Par vēderiņu

- Labrīt,
nu labrīt,
māmulīt!

Bet man tādas kā slāpes,
bet tādas kā sāpes -
nu tā vien griežas un griežas
un pakrūtē spiežas!...

- Ko tad vēderiņš grib!

- Grib, māmulīt, grib!
Vēderiņš konfekti grib!

Rītos

Mārīte cilā gan šo, gan to,
negribas ģērbties - nu neparko!
Kleitiņu vilkt! Rokas jāceļ tik augstu!
Labāk jau paberzēt celi ar plaukstu.
Mārīte pieri kā tantiņa rauc:
- Visur to pogu, to pogu tik daudz!

Pirksti man mazi!
Pogas griež kā ar nazi! -

Mārīte cilā gan šo, gan to -
negribas ģērbties - nu neparko!

Bet -
brālis jau saģērbies izsteidzas laukā,
kopā ar biedriem tie Mārīti saukā:

- Ei, Mārīt, kā būs,
vai noķersi mūs!...

Mazo malkas skaldītāju dziesmiņa

Mēs esam mātei rezerves,
rezerves,
nu īstas darba rezerves.

Mums zāģis dzied un cirvis klaudz,
nu klaudzēt klaudz,
ir jāsaskalda šķilu daudz.

Nav zāģis smags, nav cirvis smags,
nav smags,
ja zēniem darbā vīra nags!

Ja zēniem blakus darba prieks,
jā, darba prieks,
vai tad gan dzīve kaut ko liegs!

Mēs esam darba rezerves,
rezerves,
nu īstas dzīves rezerves.

Stāsts par žirafi

Nu tas ir skaidrs kopš vakardienas:
mums žirafes vajag.

Mēs negribam daudz,
mums pietiks ar vienu.

Bet -
kakls viens pats jau
der kuģim par mastu!
Un kur nu vēl rumpis,
četras kājas un aste!

Kur likt,
kur žirafi likt!
Mēs domīgi pakaušus kasām.

Ne ēdam,
ne dzeram,
ne rotaļās ejam,
bet cits citam prasām:
- Kur žirafi likt!
- Būs dzīvoklis mazs te.
Ja galva būs iekšā,
kur paliks rumpis,
četras kājas un aste! -

Mēs topam pavisam klusi,
pavisam lēni,
un tikai pret vakara pusi
sauc viens:
- Zēni,
grīdā caurumu cērtam!
- Lūk, izgudrojums!
- Uzreiz vieta rasta!
- Un žirafes galva tad būs pie mums,
bet apakšstāvā -
lai dzīvo rumpis,
četras kājas un aste. -
Un tad -
pēc zāģa un cirvja meklējas skati...
Bet -
pa, pa,
kur tad ir žirafe pati!

Jautājums

Viena kurpe aizdurvē -
nez kur otra!
Viena zeķe pagalvī -
nez kur otra!

Grāmatas, svārki -
viss juku jukām,
burtnīcas, bikses,
pastmarkas, slidas,
zīmuļi, nazis -
viss juku jukām!

Kas tas par zēnu,
kas guļ te un krāc!
Kas te ir apgūlies!
Jautājums tāds.

Gadās

- Seja. Sija, -
lasa Vija.
Pirkstiņš mazs pa lapu slīd.

- Sija...Sija...
Kā tur bija! -
Piliens jau uz vaiga spīd...

Bet, cik jaudas,
rij tā raudas:
- Nē,
bez raudām tālāk ies!

Sākšu aši -
redzat paši:
pirkstiņš burtā ieķēries!

Lasīt jāprot

Lasīt ir jāprot! Nav labi tā, -
ne burta ja nepazīst grāmatā!
Gadīties var tad kā Andrejam,
kad vakar pēc maizes bij jāiet tam...

Neprata izkārtnes saburtot -
neprata lasīt, kā draugi prot.
Iegāja veikalā kādā -
paties, -
daudz tur bija ko skatīties.

Pēkšņi viens prasa:
- Kā tad mums būt, -
lūdzu, vai bārdu jums, jaunekli, skūt! -
Nu tikai redz viņš - nelaime tā -
iegājis bija viņš frizētavā...

Dziesma par slinko Jānīti

Pirmdien Jānītim sāpēja kāja -
vai, vai! -
sāpēja kāja.
Otrdien galvā bij reibonis nelāgs -
vai, vai! -
reibonis nelāgs.
Trešdien pakrūtē iemetās dūrējs -
vai, vai! -
iemetās dūrējs.
Ceturtdien Jānītim sāpēja mati -
vai, vai! -
sāpēja mati.
Piektdien pukstēja divpadsmit zobu -
vai, vai! -
divpadsmit zobu.
Sestdien vēderā dūra un grieza -
vai, vai! -
dūra un grieza.

Tikai svētdien bij Jānītis vesels -
hei, hei! -
svētdien bij vesels.

Niklāviņš

Niklāvs, Klāviņš, Niklāviņš -
tā kādu puiku sauc,
mātei svārkos ir ieķēries viņš
un pieri kā tēvocis rauc.

Viņš neprot gultu sev sakārtot,
viņš neprot pat biksēs tikt...
Jūs domājat:
muti mazgāt viņš prot
vai mantu pie vietas likt!
Nē!
Niklāvs, Klāviņš, Niklāviņš -
neprot neko!
Un, kad no skolas ierodas viņš, -
gandrīz ar karoti jābaro!

