LIELĀ UGUNS

1. Pusaudzis

Tikai liesmas; es neredzu vairs, kas deg.
Pārāk vēlu atskrējis
pasulē esmu.
Manis pēc. Varu jau baudīt šo skatu.
Ļaudis ar spaiņiem nespēj man pateikt, ko dzēš.

LIELĀ UGUNS

1. Vecis
Tikai liesmas; vairs neatceros, kas deg.
Vēl arī liesmu viesulis man uz kakla.
Vēl arī šautrām jāiešvirkstas manās acīs.
Vēl viena pastardiena atkal man jāiztur.

LIELĀ UGUNS

3. Orators
Biedri, to, kas te bijis,
mēs būvēsim tagad no liesmām,
jo, pirmkārt, kvēlāk jau nevar,
otrkārt, degdams nedegs, treškārt,
liesmas visādi vijas, tāpēc
varbūt mirkļiem būs jaušams
arī tas, kas te agrāk bija, -
sazin kas, bet veidolā cēlā.

SABIEDRISKĀ TRIJOLĪTE

es drusku pacīnīšos arī citu labā
bet lemšu pats cik lielu vāli ņemt
kaut padomnieki manu pauri knābā
es drusku pacīnīšos arī citu labā
es nelūrēšu tikai savā nabā
kaut no tiem padomiem man bieži gribas vemt
es drusku pacīnīšos arī citu labā
bet lemšu pats cik lielu vāli ņemt

VĀZE

Kāds iztraucēs mani; es nosviedīšu
zemē šo vāzi. Bet glīta gan
tā varēja izdoties – velim kur ielikt
neplūktās pīpeņu lapiņas. Tumsā
nevar saredzēt švīkas,
ar kurām šo vāzi rotāja bērns.
Ceļā no bērna uz veli
ir plīsusi kārtējā
vāze.
Ceļā no sāpēm uz sāpēm
ir zibsnījis dīvains zieds.
Visiem kopīgā pļavā es gausi sakožu zobus.

1986

drīz jau būs pumpuri
sataisies vecīt
atpakaļvilcieni
arī vairs neies
balle ir beigta
un dodas pie miera
tavi līdzpilsoņi
kā smejies
balle ir beigta
un apglabāta
un pēdējo buču
tu nogulēji
vagona durvīs
parādās draudīgs
kontrolieris
kā pogu lējējs
vagona durvīs
parādās sapnis
parādās liktenis
mutīgs un lecīgs
balle ir beigta
ziema ir cauri
drīz jau būs pumpuri
sataisies vecīt

neapdzīvotais nams
putekļu savādās dejas
un mirušās vieglais skūpsts
uz manas domīgās sejas

neapdzīvotais nams
veco avīžu čauksti
un katli pie virtuves sijas
melni un galīgi auksti

neapdzīvotais nams
vēsās un bēdīgās telpas
un cerības tvaiki uz loga
no manas vārīgās elpas

neapdzīvotais nams
neaizkritušie plaksti
joprojām vēl dzīvais dārzs
aiz loga –
un spēcīgie laksti

neapdzīvotais nams
putekļu savādās dejas
un mirušās vieglais skūpsts
uz manas domīgās sejas

1986

viņa gāja gar jūras malu
un viņas soļi
ir debesīs

skaista slaida
un gandrīz kaila
un viņas soļi
ir debesīs

stindzinošajā rīta velvē
maigi spēlējas vēja gars

vienīgais cilvēks
kurš viņu ir redzējis
ir kāds noklīdis
saules stars

viņa gāja gar jūras malu
viņa gāja gar debesu malu
tu jau tiecies
pēc viņas smeldzes
tagad tu sekosi viņai
no dzelmes
viņas soļi ir debesīs
tavi soļi ir debesīs

jaunekļu neiepazītās meitenes
klusi kopā ar viņiem gaist

nokritīsim uz ceļiem
šai brīdī
kad jūra un debesis
netiekas vairs

viņa gāja gar jūras malu
un viņas soļi
ir debesīs
viņas mati un viņas lūpas
un viņas glāsti
ir debesīs

