pati sevi projām aizejam.

Atteikšanās

Kaist saule dārzs, viss vienos augļos briezdams,
No plumem melnam zelta sveķi lās,
Un, smagu ēnu pāri kalnam sviezdams,
Zems savas nastas līcis,
Zaļš vīna koks pret sauli paklanās.
Tur tevi dusēt sauc zem vieglam smilgu skarām,
Tu atskaties un, dziļās alkās tvīcis,
Tam paej gaŗām.
Plūst ātrā upe, vilnis guldz pret krastu,
Un košā straume pāri oļiem murd.
Slēpj vēsa dzelme pērli neatrastu,
Un puķes putās līgo.
Dziļš nemiers krūtīs lielas slāpes urd,
Un kaut tā gribetos pēc maklas likties kāri,
Tu paskaties, kā baltie zvirfgzi spīgo,
Un brien pāri.
Un tad tavs ceļš stap svešiemsoļiem jaucas.
Slīd spoža gaisma pāri dvēselei,
Kad simtu balsīm pretī jāatsaucas,
Un viegli paņem kausu,
Ko drauga rokā pilnu tumša vīna lej;
Bet tad, ap sevi jauzdams spēdekļus un māņus,
Tu rūgtā malkā izdzeri to sausu –
Un paej sāņus.
Viss zemes košums nu tev guļ pie kājām,
Bet nu tam gaŗām ej, tu steidz uz mājām.

Miers

Reiz jau stasies upē šī
Gurusi pret krastu,
Lai tu kādā pavēnī
Beidzot mieru rastu.

Talak straume negribēs
Steigties par to vietu,
Kur par tevi nozibēs
Vēsu zvaigžņu lietus.
Blāva migla pacelsies,
Kur tu malā kāpsi.
Citas laivas gaŗām ies,
Bet tu miera slapsi.

Smilšu viesulis

Smidz gaisā karstas izlapušas smiltis,
Krit acīs, krūtīs krīt un saēd sirdi.
Tu dzirdi,
Ka tās visapkārt sijājas un ņirkst,
Ka graužās domās, asinīs un mirkst
Tur, kamer aizskalo tās drudžains pulss.
Vēl vienmēr gaisā griežas sausas smiltis –
Nu tas jau seja sap, drīz plecos guls,
Un baismā sārtumā kaist asie graudi.
Tu raudi,
Bet tas nav asaras, kas acīs milst –
Grauž uguns plākstienus un elpa dilst,
Un sausa viesulī smok mokās sirds.

Drudzis

Smiltis virpuļo, tuksneši kaist,
Upes sausumā mokās
Pēdēja malka paliekas gaist
Karstas un drebošās rokās.
Acīs svelmaini putekļi krit,
Saule pelnos slēpj vizu.
Slāpēs veltīgi lūpas ir trīt
Kokam pret gruzdošo mizu.
Ēnas aizdegas, avoti kūp,
Liesmu spīdumā baigā
Sausas un pelekas asaras drūp
Izmocītajā vaigā.
Un tad asiņu jūra veļ
Savu pēdējo vilni. –
Visi kausi, kas krastā to ceļ,
Nogrimst dveseļu pilni.

Sonets

Kas samezglojies zars man noliecies par ceļu,
Un vairs ne atgriezties, ne gaŗām paiet ļauj.
Ar pirksties stiegrainiem tas mani ciesi skauj,
Un tumsu zemes sulu sava elpā smeļu.
Es lapu vilni zaļo prom no sevis veļu,
Bet roka negausīga sniedzas, augli rauj,
Kas rūgts ka vērmele, bet aiziet neatļauj,
Kaut, sevi nicinot, to noladu un peļu.
Nu zars kā ērkšķis plēš un sirdij cauri spraucas,
Ar manam asinīm tasula kopa jaucas,
Bet es vairs nezinu, kas sāp, kas prieku dara..
Un tad es padodos, lai paliktu, kur esmu.
Jau atkal skaidri jutu sava liktens dvesmu –
Ka mirklis prieks ir īss, ka nakts smeldze gaŗa.

Atzīšanās

Ka auksta glodene skauj vienaldzība prātu
Un prieku vakarējo salta miera auž.
Jau jutu – apnikumsuz pieres glūnīgs snauž
Un mirkli gaismu izdeŗ, gadiem kaisli krātu.
Un kaut es bargi savu sirdi rātu,
Tik pat būs vienaldzīgi zars man janolauž,
Kas rūpju pilns pār svelmi ēnu glauž,
It ka es pateicības nekad nezinatu,
Jo spēka trukst man atzīt savu vainu,
Ka milu to, kas ļauni ait man sejā,
Bet pazemīgo prom no sevis gainu.
Pat kalna ilgojos tik tad, ja esmu lejā,
Un glastu iegūto pret citu steiga mainu,
Lai talak trauktos nemierīgā skrējā.