Bet, kad ledus ir sagaidīts,
kad gribas kā vējam skriet, -
māte viņam tad tipina līdz
slida pie kājām siet...

Niklāvs, Klāviņš, Niklāviņš -
tāds kā tāds vecītis dzīvo viņš.

KLAU!

Klau, klau!

Un atspurdz no žoga,
sit knābi pie loga
zīlīte dzeltenā lakatā
un saka tā:
- Klau, klau!
Man barība liesa,
man barība vāja!
Kur mana tiesa,
kur māja!
Klau!
Vai lai tevis dēļ eju un zogu!
Ver vaļā logu!
Klau, klau! -
Bet runcis, pie palodas pieplacis,, ņaud,
gandrīz vai raud:
ņa-ņa-ņau, ņau!

Nu tikai grābs tas un rausīs, un ķers...
Nu gatavais Rokfellers!...

Dziesma par cāļiem

Vecais gaili, tiš, nu mūc,
tūkstoš cāļu skrien no kūts!
Tek, tek,
tek, tek!
Tūkstoš cāļu skrien un sauc:
''Kur tas lielais mieža grauds!''
Tek, tek,
tek, tek!
Cāļi augs, par vistām kļūs,
arī tad vēl pazīs mūs!
Tek, tek,
tek, tek!
Kolhoznieki teiks: ''Nu raug! Kādas vistas fermā aug!''
Tek, tek,
tek, tek!
Vecais gaili, tiš, nu mūc,
mūsu cāļi skrien no kūts!

Kāpēc!

Kāpēc, kāpēc! Saki: kāpēc!
Kāpēc gulta nevar iet!
Kāpēc zvaigznes neredz kāpēs!
Kāpēc kaķis nemāk riet!
Kāpēc zāle neaug sniegā!
Kāpēc kluss nav pulkstenis miegā!
Kāpēc tā!

Tā tev mazie brāļi taujā,
tā tev pašam spēles jauc -
ieliek siltu roku saujā
un bez stājas savu sauc:
kāpēc, kāpēc! Saki: kāpēc!
Kāpēc ūdens jādzer slāpēs!
Kāpēc tā!

Dusmās nerauc pieri krokās,
nedzen mazos vīrus nost,
jo var būt, ka viņiem sokas
pašu dzīvi skaistāk post,
tad būs kauns, ka vāji veici
to, kas jāveic. Nepateici -
kāpēc tā.

Varbūt mazie, zināt kāri,
rītu mājas, tiltus cels,
izaugs tev pār galvu pāri -
puspajokam tevi pels:
- Kas ir bijis, nepieminam!
Nu mēs paši visu zinām -
kāpēc tā!

Vasara

Vasara, vasara,
ezers un sils,
tālumā apvārsnis,
saulains un zils.

Vasara, vasara -
vēji kā dzied!
Kur vien tik paskaties -
dzīvību vied.

Kur vien tik paskaties -
darbs tevi sauc.
Labi, ka vasarā
darbu tik daudz!
Kur vien tik paskaties -
aug viss un zeļ:
tevi un vasaru
briedumā ceļ.

Par darbiem

To darbu, to darbu,
to darbu tik daudz!...
Nav viegli, ja vārdā
tie jānosauc.
Nav viegli!

Guļ Ancīte - lelle, -
tā celties grib...
No ēstgribas lācim,
lūk, acis jau zib...
Ui, ui, kā zib!

Pie krāna ir jāved
un jāmazgā suns,
un jāārstē arī -
uz pieres tam puns.
Nu palaidnīgs suns!

Tad jāpalīdz tētim
uz darbu iet...
Tad jāpalīdz citiem...
Nu spēj tikai skriet,
spēj skriet!...

To darbu, to darbu,
to darbu tik daudz,
kā vienu tu pasāc,
jau citur sauc...
Sauc!

Par kartupeļiem

Cauru dienu lietus līņā,
negrib padebeši plakt.
Vectēvs dubļu paltis mīņā -
aiziet kartupeļus rakt.

Bet, tik tikko pierimst lietus,
pasāk retāk pilināt,
palikt nespēju uz vietas!
Nē! Uz lauka esmu klāt.

Vectēvs gan mazlietiņ baras,
esot darbs te, nevis tirgs!
- Redzi pati, kas te darās,
te tev velti pēdas mirks! -

Ļaudis steigšus nāk man talkā:
- Lai tak meitēns darbu jūt!
Priecājies, ka neaug smalkā,
labi, ja grib barā būt! -

Barā! Barā! Kurvi ķeru,
skrienu pilnu pielasīt,
pilnu lielā kaudzē beru...
Lai tik lietus nesāk līt!

Kurvi tomēr liedz man nēsāt,
vectēvam lai palīdzot,
tāpēc nekļūšot man vēšak,
lai tik spējot normu dot!

- Norma, norma! Kas tā tāda! -
vecamtēvam prasu es.
Viņš ar īkšķi kaudzi rāda:
- Tāda mums ir jāsanes! -

Traktors krāc, bet darbi sokas.
Mašīna mums zemi griež,
bet no zemes dzelžu rokas
kartupeļus laukā sviež.

Pieliecamies - tūdaļ saujā
tāds kā ābols, vēss un jauks.
Lido kurvī, lido straujāk,
ātrāk mūsu norma augs!

Pieliecamies - tūkstoš reizes!
Pieliecamies - kaut kas traks!
Mugura sāk šķiebties greizi -
kartupeļi, cik tu smags!...