ar piesūcekņiem – čmok un čmok –
viens taisni kalnā iet

to neuztrauc un nerausta
kas notiek mūsu pagastā

viņš soļo (ašs) viņš soļo (lops)
ar piesūcekņiem apbruņots

viņš dodas pie princeses ilgotās
ar gumijām visās kabatās

kur ellē mans akmens ciris?

kungi – mans gadsimts ir miris

1986

sargi ādu no mazām dienām
sargi ādu kā jaunava godu
āda ir tava tēvzeme latvieti
sargi to cieši un negāz podus

tupi un turies un nelien kur nevajag
mazgājies melos un bailēs kā pienā
tādas ir mūsu ieražas senajās
sargi ādu no mazām dienām

1986

tu izskaties pēc novītuša zieda
ko senos laikos Aspazijai svieda

tu izskaties pēc seniem Raiņa lauriem
kas bieži vijušies ap necienīgiem pauriem

tu izskaties pēc lēnās laika gaitas
kas mūsu gadiņus kā rožu kroni skaita

tu izskaties pēc tā ko neaizmirstam
kaut iekliedzamies tikai tad kad mirstam

tu izskaties pēc vecas vecas priedes
tu esi tas kas tikai mums vēl pieder
tu esi prieks par laikā teiktu vārdu
kas sevī glabā daudzus pērkondārdus

jo var jau būt: ikviens mēs esam sīks
bet vārds ikviens ir milzīgs bezgalīgs

1986

darināt vārdus
darināt tā
lai ģīmis spīd
zaļā un pelēkā

lai bite kas gaisā
dusmīgi dūc
krīt man virsū
un sūc un sūc

bet nebūt puķei
kas odieri sniedz
es gribu lai mani
kliegdami kliedz

tas nav tik stulbi
kā varētu likties
es gribu
tavam kliedzienam
iepatikties

1980

Padzirdis kautiņu sētā – visdobjākos būkšķus,
visjēlākās lomas, ko cilvēki spējīgi radīt, - aklais, krēslus grūstīdams, metās pie klavierēm.
Ar nervozu kustību notraucis vecos asaru stalagmītus, kuri slējās – gluži kā termītu midzeņi – uz nodilušajiem taustiņiem, aklais pamira. Likās, viņš nemācēs ne skaņu izvilināt no melnā instrumenta, kas vietām jau kusa, - un stīgu straumītes vijās caur parketu tieši pie pazemes dieviem.
Bet pagalmā tostarp jau gāja traki – pie purnu dauzīšanas bija ķērušās arī sievietes un bērni. Kāds, nejēgdams vēl kājās piecelties, jau cilāja virs ratiņu malas draudīgu rīku, no kura nāca nāvējošs stars.
Mazgadīgo huligānu sarīkotais atomsprādziens būtu
varējis beigties arī bēdīgāk – ja cīnītāji nebūtu jau imūni pret visu.
Un ko mūsu aklais, kam vajadzēja visu iemūži-
nāt nemirstīgā, ar vienu pirkstu uz izkusušām kla-
vierēm klimperējamā simfonijā? Viņš sēdēja sakucis.
No mākoņiem, kuri jau labu laiku pulcējās pie istabas griestiem, sāka pilēt. Un pilēt un pilēt, un aumaļām gāzties, un lāsi uz taustiņiem sakrājās meldiņš.
Jā, patverties aklu mūziķu mājās, kur laikmeta
piesātinātais gaiss.

