Tikai nemanāmi nami,
Vāri virmojošas būves,
Kur būs dzīvot pecnākamiem,
Paceļas uz laika stūriem.

Lēni dvēselēs briest nami –
Sadzīviskie pēcnākamiem.

Reiz tuvos sakaros ar sāpi
Es stājos. Gala rezultāts:
Uz zvaigžņu laukiem miglas kāpes
Kāds nenovāc, kāds nenovāc.

Tad tuvos sakaros ar priecu
Es stājos. Gala rezultāts:
Uz zvaigžņu laukiem kāpēc tiecas,
Un it neviens tās nenovāc.

Sārta ola krūtis mirdz.
Ko es krūtis perināju?
Rūgtu dzērvi debess mājā –
To es kūtīs perināju.

Dzērvju tērces pāri irdz.
Rīgā izšķīlās no sirds.

Sasnieg snieg un pilsētu ates
Tādu pašu, tikai no vates,
Spēlē sniegs – pūkains debesu aktieris –
Torņus, tramvajus, bērnu ratiņus.

Un starp daudzajām mēmajām lomām
Tev ir vēl viena jāizdomā,
Kad tu izej lēnām no mājām,
Brienot mijkrēslī irdenajā...

Dzīvība, kalponīte,
Rudzu dzirksteles acīs,
Kurp aizvedīs rietošs tacis
Jurģu rītā?

Dzīvība, kalponīte,
Sārtu guntiņu mugurā,
Vēl tev darbi jāstrādā,
Kamēr saimnieks ziedos plītē.

lēni liktenis ietriecas zemē un apaug ar zāli
atnāk pļāvējs un izkapts pār manējo likteni dzied
bet mans liktenis guļ
dziļi iežos viņš jauž savu tāli
un kā naksnīgi logi gar ceļu man magones zied

BAILES

Tās bailes, ko tu man devi,
Ir tikai bailes par tevi.

Un bailes, kas krūtīs man sitas,
Ir tikai bailes par citiem.

Kurš pateiks, kas notiek ar prieku,
Bailes par sevi ir liekas.

Kļūst visa kā pasaulē vairāk.
Bet viegli ir ietaupīt bailes.

Jo bailes par citiem ir bailes par sevi.
Laiks kopā mūs savij un atpakaļ nevij.

Sens zvaigžņu slaucītājs, sens debess sētu sētnieks,
Par baltu velti zvaigznes acīs slaukošs,
Pleš krūtīs spārnus sarkans tauriņš austošs,
Kā stundas lidojošs no naktslaika uz rītu.

Bet zvaigžņu piegružotais gaiss
Vairs negrib tevi projām laist
Uz zemi mirdzošo, uz zemi nedarīto.

Tas bija tad, kad vēju nepazinu.
Par viņu nerunāja rudens lapa slimā
Un skaidrā sniegpārsla man nebilda ne vārda.
Vējš ārdijās; es teicu: lai viņš ārdās.

Man prātā bij noturīgas lietas.
Ne mirkļi bēdzēji, bet laiks, kurš stāv uz vietas
Laiks stāvēja, tā vietā gāju es.
Vējš nesa nomirušus mirkļus; teicu: nes!

Uz mani mirkļu nāves neattiecās.
Laiks neskaldijās, neplīsa, nedz liecās.
Caur mirkļiem vēja jēga noģiedama.
Bet nebija ne mirkļa namā manā.

...Es tagad vēju pazīstu kā sevi.
Tas ir, tikpat kā nepazīstu. Neviļ
Viņš mani. Tāpēc, ka ir neaplēsts.
Mums abiem mirkļus cauri laikiem nest.

ESMES VĒJŠ

Grūst esme plaušās,
Krūtis pušu plēš,
Man viņu neizturēt, neizturēt viņu.
Tas esmes vējš,
Tas nedzīvotais vējš
Ar dzelžu zābakiesm man visus prātus mīņā.

Neko man nevajag,
Man nevajag neko,
man viss ir sakrāts, nevajag ne graša.
Reiz esi skops,
Reiz esi, likten, skops
Un esmes vēju vēlreiz garām aizšuj.

Bet velti lūgties,
Velti lūgties man,
Līdz kurlam liktenim man neizkliegt ne vārda.
Grūst esme plaušās,
Krūtīs plosās zvans,
Un dzīve čukstētā pa spalgiem ceļiem aizdārd.

LIRISKIE VAROŅI

Tu vari man pusnaktī piezvanīt,
Kaut arī tas krīt uz nerviem.
Trīs liriskie varoņi pantiņos mīt,
Un viņiem piezvanīt nevar.

Viņš jodu teš,
Cits sēri dveš,
Un trešais krāc kā priežu mežs.

Un pamēģini nenojūgties –
Tiem savā starpā patīk plūkties.

Drīz vien šie nevaldāmies trīs
No galvas matus noēdīs.

Jo manu dvēseli un miesu
Tie pilnām mutēm dzer un tiesā.

Es esmu viens. Kas pārmetīs?
Bet dzejas cilvēku man trīs.

Nav mana dvēsele tik spīva,
Lai atpakaļ tos trenktu dzīvē.

Un tā, lūk, uzbūvēta dzeja,
Ka visus trīs tur sarūmējas.

Kas viņus visus izskaitīs –
Var būt, ka desmit ir, ne trīs...

suns uzziedēja vakarā
krāšņiem baltiem ziediem
augu nakti šalca suns
tā kā priede

bet no rīta
jau noziedēja suns
un nešalc it nemaz
visiem par lielu brīnumu

lūdzu skolotāj
ko tas nozīmē
ka suns tik ātri noziedēja

un sacīja skolotāja
uz šo jautājumu
es jums atbildēšu rīt
man vēl jāpalasa speciālā literatūra

PUTNUREĢIS

putnureģis gaisā veras

nav ne putna
nav neviena

eņģeļbaltas vistas snauž
tītars kaut ko miegā pauž
neredz putus lidojošos
senvēstures debesīs

iemigt arī putnureģis
gadusimti pāri skrēj

līdz
kad balodis trāpa ar perlamutru
tieši uz plakstiņa
putnureģim
un putnureģis pamostas

debesīs skrej dzelzu putni
izskaitļoti dižbalsīgi

putnureģis nosplaujas un aiziet uz lidostu
strādāt par satiks
mesa dispičetu.

Ai, saldā sāpe –
Ai cukuru tēja,
Ai, kāpēc, kāpēc
tā nevarēja –

Pie rūgtās sāpes
Likt cukuru klāt
Un visu mūžu
To saldināt.

Tu nospēri cukuru,
Atzīsties, mērkaķi!
Un tikai uz tevi
Es, eņģel, mērķēju.

mans paziņa pūķis kas pļavā starp puķēm
dzīvo un staigā sidraba ūzās
mans paziņa pūķis kas brīvajā laikā
palasās Kārli Krūzu

(bet kad viņam kļūst skumīgi ļoti
tad pūķis tulko T.S. Eliotu)
tas pūķis ir ticies ar Kārli Skalbi
un kavējas atmiņās labuprāt
pie glāzītes vellatu šņabja
par iļģu ilgām tam patīkas runāt

bet tie taču ikdienas sīkumi!
(šajā vietā jūs sacīsiet man)
un arī pūķa personība
nenoliedzami
nav nedz spilgta nedz neatkārtojama

jums taisnība
tomēr atļaušos aizrādīt
ka arī garlaicīgā allažībā
ir apslēpts
savs necils skaistums