es ražoju dzejas vielu
ar kuru var pielīmēt lielu
raķeti klātu pie šahtas
ģenerāli pie tahtas
draudīgus vārdus pie mutes
un zemūdeni pie butes

Ko uzrakstīt uz tavām krūtīm,
diena? Pirms mirkļa piedzimusi,
tu man esi priekšā?

Ak, nebūs ilgs tavs dienas mūžs,
tu tikai diena; ja arī
nošauto tev atgadīsies vairāk,
kas tevi atcerēsies?
Piesarkušie stobri?

Es rakstīšu tev „cerība”
uz krūtīm. Nav jēgas vaidus
iztērēt pirms laika.

Nav jēgas nepacelt –
kā bērnu rokās – dienu,
nav jēgas neskūpstīt
šo žilbinošo sniegu,
kas uzkritis
starp cilvēkiem
nez kad.

(No debesīm kur nelaimīgās māsas.)

no pļavas uz kapiem ved milzīgi vārti
kas itin nekad nestāv ciet
tu vari pūlēties cik vien gribi
nesapratīsi kas tur iet
kas tur staigā kā milzīgā dzīvoklī
mijkrēslī zaļganā egļu gaismā
zemi no mirušiem neatbrīvosi
netērē meitenīt savu daiļrunu
šajā pasaulē vairāk nozīmē
tavi apaļie ceļi
nelipini uz lūpām rozīnes
neklausās veļi

Virs jūras,
dzertuvē virs klajām debesīm
mēs dzērām slepu
līdzatnestu vīnu.

Nakts visam uzkrāvās kā smaga sieva.
Kļuva vēsāks.

Ar svešiem aizgājējiem pieblīvētais gaiss
mūs lēni grieza miklām šķērēm.

Virs jūras,
kurā atspīdēja pusmēness,
līks zobens dūrās
katrā mūsu šķēlē.

„Vai elpot ūdeni
un glaudīt cauru oli,
un aizmirst,
ko mums turki darījuši?”

un vērp tik tālāk, balss.

Virs jūras,
dzertuvē zem klajām debesīm
mēs dzērām slepu
līdzatnestu vīnu.

ŠUKŠINA MOTĪVS

Un izlec veči plānvidū
un dejo,
un tupus laižas,
kājas mētādami, -
pa visu pops,
un grīdas dēļi vaid –

laid mani vaļā, resnā dzīve,
laid!

Uz augšu vien,
uz patiesības velvēm –
cik neizdevusies, cik baigi
viņas žēl, -
bet sabrukdams tu nesabrūc,
tu paliec –
to zina meitenes,
to nojauš mazais dēls.

Pa sniegu velteņos,
ik solī spalgi čīkst,
bet neliecas kāds nepasacīts maigums,
bet nebeidzas kāds neizdzerams spirts, -
nē, veči, neaizmirsīs
mūsu laikus.

Venta viļņo aiz eglēm, mākoņi kliegdami lido.

Bet tu stājies pie vaļējā kapa un vervelē,
rokas saņēmis. Vai nav pazīstama aina?
Tavi vārdi ir šķebinoša asaru gāze, kam turklāt
sen beidzies lietošanas laiks. Labāk
būtu uzreiz rādījis savu brūngano mēli.
Varbūt kāds sāktu raudāt. Piemēram , es.

Vai tu zini, vecais nelga, - atrast pareizo
balsi nozīmē pašam katru reizi mirt.

Vecas egles visapkārt, netālu jūra.
Kurzemes ziemeļu gals. Nebrūķē gaudenu muti.

Sajust negaisu caur egļu saknēm, miegties,
baidīties, kad zibens plaiksn un iesper.
Atrast pareizo balsi, gandrīz vai pašam mirt.

VAKAR

Bojā gājušiem jūrniekiem

jūra iesāla visu
smiltis ir vieglas kā gaiss
man šovakar liekas – tās kaijas
nenolaidīsies vairs

kadiķis iemieso visu
nāvi un izsamisu
priedes jau paceļas spārnos
bet jūra iesāla visu

un švīkstēdams pludmales smiltīs
aizlodā jūrnieka velis
virs ūdeņiem karājas saule
kā sirds vai kā nobrāzts celis

VISS RUDENS

Viss novītis, kam jānovīst.
Piesegsim visu, kas palicis,
ko rudens vēl nav aizticis.

Rudens ies,
rudens aizies, un tavas gaudas
un tavas gaudas
skanēs kā nauda.

Viss lietus nolīs, kam vajadzēs līt.

Lapas aizver acis un krīt.

Sadzīs viss, kam nevajag dzīt.

