bet Daugava
mierīgā veļu straume
veļas uz jūru un klus
bet rīdzinieki
mierīgie zombi*
savās gaitās bez apstājas kust
cik labi dažiem ir savos taukos
labi kā hipijiem
zemeņu laukos
(ak! cienītais Dreslera veli)

ak! neveiklās publicistikas nārsts
televizora piedēkli strupais
es ieeju sevī un aizcērtu durvis
bet dzīvokļa tumsībā knubinās bailes
un instinktu žurkas grauž
iluzoro un tamdēļ tik smieklīgo
sitamo riņķi

kas tu pret planētas karstajiem avotiem?
kas tu pret čaļiem brīvības spārnotiem?
kantora zombis un
nekaunos atzīties
stāju pret viņiem ieņēmis

stāju
ne lozungus plikus
un viss

1986

LŪKODAMIES NO DEVĪTĀ STĀVA
UZ GALOTNĪTĒM PIE MANĀM KĀJĀM

aizgrābts es veros uz priedēm tur lejā
arī priedes mēdz apciemot laime
saule no viņām spēj panākt visu -
kā no meičām –
ar glāstiem un glaimiem
saulainā pirmā februāra dienā
gribošas priedes līgojas vējā
dziļā saskanībā ar dabu
tvīkdams caur stiklu es lūkojos lejā

1987

VAKARDZIESMA

dzrusku riebīgs (tā kā medus)
izpildītais pienākums
pašam drusku prieks par sevi
apmierināts vakars tumst

piepūstajos mēness vaigos
pazib laimīgs nogurums
kaut kur būdā pieticīgi
aizmieg vilku sugas suns

sērsnas garoza pār laukiem
drūmums pēdas neatstājot
kaut kur aizslāj – kā pa taukiem
sirdī jauni rīti mājo

gana riebīgs (tā kā medus)
izpildītais pienākums
tak nav nolemts pienākumā
lielu kaifu meklēt mums

1984

KRETĪNU DEJA

laimīgi atkal
pie loga es smejos
manā sejā
kretīni dejo

viņi to labāk
par normāliem māk
viņiem tas iznāk
patiesāk
umpapā umpapā
kretīni dejo
umpapā tralalā
stāvu un smejos

kretīni dejo
dienu un nakti
es tik stāvu
un situ takti

kleinajām kājiņām
baleta mānija
mazo gulbīšu
grafomānija

pagalmā manā
ir purvelis maziņš
pazūd jau umpapā
kretīni daži

pasaulē tomēr
ir kretīnu daudz
citi nāk vietā
ar mašīnām brauc

umpapā umpapā
kretīni dejo
umpapā tralalā
stāvu un smejos

komplimenti
smaržo kā spirts
cik labi tev iznāk
cik solītis tvirts

kleinajām kājelēm
baleta mānija
mazo gulbīšu
grafomānija

daži ar kuriem
es aprunājos
teica ka tas vēl
tik mēģinājums

īstenā deja
pēc gadiem būs
pie sava loga
es ielūdzu jūs

1983

ES SAKU „NĒ”

Melni karogi baltā sniegā
Pie dzimtenes priežu saknēm,
Bet es nogrozos dziļā miegā
un saku: „Nē.”

Pļāvējs atliecas, sāpe krustos...
IR tāda doma, ka beigās var sāpēt,
Lai nopļauto labāk justu.
Es saku: „Nē.”

Nodārd metāls, zilgmainās kāpnēs
Vīri nāk uzpīpēt.
Strādāts nav slikti, un tikai tāpēc
es saku: „Nē.”

Daudz ļoti mainās uz labu
Mūsu ikdienas pasaulē,
Bet es ticu, ka būšu labāks,
ja sacīšu: „Nē.”

Noķeriet mani, aizbāziet muti,
Pieveikts bez viltus es renstelē
Gulēšu šķību muti kā bute
un norūkšu savu: „Nē.”

Mani izglābs, dzīvošu es.
Tad varat nākt mani apstāvēt,
Kad esat pilnīgi droši –
Es neteikšu: „Nē.”

1980

Egilam Plaudim

pūš milzīgi vēji
bet nenes nekā
vien šūpina Sauli
kā aukliņā

tu mīli šo dzīvi
kas nedod nekā
vien Sauli tādu
kā aukliņā

1985

tev nav vārda
bet lāgiem
slīd pāri tavs baltais vaigs
un tumšo dvēseļu zemē
iestājas saulains laiks

tev nav sejas
bet brīžiem
tu esi ik vienā vaigā
un tad mēs jūtam
tu atkal
esi atnācis laikā

tev nav balss
bet mēdz notikt
ka dzirdam tās vienīgās notis
bez kurām šai mazajā tautā
it nekas nevar notikt

tev nav nāves
bet lāgiem
kad spokojas – tevis nav
mēs veramies augšup
tu esi
tu esi Atkal
un Jau

1986

bengāliska uguns sprēgā
ikdienības tīģelī
veikli stīpām cauri lēkā
Bengālijas tīģeri
laiks pret spalvu
glāsta galvu
neizvairīties no viņa
visai derdzīgajiem glāstiem

velti vaicāt smalkiem ārstiem
„Kamdēļ cilvēks paliek vecs?”

tīģeri caur stīpām lec

1985