ko lai mēs darām
garām un garām
netverams mūžiņis
zibināt zib

kritām i pirmskatā
diktāk vēl karā
stipri vēl garā
kurš aklis kurš klibs

ko lai mēs darām
gar acīm tik zib
dzīvīte dara
kā nāvīte grib
nezibi nezūdi
sīciņā zemīte
veļi vēl redzīgi
skatīties grib

naktīs un atmiņās
maziņas lampiņas
kustas pa kapiem
un zibināt zib

tie ir tie vīri
kam simt kam simtpiecdesmit
vīri kas tēviju
dibināt grib

kritām i pirmscarā
diktāk vēl carā
stipri vēl garā
kurš aklis kurš klibs

daudzi mēs darām
ko zinām ko varam
kamēr vēl mūžiņis
zibināt zib

šausmas cik dienā
nav jāredz to lampiņu
kuras ne nojauš
ne zina ko grib
ko lai mēs darām
gar acīm tik zib
dzīvīte dara
kā nāvīte grib

skatieties tumsā
ai skatieties tumsā
mirstošie mirdami
uzzin ko gribēt

dzīvot un dzīvot
pa īstam un taisni
un spožāk un zibēt
un zibēt un zibēt

to lai mēs darām
ko iesacīs viņi
mūsu miljoni –
jāņtārpiņi

mirušie tiesu
taisnīgi šķir
cilvēks top gudrāks
mirdams
tā ir

1985

8 NEĻĶES

es nesu šīs astoņas neļķes
gar sapņainu mīlnieku logiem
gar alkainiem dzīves logiem
kur drēbes kā ledus iet

šīs astoņas astoņas neļķes
tik vārīgi pastieptā rokā
lai redzētu skatulogā
cik jocīgs es šķietu un lieks

un tomēr ir jāizbrien cauri
gan žļurkstošu elsienu purvam
gan asignāciju lietum
kad jātur kabatas ciet

caur divkošu sārtajiem sviedriem
cauri godkāres murgiem
jo ar astoņām neļķēm
tikai tā varu iet

un kad es nonākšu galā
es drīkstēšu nolikt šos ziedus
jo graši man būs uz acīm
vien tālab lai slēgtu tās ciet

1987

DABA ŅEM ELPU CIET

Daba ņem elpu ciet.
Zāle kā neprātā aug.
Bet nav viena cilvēka pļavā...

Nuja...
Viņš ir miris jau.

Un skatos kā daltoniķis
uz dabas orģijām apkārt.
Kur junkurs? Kam netramda peles?

Nuja...
Sen jau ir pakārts.

Sazaļo, zaļā vasariņ.
Cilājies, viļņojies, lauks.
Es gan šo burvību nejūtu...

Nuja.
Esmu jau auksts.

Dvēselē džinkst un džinkst
Kāds brutāli pārrauts vads.

Izkapti atvēzētu
fiksē bezjūtu acs.

kāpi vai nekāpi sapnim uz rīkles
atkal sapnis kā jorģīne zied

mani draugi caur tīkla acīm
brīžiem itin svabadi iet

1987

Klusē. Nobirdini pelnus (ja tu atkal pīpē).
Bēdas aizplūdīs pie velna, aizlīkumos slīpenē.

Pazemotais galvu cels, un apmānītais gūsies.
Veltīgi es agrāk melsu: mūžam neatgūsies.

Dvēseles rētas aizvilkdamās pārvēršas par kramu.
Būvē droši uz tā krama vienu stipru namu.

naktstauriņi grib iekšā
dvēsele grib – kaut kur

nakts grib spokus pa krūmiem
nazis protams grib durt

nazi tev apaļš gals

ej un cīnies ar klaipiem

bet dvēseli pasūtīt nevar

tā naktstauriņi grib iekšā

1986

PASAKA PAŠAM

Citi Visumi gaismu mums dod.
Saule ir neliels iluminators.
(Nule šīs patiesās gaismas ausainais
Luminiscēja tev matos.)

Zvaigznāju plaisas,
no kurām līst gaisma,
viņiem šķiet šķirbas, kas jādrīvē ciet.
Neraža taisni,
pa visādām Saulēm
labums tek projām un tumsībā iet.

Citi Visumi gaismu mums dod.
Saule ir neliels iluminators.
(Nule šīs patiesās gaismas ausainais
luminiscēja tev matos.)