Sev

Es sevi izsvaidu ik bridi visos vējos,
Un katra liesmā kūst man dzīves zelts.
Nevienās dzīrās ātrākne nemitējos,
Līdz pēdējs kauss ir tukšs no lūpām celts.
Man pietrūkst spēka mirklim darīt galu,
Lai gan es zinu, ka zem katras dzelmes
Ir zaļas gļotas, smiltis pret krasta malu,
Un vienmēr dzestrums nāk pēc dienas svelmes.

Nemiers

Nekad man nepietiek – ne tavas elpas mīļās,
Ne diezgan steigas stundās viemuļās.
Slīd pārāk gausi visas dienas zvīļās,
Un pārāk rāmi asinis dzīslās lās.
No mežu dziļumiem verd mūžām smaržas sīvās,
Un stiegras saknes spraucas zemi škelt,
Tik katram rītam pietrukst elpas dzīvas,
Kur nežēlīgu prieku dienai smelt.
Nekad man nepietiek – ik tuvums šķiet vēl tālu,
Un naids neviens nav diezgan dziļš un ass.
Griež katra stunda pretī vaigu balu,
Un, ieguts reiz, viss sabrūk sīks un mazs.

Mirkļa spožums

Vai es izdegšu šodien vai rītu,
Būs man spožums vienadi zilgs.
Vai es izdegsu šodien vai rītu, -
Trejus mirkļus dzīve šī ilgs.
Liel ā gaismā, paveŗot acis,
Dīves brīnums atnaca kairs,
Un ka vilnis krūtīs man placis,
Alkās šūpot nebeidza vairs
Sevi dienu nemiera sviežot,
Katru brīdi jutu, ka kvēl
Mirkļa spožums, pari man šķiežot
Savu ātro ņirboņu vēl.
Viena mirklī izskanes dziesma,
Rimsies dienu putenis košs,
Viena mirklī izdzisīs liesma , -
Seja paliks atspīdums spožs.
Vai es izdegšu šodien vai ritu,
Būs man spožums vienadi zilgs.
Vai es izdegšu šodien vai rītu, -
Trejums mirkļus dzīve šī ilgs.

Straume

Upe ir dziļa un plaša,
Krasti ļodzās un drūp.
Nemierīga un aša
Straume pār atvaru klūp.

Vilnis sķiež sidabu sīkstu,
Dzelmē spīguļo zars:
- Lai es tev neapnīkstu,
Nerimis mainas mans gars

Mainas gaisma un ena,
Straumei nav miera nekur.
Mūžības šalkoņa lēna
Savos krastos to tur.

Dzīvībai

Es gribu dzivot n līdz pašai dzelmei
Pie taviem noslŗpmie, dzīve, nolaisties.
Kas zvaigznēs rakstīts stāv? Varbūt, ka manis sies
Ar trullām važām nespēks grūts un smies
Pats liktenis sejā ļaunsuns un īgni liks, lai lej
Dievs vīnu kausāto, kas rada vērmelei?

Man baiļu nav. Koks uzšķērž zemes miesu,
Ar saknēm līdz pat zeltam urbdamies.
Man netrūkst pazemības bikli noliekties
Tam, kas bez mīlestības reiz man garam ies,
Bet, ja man sniegs to niecīgu un liesu,
Es iešu pati ņemt tad savu dzīves tiesu!

Biedinajums

Reiz būs tev raibie svārki jānovelk,
Un tad sev apnicis, pilns sūru nievu,
Tu dziļā tumsā iesi sastapt savu Dievu. -

Tik kluss būs ceļš, kas tevi vadīs prom,
Ka tava elpa skaļāk teiks kā vārdi,
Ko labprāt tu ne sev, ne savam draugam rādi.

Vairs tevi neglābs spožums svešs un lēts -
Kā vakars pelēks kļūs viss mūža gājums,
Un pretī nāks tavs tukšums, gļēvums, vājums.

Tev seju kapās spalgu smieklu šalts,
Ko, sevī slēpdams, skaļi būsi smējis
Tad, kad bij atzīties un klusēt vajadzējis.

Nekas tev nebūs dziļi sirdī svērts –
Ar viegliem zvārguļiem, ar košu kņadu
Tu būsi aizvadījis mirkli, stundu, gadu.

Un tad tev raibos svārkus novilks Dievs. -
Vai tiešām tik viens pats tu būsi bijis?
Un pazemots Viņš klusēs, tevi ieraudzījis.