MŪZIĶA ELĒĢIJA

Es esmu bagāts,
Es varu sev atļauties
Mēdošas ērģeles
Un vēl – kādu atjautību –

Stabuli staltu,
Uz kuras var spēlēt
Meitenēm
Neizvēlīgi vēlīgām.

Bet allaž,
Kad dvēsele glauž glāsainu gurnu,
Vēju vijole atnāk
Un gāž man pa purnu.

no frizētavas iznāk ērglis
un smaržo pēc „Špira”
viņš nesteidzīgi izvelk no kabatas
paciņu „Sipkas”
un piesmēķē pie pirmā pretimnācēja

nekas vēl nav sācies

tramvaji trallinot tālē sniedzas
tramvaji krāsainie garie

viss beidzies

DZIESMIŅAS
PAR ROMANTIKAS ZILO PUĶI

Panāc priekšā, daiļā ute,
Panāc priekšā, puķe zilā!
Saldām ilgām jāizput ir.
Jāšu naigā krokodilā
Pa šo laikmetīgo upi,
Kurā peldam visi mēs.
Jo tā krastā nevar tupēt,
Vērties neaizmirstulēs.

Ak nevar, nevar, nevar tupēt,
Panāc priekšā, daiļā ute.

ATSKAITE

1. Liepu sasniegumi lapu audzēšanā
ir ievērojami, tāpat
nevar neatzīmēt kļavu un bērzu;
ja runājam par trūkumiem, tad
jāpiemin akmens, kurš joprojām nezied.

2. Kaķu apmācīšana dziedāšanā ir stipri
pavirzījusies uz priekšu, gan vairāk
kvantitatīvā ziņā, tomēr
nevar neatzīmēt mūsu varonīgo jumtu arāju
pašaizliedzīgo darbu nakts stundās.

3. Baltā zelta ieguvē decembris ir spēris
milzu soli uz priekšu, šajā ziņā apsteidzot
pat tādus attīstītus mēnešus kā maijs un jūlijs.

4. Pavisam nav izpildīts plāns spārnu audzēšanā zirgiem.

PAVĒLE

Sakarā ar to, ka TULPE neražo PUĶU smaržas,
bet gan tādas, kas neatbilst minēto darbnīcu profilam, jāuzskata, ka TULPE nesmaržo.

NARCISS

Narciss
spoguļojas upē
un ierauga savu seju
rūpnīcu notekūdeņos
naftas kārtiņā varavīkšņainā
paldies dievam saka Narciss paldies dievam
ka manā kabatas grāmatiņā
ir vēl tās nimfas telefona numurs
vēl ir laiks piezvanīt
vēl ir laiks ieslēgt radio
vēl ir laiks izslēgt naktslampiņu
vēl ir laiks
cerams neviens man nav aizsteidzies priekšā

alu cilvēks dzer alu
pie alumīnija kioska
katrā malkā pa gadsimtam
atdzerams

ai laiki gari
un kauss tik mazs
un alu cilvēkam
līdz mūsdienām jātiek

ek ņems vēl vienu
jo citādi var
kaut kur pirms šitentās ēras
iestrēgt

jau treji kausi
tam tukši stāv
bet laiki kā nerūk tā nerūk
ek ies uz to alu atpakaļ
jo tā jau var galīgi nodzerties

PAR RAKSTĪTA VĀRDA SPĒKU

Kad skolā es gāju un jauns vēl biju,
savu pirmo mīlestības vēstuli,
patiesībā – zīmīti,
uzrakstīju.

Bija jāraksta skaistais teikums;
„Es gribu ar tevi draudzēties”.
Bet roka kā apmāta vilka:
„Es gribu ar tevi draudzēties”.

Un tā arī apmēram vēlāk bija,
kā mana roka to sākumā uzrakstīja.

Toties uz augstāk minētā fakta
var uzcelt veselu pierādījumu ēku
par rakstītā vārda lielo spēku.

Tā meitene, kam acis glezni klās,
Par sviestmaizi man viennakt atdevās.

Kas bija sviestmaize? To nezinu vēl šodien.
Varbūt kāds ceriņš zils? Vai tālas zvaigznes kodiens?

Kas bija sviestmaize? Kur tāda maize top?
Vai elles krāsnīs? Nē, ir Līkcepure skops

Un nemīl brīnumus mums piedāvāt par brīvu.
Es skatos debesīs. Vien mākoņi tur plīvo...

Krīt naktis ziedainās un akmeņainās aizās.
Un katram tiek pa savai sviestmaizei.

uz tās sienas kura šķir
mūsu nomodu no sapņa
pakārts spogulis
un tajā
senāk spoguļojies tu

līdz viendien pienāca kas nezin kas
un sacīja
bet tas taču ir logs nevis spogulis

tavi mati tik sīvi tik sīvi
koši un izaicinoši
tavi mati tik agresīvi
pār mani nošalc

kāpēc vējā tik pirmatnēji
tavi mati šai pasaulē plīvo
kādas burvestības tu viņos lēji
kādos aizlaikos tava dvēsele dzīvo

kādos katlos verd valdzinājums
dairais un biedējošais
kad tavi mati
pār mani nošalc

Tavā balsī es apmaldīšos, -
Siltos silos un ezeros –
Neviļus, nejauši, tīši.
Apmāts apmaldīšos, ja dievs to dos.

Tajā zemē es iemaldīšos –
Dzīvā zemē, kur vijoles zāli plūc.
Neviļus, nejauši, tīši.
Skaidru sirdi, skaidru kā rūts.

atpakaļceļš līdz tavām rokām
atpakaļceļš līdz tavām kājām
ar tiem šalcošiem vārdiem noklāts
kurus mēs nerunājam

klusums ir vārda bēgums
ādas kailums tik tuvs un silts
bet tad atgriežas
neizbēgami
paisums šalcoši vārdi smilts

...Tad no Kazaņas zaļās dzīles
iznirst puķe ar vēža spīlēm,
ieķeras tevī un neatlaiž.

Garām īrisiem barokāliem,
cauri zvaigznāju smaržu vāliem
puķu bērns visur seko gaišs.

Dīvā puķe, vai tu tā mīlē
mulso meiteni, kas no dzīlēm
tev bij šovakar jāiznāk?

Skanot iedomu vara zvaniem,
puķe tevi aizved no manis
tālu tālumā,
tālumā,
tālumā...

visas smaržas tu noplūci zālei
visas arī to rūgtāko
visas krāsas tu noplūci tālei
visas arī to tumšāko

visu gaismu tu noplūci zvaigznei
visu arī to aukstāko
visu garšu tu noplūci maizei
visu arī to sūrāko

un es tagad pie tevis eju
kur gan citur es varu iet