Ačgārna pasaule.
Visums tiem spožs tāds.
Zvaigznes un paši
tik melni, ka drausmas.
Laikam tur dzīvo, kam nepatīķ ausainais,
Nepatīk mūsu ausmas košās.

VELTĪJUMS SENLAIKU ZEMNIEKAM

skaties – tas akmens
tas pats
kurš viņlaik bij tava seja
skaties – tas akmens
jā tas
smejas un smejas un smejas

un es viņam iesmejos līdzi
un drīz visa telpa dārd
skaties – tas akmens
tas pats
viņam vēl ir tavs vārds

bet piemineklis viņš nav
viņš lielceļa malā tup

un mūsu mūžības jēdziens
pār viņu
kā kleinkājis klūp

1985

TĒLNIEKIEM

Laukakmeņu kapela spēlē
ledus laikmeta smagnējās dejas.
Nekustība ir viņu valsis.
Viņi nelēkā. Viņi slejas.

Neizteikt viņus. Kā zirnekļi tekalē
visi, pat smagākie valodas verbi.
Vasaras vakars. Nojautas raisās.
Kājas no akmens. Neplīvo tērpi.

Skaties, tu apsūno. Pamatīgs, varens –
re, kāds tu dejojošs akmens esi.
Tevi vairs nebradā. Drīz jau tev garām
jaunekļi degošas lāpas nesīs.

Tu būsi varens. Pārakmeņojies.
Lai dzelzbetona tauriņi smejas.
Nečirksti, sastingsim mūžīgā liecībā,
desmittonnīgā balles dejā.

taciņas malā
aug iededzies dadzis
sunīši glūnīgi
virina acis

un tiklīdz tu kādam pieķeries
līdzpilsoņi ceļ traci

1985

cilvēku vārdi kā stabiņi glīti
drūzmējas manā galvā
stāvus
kā japāņa uzrakstīti

tie ir no piemiņas plāksnēm
vai atmiņu sojas plātnēm
un tādi ko tūlīt pie sienas
bet es viņus nešauju vēl
bet es viņus nešauju vairs

vēsture visus ienaidniekus
nebūt vēl atdzīvinājusi nav

kālab mēs tiem –
no piemiņas plāksnēm –
liekam tukšumā šaut un šaut?

1985

EKSKURSS ĢEOLOĢIJĀ

velti ložu bite spindz
te ir klints
un tikai klints

te ir tikai zemes krokas
mūžu krokas
tautu krokas

citi saka līdzenums
tak ir labāk zināms mums

te zem pļavas
te ir klints
te zem ādas
atkal klints

te vēl nebrūk
te vēl stingrs
ja ne šeit
kur tad ir klints

tur kur staigā dažs no mums
kārtīgs cilvēks neies
piesardzības malduguns
plīvo vēl
kā smejies

naktstauriņš kā dūre sit
spuldzi –
boksa bumbieri
skapī brīdinoši kāsē
jaunais tīrais mundieris

pēkšņi piesardzīgais kāss
aizdegas kā bērza tāss
un kā laimīgs jampampiņš
mirkli dejo naktstauriņš
---------------------------------
uguns noraustās un dziest
atkal valda baigais miers
drūmus vīrus ejam redz
tumsa ziemas ceļu sedz

DRAUGI UN PAZĪSTAMI I

man gribas iztēloties kā tie abi dzīvo
cik tērē mīlestībai
cik mēdz izdot nāvei
cik aklu glāstu tiem uz grāmatiņas
vai viņa rudeņus krāj melnā tīkliņzeķē
cik viņi iekrājuši
ko var atļauties

- tie daudz var atļauties
ir zilu izmisumu
ir pašas nāves pieskārienus biklos
ir smieties smieties
krist ar galvu stiklos
un piecelties kā svinīgs sēru foto
virs atvadvārdu restēm

- un arī bērni viņiem tādi paši

1986

DRAUGI UN PAZĪSTAMI II

es viņu pieskaitu pie ļoti labiem ļaudīm
ir ezers ciet un saulē dzirkstī ledus
es kamaniņās savas bēdas vedu
lai ezervidū pabāztu zem ledus
jo dzīvo atmiņās man viens no labiem ļaudīm

kad es tā izsakos par ļoti labiem ļaudīm
nāk vējš no ezera un sirdīgs matos klūp
no debesīm jau krāsa nenoplūk
tur nokļut var ir tad ja bieži klūp
bet visiem nestāsti par ļoti labiem ļaudīm

1986