Guliet, mazie, - augstu gaisā
Ziemeļzvaigzne dzirkstī glīti,
un pa sienu aiztipina
prom uz migu zirneklītis

Viņam arī maza gulta,
viņam arī paladziņš,
un par zirneklīšu laimi
caurām naktīm sapņo viņš.

1985

žēl man to negulēto nakšu
bet vai tad es vēlreiz pasaulē nākšu
vai izlīdīšu maziņš un pliks
un gulēšu ietīts kur mani liks?

un bez spoguļa skatos sev acīs
bet nesaprotu ko es tur redzu
tas ir tāpat kā pasaulē skatīties
tas ir tāpat kā vilcienā kratīties

pelni bez kādas melodijas
neizvandītā kaudzītē guļ

1986

mums abiem salutēs reiz kāvi
un Faetons mūs vizinās
bet pagaidām mēs sēžam grāvī
un vārnas pāri lidinās

un pelēks limuzīns mums garām
kā sniegpulkstenis aizlido
un ko nu lai mēs tagad darām
vai aiztiksim jau aiztikto

vai arī domāsim kā sliktāk
kā dumjāk izdarīties var
ar katru brīdi arvien diktāk
mūs rupjas lietus lāses skar

būs jāiet tur kur nevar neiet
tur sliktāk būs un it kā ērtāk
bet lūkosim – aiz mums lai paliek
tās goda durvis neaizvērtas

1986

un tās būs vistīrākās sāpes
ziedēs rudzupuķu lauks
un baltu akmeņu kāpnes
iz mums pret debesīm augs

mēs kāpsim tikai uz augšu
lai kristu tikai uz leju
un pirkstu kauliņiem knaukšķot
es sagrābšu tavu seju

bet tukšums būs manās rokās
un lūpas drebēs kā vaidi
pa kuriem skrien nelielas mokas
un mugurkauls gaidīs kā vadzis

to pašu pēdējo nastu
no kuras ar prieku pārlūzt
nakts mākoņus kopā sastums
un paņems siltus mūs abus

1986

kad pārtapsim abi par sapni
no kura mostas ar vaidu
es paklanīšos un teikšu
ar platu un vīrišķu smaidu

nu redzi
cik lēti
dārgā
var nopirkt biļeti Šurp

lai tagad pēcteči strādā
un pelna mums biļeti Turp
atpakaļ dzīvē

ja nebūsim vajadzīgi
ja pēctečiem cits būs ko darīt
tad iesim spokoties pīpēt
un veļu zupiņu vārīt

1986

arvien dziļāk dzīves akā
skatiens tā kā piliens krīt
arvien grūtāk paklanīties
arvien grūtāk pasmaidīt

arvien grūtāk sadraudzēties
arvien grūtāk vainas dzīst
arvien dziļāk dzīves akā

arvien grūtāk kādu nīst
1985

spīdi spoži vecā saule
tad jau ziemeļbērniem tiks
vēl pa gaismiņai, bet saudzē
kas tāpat jau staigā pliks

kam līdz kaklam spilgta gaisma
Āfrikā kam nav ko ēst
spīdi vecā saules laisma
tev jau esam arī mēs

spīdi spoži vecā saule
iztvaicē šīs melnās tūces
nāc pie mums jo šajā draudzē
tev nav pielūdzēju trūcis

tavu pielūdzēju kauli
simtiem gadu kraujas kaudzē
un mēs lūdzam tevi sauli
lai tu spīdi mūs un audzē

spīdi spoži vecā saule
tad jau ziemeļbērniem tiks
vēl pa gaismiņai, bet saudzē
kas tāpat jau staigā pliks
1986

Jau saulrieta atspulgi dziļumā stīdza
Kad virspusē uznira Milzīgā Zivs
Un aicināja vīrieti līdzi
Jo dziļumā esot grimusī pils

ai tie kuri klausījās Milzīgo Zivi
sen vairs nav dzīvi
jā sen vairs nav dzīvi
1987

MADE

parkets blāvi atstarojas
mēness gaisma klusi krīt
geh zum Teufel geh zum Teufel
geh zum Teufel* meitenīt. Made
iet caur muižas vārtiem sabrūk
sirds un gals nāk klātu ezer –
malā nav neviena kas ar
Madi parunātu. Kungs ir izdarījis
to ko katram kungam
klājas darīt Made
arī Made arī Made arī
Made arī

1983

Geh zum Teufel (vācu val.) – ej pie velna.

