PLAISANTERIE MACABRE*

Lai kā tur nebūtu,
mums ilgi jāpastāv

pie upes: atkal
pārcēlājam stāv

pie kājām pudele,
kur dīvains šķidrums blāv

kā salti skatieni.
Jā, Harons met un met

vien sīkus akmentiņus
drūmā veļu upē.
Viņam stāv

tik vienaldzīgas domas aukstā prātā,
ka paliek bail no ilgi daudzinātā:

lai kā tur nebūtu,
mums ilgi jāpastāv.

Viņš airus ņem.
Vēl pavervelē, Klāv.

1986

„Plaisanterie macabre” (fraņču val.) – drūmā uzjautrināšanās.

Es nesmejos vairs. Nopūšos.
Un gaismeklīšos nopūstos
vien rēgu liesmiņas vairs blāv.
Un divi Klāvi sardzē stāv.

Vien rēgu liesmiņas vēl blāv,
bet īstās gaismas vairāk nav.

Un divi Klāvi sardzē stāv,
bet viena – stinguša – vēl nav.

Viņš atnāks reiz un krekšķinās,
kā smirdīgs āzis mekšķinās,

viņš atnāks – apaļš, nedalāms,
tik vecs un dumjš, un neciešams...

Es nesmejos vairs. Nopūšos.

1987

kā ierindas mācību mēs
klausījāmies šo runu
(dvēseles drasēja cēli
pa noasfaltētu placi)
kā lidaparāti eskadriļā
mēs mainījāmies ar vietām
bet tu nevarēji pacelt acis
un es nevarēju pacelt acis

mēs šaudījāmies pa mākoņiem
ar skatieniem piesieti zemei:
tā starmešu kūļa aplis
ir piesiets savējam starmetim

ar skatieniem piesieti zemei
mēs šūpojāmies kā slīkoņi
kājām pret mākoņiem

1987

„BACK IN THE USSR”*

stipra kā nāve ir šī zeme
kā lēni briestoša negaisa
mākonis

un ik mākonim
sidraba maliņa

un mēs dzīvojam
tajā maliņā

bet labāk atminēsimies Danti:
arī ellei ir maliņa apkārt
tur gaudodami nesas uz riņķi
tie kuri dzīvē
tie kuri savā
tie kuri savā vienīgajā
ir bijuši tādi:
ne cepti ne vārīti

protams
jā protams
mūžības skartos
un kulta skartos
es nedomāju

bet domāju sevi
un arī tevi
un daudzus priekšniekus
gan es domāju

1987

„Back in the USSR” (angļu val.) – „Atpakaļ PSRS” – tas ir kādas „Bītlu” dziesmas nosaukums

LIELAIS LAUKUMS

O. Vācietim

Jūsu pastaigu vieta ir slēgta
Lielā Esplanāde ir ciet

Vieta kur visas nelietības
parasti pulcējas vienuviet

Vai tev patiešām likās ak cilvēce
dzejnieks kā bruģis tik ciets?

Vai tad jūs nemanījāt ļautiņi
laukums reģistrē visu un cieš?

Ciet ir jūsu pastaigu vieta
un ledus burtiem virs vārtiņiem zied
viņa par Čaku sacītais vārds:

NESLAMPĀJIET

1984

aiz loga ir aukstums
uz galda ir aukstums
un lampiņa sīka vilcēna acs

un es roku virs lampiņas sildu
lai noglāstītu
ja pienāks kāds

pienāk viens draudziņš
ledains tāds
un es neglāstu
glāsties pats

1987

vientulīgi pa ieliņām gāju
priecādamies par skaisto dienu
koki ar sarmas adatām durstījās
baznīcā nozvanīja pusvienu

vientuļa māte nāca man pretī
kopā ar savu vientuļo bērnu
māte neskatījās man virsū
bērns mani uzlūkoja kā ērmu

jūrai ledus vāks bija virsū
aizjūra tuvāka palikusi
ledus krāvumi laistījās saulē
sniegi man priekšā dzirkstīja klusi

1987

redzi
tur aizlīda Laiks
kā milzīga žņaudzējčūska

naktīs
tas guļas mums virsū
un ilgi un prasmīgi žņaudz

mēs novecojam
bet naktīs

jo dienā tas nebūtu vēlams
mēs redzētu kā tas notiek

pat mums
tas būtu par daudz

1987

divu vecīšu piemiņai

cik biezs un necaurredzams plīvurs
kas ietin viņus abus divus

cik maiga nakts ir viņpasaulē
kāds miers pār viņu veciem kauliem

cik plīvurs biezs pār viņu mokām
vai betons drups no manām rokām?

nē, kur nu drups – vien klāsies blīvi
pār pirmskara un pēckardzīvi

1987

stāstītu anekdotes bet zinu
tikai vecas un jēlas

purinādams galvu es minu
ko šī sieviete vēlas
ko viņa uzglabā
savā dvēselē
vēsajā medaljonā?

es viņu vedu ar šampi dzirdīt
vasaras paviljonā
es viņu vedu kā retu zvēru
kas rātni man pēdās min
es viņu gribu uz viņu es ceru
bet viņa to visu jau zin

1987

DĪVAINAIS KOMPLIMENTS

„visur ir labi kur tevis nav”
es dziedāšu būdams velis
„es neredzams klīstu kur mūžam nav
bijis ne manis ne tevis

es plivinos pilīs un bāros kur līst
viskijs absints un šņabis
jo tā ir drošāk: bez bēdu klīst
kur neesam bijuši abi

pa tuksnešiem slīdu un pludmalēm
kur spokaini saimnieko mēness
es esmu velis skatīt man lemts
tālas un dīvainas zemes

es esmu vēl tavās atmiņās
un tu esi manās atmiņās
bet dzīvā un svešā veidolā
tu nelauzies manā apziņā
es nemēdzu klaiņot kur dzīvojām mēs
man Pļavniekos atgriezties netīk
jo kas var galvot ka tur tavs tēls
nenāks pēkšņi man pretī

ir sievietes kuras tik līdzīgas tev
bet nav vairs tevis un manis
un tāpēc man labi kur tevis nav
un tev manu velīt – kur manis”

tā es dziedāšu būdams vēl
nepieredzējis velis
un izvairīšos no dzīvajām
kas izskatīsies pēc tevis


bet vēlāk man uzmāksies izmisums
jo ēnas ir vientulīgas
un ēnai ar ēnu nav satikties lemts
tad priedes drebēs kā stīgas

1987

tukšā Dubultu bārā
ar kustībām gausām un liegām
es noēdu zibsni
blenzdams
aiz milzīgā loga
sniegā

„ārā ledaina ziema
bet sauleszaķītis manī”
ar tādu domu es vilkos
uz istabu
frančus ganīt

un bija tik vientulīgi
starp mirušo gallu gariem
kā zvaigznei
kas izkrata sirdi
projāmsteidzīgiem stariem

1987

izberz acis un ieskaties izberztās
(manās) – Viņi
un ķēde jau izvērsta
paskrienas nokrīt un slēpjas aiz ciņiem
nāve steberē kopā ar viņiem
nāve ir iznēsāta un iznērsta

Dambi! pret sacerēšanas plūdiem
Dambi! pret iztēles asajiem asniņiem
rutīnas balasta Dambi! pret šausmām
ko iztēloties nav grūti

bet kalnos tur kalnos
patiešām iet karsti
norit iepriekšminētie nārsti
un komentētāja velis
dvēseļu čaihanā sēž