KUR TIE GADI

Pilsēta ir krūmājs. Lielie zari ir ielas. Mazie
zariņi mājas. Lapas ir dzīvokļi.
Es zinu, ka blakus krūmā dzīvo mans
klasesbiedrs. Es neesmu viņu saticis kur tie gadi.
Bet es nezinu viņa zariņu, nezinu viņa lapu.
Kādu dienu Lielais sēņu vecis nospiedīs Lielo
sēņu pogu. Mūsu krūmi pārvērtīsies par sēnēm.
Nē, tas nav teikts.
Bet ziema tomēr pienāks tik un tā. Visiem
krūmiem nobirs lapas.
Un tad es to iespēju viņu satikt varēšu aplūkot
tīri abstraktā plāksnē.
Zari kā zari, mājas kā mājas. Un trepju telpas
bez dzīvokļu durvīm. Un lifti ar nenumurētām
pogām.
Un cilvēki, kurus es nepazīstu, staigās pa
taisno caur plānajām sienām.

Ek, nopūta dabū spārnus un lido uz siltām
zemēm.

1985

HOSPITĀĻU IELA

un tumšās parādenes daiļā
zudi tu
vairs neredzēt man tavu gurnu šūpas

bet neesmu pēc dailes nācis šeit

es tālāk soļoju un ieraudzīju žūpas
tur bija kādi pieci vienuviet
ar acīm sarkanām kā bēdīgs saulesriets

bij polši pievesti
tie bīdīja priekš viena
jo bija vienpadsmit
un bija brīva diena

es izlikos ka viņus nepazīstu
(es, rēta, izlikos, ka dzīstu)
es muku bodītē un pirku desmit olas
es viņus pazīstu
tie ir no mūsu skolas
es negribu šais dzīrēs piedalīties
es nezinu kā pieņemts
kā ir tad
kad mātes fabrikās
un tēvi kaut kur dropē
un izveidojas griezīgs plakans stils
aiz kura slēpjas citādākas rētas

lai piedod labiņie
kas šajā ielā dzīvo
un savu labumiņu
rāda katru dienu

bet viņi nav un nebūs šitās ielas sāls

viens no tiem čaļiem
vecs un gluži bāls
varbūt ir dzejnieks –
visu mūžu raksta
ar piedulķotām asinīm
uz bruģa
tādas dzejas
kas liktu visam apstāties

un mājas truli raugās
tiesneši rok dārzus
ir brīva diena
vienpadsmit
un lāsts

1986

Eu, Rīga, azote siltā –
kad ledainie vēja pirksti
iespraucas tevī
dziļi,

mums visiem ir jānodreb.

Tas atkal ir sliktais laiks,
un, vīsties vai nevīsties, skumji,
un, nīsties vai nenīsties, sazin,
kā labāk.
Virs Daugavas migla. Un līst.

It kā vasaras nebūtu bijis,
it kā nebūtu viņas pēdu
siltajā zemē starp tavām krūtīm.
Nopūtas tikai. Un šķavas.

Eu, Rīga, azote siltā –
kad mani ledainie pirksti
atkal rakņāsies tevī,
nesit man pārāk stipri.

PĻAVNIEKI

tālo zvaigžņu trajektorijas
melnie Visuma caurumu trumi

un manas dzejiskās alegorijas
tumšas kā biznesa noslēpumi

atgāzis galvu es Pļavnieku debesīs
raugos
un mati nakts vējiņā virmo
zinu ka zvaigznes
neviens Klāvam nenesīs
jāpūlas pašam
un tas ir pa pirmo

dzejoļu ķieģelīši un bloki
cits pie cita kārtīgi kraujas
zvaigžņu mūzika
oki – doki
viss ir labi
ja iedvesmots raujas
aprēķināmas top trajektorijas
uzveicami šķiet Visuma trumi

un manas dzejiskās alegorijas
skaidras kā biznesa noslēpumi

Pļavnieki

te kādreiz govis ganījās
vēl tagad ragulopi
gar veikalu kā māži sīkā riksī tek

ak noskretušās apjukušās govis
te tagad liela celtniecība noris

vai redzi, kustoni:
tur tagad pāli dzen
kā mietiņu
kas tavas ķēdes galā

tur piesies daudzus gudrākus par tevi

tie mirkli grozīsies
pa vējam nolieksies
un bērnu balsīs apsveiks paši sevi

Pļavnieku vējā

betona sienās dzied armatūra
kā sarkankarogots matrožu koris
un ar izbrīnu
pavadoņi
novēro visu kas Pļavniekos noris

piebrauc viens dzejnieks
un izlien no vāģa
liekas tiešām cienījams skats

tikai dvēsele sen jau
uz knaģa
nevar būt ka viņš nenojauš pats

betona biezoknī svilpo kāds Pāns
decibeli no stabules nāk
restaurators
kāds poļu pans
drusku pēc Polijas ilgoties sāk

betona sienās dzied armatūra
kā sarkankarogots matrožu koris
Pļavnieku vējā
Pļavnieku vējā
šūpojas svilpotājs dzejnieks un polis
dzīvība ilgojas komforta skavās
pīķi un erceni Pļavnieku kavā