1986

cik nevainīgs un tīrs ir gaiss
ir silta Jāņu nakts
ir katrā krūmā nelabais
bet es kā pelavmaiss

ir vienmēr kāds kas nesajēdz
ir kāds kurš arī tumsā redz
ir velēnu kas pāri sedz
un Jāņus nepieredz

un tālab drūvīgs paskats man
kaut sirdī līgojas un skan
jo vienmēr jāiedomā gan
par tiem kas nedabū
ir kādam drūmam jāpaliek
un tas kā jūtat būšu es
un dziediet ziediet meitenes
un zēni kas prot dvest

ne man tas grūti ir nekā
un svētkos neiztikt bez tā
ja gluži visi šā vai tā
var apvainoties veļi

PUBLICISTIKAS RECIDĪVS

kur zaļganā mijkrēslī peldēja zivs
turēdamās pie dīvainas takts
klusītēm šūpojās slīkoņi divi
plus viens pagrimis sievietes akts

pirmais bij Lāčplēsis otrais bij Melnais
dievs ar viņiem tie dara ko var
bet sievišķis nosodījumu pelna
tā bija Spīdola dvēsele gars –

1986

cik trekna svītra mugurkaula vietā
cik veikli svītro paklausīgā roka
un klausās mūziku un ciena labu dzeju
un atrod laiku piedienīgam jokam

un kālab nejokot?
vai dzīvē prieka maz?
mums kārtīgs cilvēks atrodas ik vietā
ass zīmulis un nekļūdīga roka
ir palīgs drošs ikvienā drošā lietā

1986

DZEJOLIS, KAS ADRESĀTU NESASNIEGS

skaties un apskaud cik forši man ir
es atšķiru to ko tu neatšķir

skaties un apskaud dzejnieka pozu
kārtējo tramīgo metamorfozu

jo citkārt es nezinu kur man slēpties
kā runāt ar ļaudīm un kā man ģērbties
bet tad atkal nedomāju par to
un gadās ka pasaku arī ne to

bet tā tam ir jābūt un forši man ir
es atšķiru grāmatu
spalvas tu šķir

1986

citam vecim nav nevienam
istabas ar piecām sienām

es tik vadu savas dienas
istabā kam piecas sienas

jā pie manas piektās sienas
sliktas gleznas nav nevienas

staro silti mīļi tāli
pieci dārgi oriģināli

viens Gogēns viens Pikaso
divas Delles viens Ruso

citam vecim nav nevienam
istabas ar piecām sienām

nav pie manas piektās sienas
sliktas grāmatas nevienas

stāv pie sienas augstos plauktos
ādas vākos biezos jaukos

vēl pie manas piektās sienas
nav nevienas sliktas dienas
stāv pie sienas jocīgs mūžs
jūras viļņo vēji pūš

izsniedz visiem piecas sienas
tiem kas paši stāv pie sienas

1984

Tāds nu ir mūsdienu dzīves
nesimpātiskais vaigs

jezga un izpriecas lētas
nemanāmi iet laiks

cepeši krīt no gaisa
nav elpas un riteņi griežas

šis laiks ir automātiskas durvis
neviens lai tām nepiespiežas

nekad nav bijis tik viegli
iz dzīves vilciena krist

bet negribas ātri aiz logiem
atkal var mainīties viss

tā tomēr nav taupīšanās
bet īstākais apjukums

mums pašiem nekad nav laika
atskatīties uz mums

1985

laiku pa laikam es atminos ballīti
kurā es biju
ciema popgrupas spēlēto melodiju
laiks bija tovasar saulains
un lietus ja lija bij silts
zem mūsu kājām vientuļš un kaulains
drebēja uzkārtais tilts

un upītē tukša vēl šūpojās drūmākā Harona laiva

siena smarža kā ūbele laidās
un ievija smaržu man nāsīs
kur mēs esam un ko mēs darām
melo ja kāds tev prasīs
melo un aizmelo viņam ausis
kā bite liek medu kārēs

nebaidies audzināšana arī
gluži kā iesnas pāriet

kad laivnieks airiem pār plecu
no gaistošās Mudītes pārnāks

tikai nejauši laimētais noslēpums
ķersies pie kājām kā rasa
Mēness jau dod tev roku
naktstauriņi (jā miroņgalvas)
jau sitas pret spožajām krūtīm
melo ja kāds tev prasa