1985

lūk pastardienas saulīte grib rietēt
lūk apvārsnis kā pieriet pilns ar ļaužu sapņiem
kā tesmenis

ar ķebli spaini
aizklumburē nāve
pa jūras virspusi kā viņlaik dieva dēls
pie tesmeņa –
vēl sārtojas virs ūdens
šī ļumīgā un izpļaukātā seja

nu iesāk slaukt

melns gāžas viņas sapnī
tad iesāk baltoties – sāk bērnu sapņi nākt

un dievs no mašīnas grib aizgriezt tesmeni
kā patvaļīgu piedauzības Krānu

pa nagiem nāve grieķu nelgam jauc
un tā kā traka tesmeni tik slauc

lūk pastardienas saulīte kā seja
kur sadegušo vaibsti saplūduši kopā
kā fotorobots dieva dūzenē
pirms Tiesas

un lūk šī saulīte kā Ilgu tesmenis
dzers nāve
resna kļūs
no malas liksies – šī uz grūtām kājām

un būs jau arī
pati sevi dzemdēs un pati sevi miljardreižu nokaus

1986

es zinu ka šogad mēs jaunu
Indiju neatklāsim
dzērves lido uz vienu pusi
un tāpēc veidojas kāsis

es zinu ka pelēks ir pelēks
es zinu ka balts ir balts
es zinu ka Latvijā
rudens ir lietains
bet pavasaris
ir salts
dzērves lido uz vienu pusi
un tāpēc veidojas kāši
bet kāpēc tā nelidojam
mēs paši
mēs paši
mēs paši

1985

drūzma un vēji
Kaļiņina prospekts
Maskavas mākslīgais žoklis

šeit var smaidus un somiņas nospert
no sevis uz brītiņu noklīst
NE VELNA

pēdas pie asfalta turas
un mākslīgie zobi debesīs duras
tu apstājies
iemiets:

tas notiek ar mani
lai mākoņos lido poli armāni
TEV JĀDIMDINA CITĀDI ZVANI:


MUTEI IR JĀBŪT KĀ BETONA
MAISĪKLAI
VISI NO GATAVIEM BLOKIEM
MĒS TAISĪTI

(raksti bez apstājas dzejiņas kuras
izriet no šādas arhitektūras!)

DZEJA NO STIKLOTĀM FASĀDĒM PIL
IZŽĀVĒ IEGAUDOJIES UN ŠĶIL
KANTAINI GLUDENO KRĀVUMU SITENIS
GARŠĪGĀKS NEKĀ MĪLA UN LIKTENIS

Bet meiča (tā pati!)
atpakaļ nāk
lietišķi atdabū nosperto smaidu
es veros uz viņu
un PROSPEKTA vidū
brīnumu
dabīgi
nesagaidu

1986

MISTĒRIJA

piemīdams mīņādams domāju dejo
Žaklīne bārā ar francūzi dejo

virmoja sapnis & raustījās pajacs
attēls bij nereāls = tāds kādu vajag

nogārdzās telpa & šķielēja krauklis
maigi no dvēseles pilēja tauki

nothing is real* & nav tur ko apstrīdēt
bārā ar francūzi dejoja Žaklīne

1985

LIETUS

plīst peļķēs burbuļi
ar ļoti klusiem paukšķiem
es burvju mētelī
kas pirkts par dažiem taukšķiem
pa ielām laipoju
man asariņas birst
šis lietus indīgs
apkārt ļaudis mirst

aust pelēks rīts
man zobi drusciņ klab
un lietutiņš
pa koku lapām čab
un lapas krīt
kaut arī pavasaris
šis lietus indīgs
ko tad tur var darīt

dzen lietus āmurīši
zāli atpakaļ
viens dzenis nojūdzies
un karogkātu kaļ
nu peļķēs atpakaļ
var dzīvībiņa līst
šis lietus indīgs
burbuļgalvas plīst

es nesastapšu bērnus
itin vairs nekad
tie nepiedzims
nevienam vairs nekad
bet mazu meitiņu
tad pēkšņi lietū redzu
un savu mēteli
uz pleciem viņai sedzu
bet tā ir pastkaste
vairs neredzu tik labi
šis lietus indīgs
izzūdam mēs abi

1986

Smaids ir vecis, vecis vecs.
Reizēm smaidu arī es:
re, kur pastniece man nes
nerakstītas vēstules.