Pļavnieku bērzi

man ļoti žēl
bet Pļavnieki ir tāds
kā hotelis
kur milzums mīkstu cisu

un es kā viesis
apkārt vazājos

kā sasadzēries dzelzbetona misu

brauc maisīklas
pa Kazakova ielu
un tvertnēs lēni
jaucas drūmais betons

nē puišelīt
tu labāk nevaicā
kamdēļ es birztalā
pa galvu kaklu metos

man ļoti žēl
bet labākais no visa
kas manā dzīvoklī
ir skats uz dažiem bērziem

tie dullie aug vēl
dullie tiešām aug

tur ganās večiņas ar saviem mazmazbērniem
un dvēsele avarē
un dogi dzejas grauž

mazs runcītis par mūsu laikiem pauž

Pļavnieku kaķis

pēdīgās kaķenes tuvumā nav
padzīts un apmaldījies es klīstu
un savā dzejiskajā kliedzienā
ielieku dvēseli visu

jaunajā dzīvoklī ielaida mani
laimes nesējus vienmēr dzen projām
pagrabos guļu no miskastēm ēdu
acis pūžņo
es eju bojā

„Šim dzīvokļa saņēmējam ir jāatdod
savas tiesības kaķēniem pērniem
un cietumā jāiet”
es domāju klupdams
pār līķīti rītā
kad eju staigāt ar bērniem

„Velci, tēti”

mums Pļavniekos ir kalns
(kur vecā izgāztuve
ar stāvu pēkšņi izbeidzas)

mums Pļavniekos ir kalns
bet tālu
puika mazs
un māsa arī
vienas ragavas
un striķis rokā
brāli māsa sēdi
un „velci tēti velci tēti velci tēti”

„Wer reitet so spät durch Nacht und Wind?
Es ist der Vater mit seinem Kind”*
kā izteicies Gēte
slīd kājas pa sniegu
bet soli pie soļa es cītīgi lieku
bet kas man var pateikt uz priekšu vai tieku

var atkal uznākt kāds Nacht und Wind
nebēdā tēta soļi vēl dimd

un snieglapiņas no sniegrozēm lido

tie bērni ir lielāki
viņi jau slido
(tie bērni ir lielāki
viņi ceļ metro
un vaid pa sapņiem un sapņo par retro)

nezvalsties brāli
māsiņa sēdi
„velci tēti” un „velci tēti”

„Wer reitet so spät durch Nacht und Wind?”
tēta pakavs pret akmeni šķind

pelni un pumpuri tavās acīs
maigas kā ziedlapiņas tev lūpas
Pļavnieku dvēsele
Rīgas daļiņa
tavā priekšā es nokrītu kņūpus

visādi gadās
un visādas uzceļas
mājas –
bet kuram tad negribas platību

kurš mani pievāks
un kurš mani mierinās
ja es no tevis piepeši atkrītu?

nakts visam uzkrāvās kā ļoti smaga sieva
un azotē man murmināja zvērēns

„es tevi vedīšu uz dziļiem biezokņiem
Kur uzglūn purni – vienmēr tērpti sērās”

un tā mēs aizgājām un tagad raudāt gribas
par mūsu nīcību aiz lielas ziņkārības

FABULA

„Es jūtos tik veca,
tik mitra, tik slima,”
sērkociņiem
sacīja prīma.

„un kas tu man esi,
vai laime? vai nāve?
Vai tu mani nogalini
vai žāvē?”

tā nervozi tērgā
ikviena prīma,
ko sērkociņš
klusēdams aizdedzina.

1984

es neatsakos no draugiem
arī tad ja tie dzer

es neatsakos no gaismas
arī tad ja tās nav

es atceros būdas tumsā
līķbālos aveņu stiebrus
tie noteikti ilgojās saules

es negribu nodot biedrus
ko dzīve ir izdzērusi
sausus kā vītušus ziedus

1986

cik saldi nobrēkties
pie tavas kurlās auss
ka it neviens
vairs negrib tevi nīst

tad atbilde
kā dārgu ziepju putas
uz tavām lūpām
burbuļo un plīst

kā dārgu ziepju –
grūti dzīvot tīram
ja visa vēsture
viens sūdu okeāns

jau susē susē...
deso Pāns
viņš grib būt nemirstīgs –

tad jābūt lielam vīram
kā tu kam bauroju
pie aizaugušās auss

1987

VĒSAIS DZEJOLIS

Mūsu dvēselēs polārā ziema
un es pat negribu iemācīt tev
kā to pārlaist
šo polāro ziemu
ņem kaut vai lāsteku skaliņus šķel

Mēs esam tīnīšu vētrasputni
izteicam vārdos ko viņi ar frizūrām
nemeklē kvēlošās oglītes skatienā
nemeklē siltumu gaišajā glazūrā

Neaplauz zobus ap ledaino skaistumu
nemeklē Arktikā remdenu ūdeni
klausies tik vēso un ritmisko mūziku
uztraukties vajadzēja rudenī

1986