Jūtas- tik glumas kā Kupravas māli
klāj manu ceļu pie tevis pie tevis
eju kaisīdams vīrišķu sāli
rētās pie tevis pēc sevis

ciema padomes seifā tu glabā
manu sirdi starp dokumentiem
kā tu vari tā mana labā?
kā man to izņemt bet neapraudāties?

es tevi izdomāju. Kā tad.
ciemu padomes arī ir labās
bet kurš var galvot ka seifi nekad
dzīvas sirdslietas neapglabā?

estēti manī smejas. Lai smejas.
eju tvarstīdams nākotnes sejas
reku jau viena notverta seja –
dzeja kā „papīrs” un „papīrs” kā dzeja

1986

STARP VAKARU LAUKOS UN TEVI

1. Doties aiz kalna pēc piena
un nomazgāt bērniem kājas.

2. Kājot pa zāļaino ceļu,
miegties pret rietošo sauli.

3. Ieiet sētsvidū, apmīļot suni,
runāt ar saimnieci, justies

piederīgam un iederīgam
kaut māņi un laipnība vien.


4. Aizbērt plaisu ar saulrieta stariem,
ar kaķi uz malkas grēdas,

ar siena kaudzēm, ar puķēm, ar pļavām,
saudzīgi cilāt pēdas.

5. Iemānīt mutes kaktiņos smaidu.

6. Atpakaļceļā mest gaisā bērnus,
kas atskrējuši tev pretī.

Nomazgāt bērniem kājas
un parādīt grāmatā bildes.

7. Naktī šo sarakstu iznīcināt
un skatīties melnajā plaisā
1986

man patīk šīs gaišvēderainās naktis
kas laižas tik ātri kā prieks
nepaspēj melnie tev cilvēkam uznākt
kad atkal viens saullēkts tiek

saule atkal pa zemīti staigā
tu gurķus un zirņus laisti
tu netaisies pārdot neko no šīm dobēm
un tas ir patiešām skaisti

un pati visgaišvēderainākā nakts
tev dāvina pagāna priekus
sargi kungs bēgļus un katordzniekus
un alkaini bēgošos pilsētniekus

1986

PASTORĀLAIS PANTS

laukos mēs laimīgi krītam
klusuma atplestās rokās

pāri klusuma plecam
noskatās svaigais gaiss

negantā lēkmē vēl ilgi
kvēpainā dvēsele lokās

gluži kā smirdonis kuram
uzmaukts ķērāja maiss

1985

VELTĪJUMS AIZPAGĀJUŠAI VASARAI

Kliģēnos atkal, kur ābeles
cita pie citas glaužas,
Kliģēnos atkal, kur kaimiņu govs
caur ceriņu krūmiem laužas,
mīņājas, mēslo un ābolus rij.

Kliģēnos atkal, kur pākstis
pilnas ar zirņiem un pupām,
Kliģēnos atkal, kur Matīss
sēžas uz nezāļu čupām,
kur meklē līdz pusnaktij

atskaņu izspūris poēts
vārdam, kam atskaņu nevaid,
Kliģēnos atkal, kur Jāņos
skumīga līksmība iraid,
kur kaimiņi vainagus vij

un sanāk, un dūšīgi līgo,
un krūzes mēs laimīgi ceļam,
un meitene pīpeni rokā
pārlido pāri ceļam,
vai viņa vispār bij?
(Kliģēnos, Jāņos. Un bij.)

Kliģēnos atkal – un ne jau dēļ sapņa,
pat ne dēļ gaisa vai piena,
Kliģēnos atkal – dēļ skatiena,
Latvijas, vasaras, dienas,
kas naktis kā vainadziņš vij.

1985

OBELISKS*

Saule stāv uz akmeņa
un skatās platām acīm.
Viss ir tikko sācies,
pat neliešu vēl nav.

Zeme kūst un maigi
aiztek spraugās;
pāri
visam kūkp liktenis.
(Nē. Zvaigznes gaisos blāv.)

Tūlīt sāksies vēsture,
Būs neliešu papilnam.
Saule stāv,
un zeme deg
kā kūla vai kā vilna.

Saule, kad tu visu
kaut kur projām dzīsi,
neaiztiec kaut mani –

brēkājušu pīsli.

1985