Iedomājies aploksnīti,
iekšā lapu – tīri, glīti
aprakstītu.
(Burti kliedz.)
Lai tie kliedz, kas viņiem liedz –
nerakstītas vēstules.
Nerakstāmas vēstules.

Citiem paskastītēs svied,
samaksāšu!
(Burti – kliedz!)

Smaids ir vecis, vecis vecs,
reizēm greizi smaidu es.

1986

NI – NI

gauži lēni tīstāmies
un vīstāmies
un sitam saujā-
toties vēl neviens
nav kritis
baigās aizsardzības kaujās

pavasaris gausi nāk
mūsu klimatā
(kā zināms)
mēs kā ziedu laika rudens
gardus riekstus gausi šķinam
mēs kā pavasara rudens
gudrāki un gudrāki
nav ko velti dvēsli
izbļaut –
sāpe, nekārdi-
ni – ni

1986

„tu nekad vairs tā neskatīsies”

ukst izbijis puķu bērns

„kad tu vēlreiz tā uzvedīsies
rāmītī slodzītais ķēms”

pa betonšūnām mums rāpot
portmonejā čab kāposts
nāks oberi platā solī
un pusmūža plēguri ķērks
„bet tu nekad vairs tā neskatīsies”

tas tiesa
šī kāposta lapās
starp zaļajiem piecdesmitniekiem
nekad vēl nav bērniņš atrasts

ai skalpeli puķu bērns
nešķērd šo drebošo miesu

„bet tu nekad vairs”

es zinu
ir iededzināts un sāp

var būt ka līdz kaklam jau stāvu
bet grimasē saviebtu muti
TEV neklājas piegāzt ar rāvu

1986

YELLOW*

es esmu dzirdējis ka pastāv grupa Yello
es esmu dzirdējis ka pienenes ir yellow
cik daudz ir muzičkas šai saulē pasarg tētīt
ir iepuvis kas jauniem ļaudīm netic
ceļ vectēvus no migām graudus vētīt
un senas meitenes ik nakti muižkungs drātē
ak skolas maize glītā akurātā
bet neapgūst vien nelietības prātā
ir klusa mūzika no tēviem un no mātēm
kas purvos guļ un nav vēl uzrakstīta
var būt ka varena var būt ka sasodīta
un droši vien ka tā nav jaunais vilnis
ar ko patlaban musu pauri pilni
(zūd vilnis smiltīs balsis lēni lūst
un cita muzička pār jauniesauktiem plūst)
varbūt man arī patīk grupa Yello
un patīk meitenes kam galviņas ir yellow
bet es pa naktīm strādāju kā moris
un arī apskatos kas viss man apkārt noris
man maģa nav un TV kastes nav
es klausos nostāstus ei joki mazi klau
vai taisnība ka cerēt uz jums nelon?
vai taisnība ka pastāv grupa Yello?

1984

Ir tādas zāles, kuru nav
pat lielajam debesu mantziņam.
- Un ir tādas naglas, kuras rauj
ar asaru sāļajām standziņām.

Ir tādas zāles. Ir jābūt, kau arī
neviens vēl tās nava dzēris.
- Es arī reizēm ķeru pie sirds,
bet būtu pēc tabletēm ķēris.

Tur sapresēti sapņi, kas māc
meitenes – tievas kā sklandiņas,
un mīļās domas, ko domā tāds,
kurš lido uz pirmo randiņu,

un rūgtie šņuksti, ko izgrūž kāds –
nupat vēl it laimīgs plandījies,
un jaunas meitenes rakstāmgalds,
kurā viens atkal ir vandījies,

un Jāņu naktis, un balles, kur diets,
un līgavas māsu sejas,
un pirmā kustībiņa zem sirds.
- un skaistākās latviešu dzejas.

Un ir tādi joki, par kuriem krauj
gan ieroču brālim, gan paziņam.
- Un ir tādas naglas, kuras rauj
ar asaru sāļajām standziņām.

1986