SERENĀDES RUDENĪ

meloja kļava ka lapas
tai nebūs vairs vajadzīgas
vijole gvelza ka viņai
nevajadzēs vairs stīgas
muldēja nāve ka nāvei
nevajadzēšot vairs izkapts
cilvēki tramvajā teica
ka viņi gribētu izkāpt

rudens bij kamdēļ gan kļavai
lapas vēl vajadzīgas
ebrejs bij nomiris kam gan
vijolei vēl tās stīgas
nāvei bij šļirces un bumbas
un neliela suvenīrizkapts
mums bija domas no kurām
vienalga nav iespējams izkāpt

mums bija domas par tevi
tu kompostrē mūsu mēles
bet ārā viss izskatījās
pēc zaudētas dubultspēles
mēs pīpējām zobos bija
„Astra” ikvienam no mums
pa vaigiem asaras lija
kā izkusis saldējums

tu būsi vijole mūsu
tavi mati būs stīgas
mēs maksāsim tev ar lapām
kas kļavai nav vajadzīgas
spēlēt uz tevis šodien
uznākusi mums dziņa
sirdis tik pilnas ar tevi
kā krājkases grāmatiņas

tādas lūk serenādes
skanēja rudenī
tramvajs caur lapu virpuli brauca
tā kā kuģis pa ūdeni
pulksteņi centās un gāja
cik nu vien ilgi spēja
bet asaras krita aiz logiem
un pulksteņi sarūsēja

ebrejs bij miris bet klusi
vēl spīdēja vijoles stīgas
spēlēja rudens gaisma
meldijas nemirstīgas
bet gribējās kaut ko jaunu
ja nāve gribētu izkāpt
no trama es grūstu to viegli
un dabūtu šņāpienu ciskā

ak negrūsties jaunais cilvēk
es pārdomājusi esmu
un sildīšu jūs jūsu bēdās
ar savu smaržīgo dvesmu
te nu jūs viņu redzat
modra ir medniece vecā
ar automātisku verķi
kā cilvēku muļķību plecā

rudens bez gala un malas
un tramvajs uz slidenām sliedēm
sūrstoši bezmiega logi
un braucamās kartes mums pieder
kad nebūs vairs elektrības
dinozaurs vagonu vilks
atkal mēs griežam ap stūri
izkapts pār akmeņiem smilkst

atkal ir vasara
Kristus asaras
skraida pa pļavām
vākdamas medu*
un ar savas dvēseles karoti
es no debesīm ēdu
tās nav daiļās Debesu sfēras
tās ir sajauktas pagāniskas
dzejas medu es esmu dzēris
sapnī redzējis ciskas
atkal ir vasara
pienaglotā
dieva asaras
medu vāc
nebrīnies zemniek ņem karoti rokā
un savu dzīvi tiesāt sāc
pat ja mucā
tu esi audzis
pa spraugu pie tevis debesis
iekļūs iekšā
tu sāksi raudāt
vasaras lielas
pār vaigiem tev līs

PILS

Tauta nav lielgabals
tauta ir pils – būvēt un rēķināt,
liekas, ir viss,
kas tev ir jāzin.
Tavs akmens ir liels.
(Sen vairs lielākos necilā dievs.)
Domā, kur ieliksi.
Cits tev to neliks.
Domā, kas atliks. (No tevis – nekas.)
Liels esi vaigā, bet mūrī tik mazs.
Tauta nav lielgabals, tauta ir pils.
Kas tad ir lielgabals – izšauj, un viss.

Tik vien ir tās mīlestības,
cik tu, Daugaviņa, nes.
Ir jau daudzas citas upes
platākas uz pasaules.

Platas gan – nu jā, bez šaubām, -
vien tik blīvas nekur nav:
dvēseles pa virsu staigā,
iedurts zobens stāvus stāv.

AKMEŅI

Akmeņi sakustas. (Vasaras rīts.)
Un sapnī uz zemes viduci krīt.

Lēni pār pierēm mūžība grūst,
Rasa pa sāniem kā zirnekļi kust.

Velis vai dzīvais, vienalga, veļ.
Šķeļ un liek bruģī vai pilsētu ceļ.

Gudro un būvē, darbi sokas.
Bruka, saplacinātas rokas.

Sajūk un nomirst, nepieredz daudzi.
Akmeņi atkal izveido kaudzi.

Lēni pār akmeņiem mūžība klūp.
Vēji staigā. Akmeņi drūp.

Elle ir vēji, sakrālais – melns,
Un meteorīts ir viņu velns.

Akmeņu dvēselēm jānokļūst
Vidū Zemes, kur viņi kūst.

Griezīgs, bet lēns akmeņu smilksts.
Re, kur viņu mirušie – smilksts.

Akmeņu vārdus līdz vecumam klausies,
Gadsimtā teikums. Lauznim sāp ausis.

Akmeņu pielūdzējs mocīsies siekstā,
Miesa birzīs visuma piestā,

Bet bruģis, kas pilsētas krūtis ir klājis, -
Tie ir akmeņu cilātāji.

NEATVADĪSIMIES

rūgts ir ne tikai analgīns
bet arī dzīve ziniet
nevajag zaķi nesteigsimies
neatvadīsimies

asara zirnekļa tīklā
tāds ir mans liktenis ziniet
bet nevajag notraukt vienalga
neatvadīsimies

pa ielām klusi staigā rīts
bet ēnas velkas viņam līdz
un tumšā stūrī kliedziens bāls
tur notiek kaut kas krimināls

no tumsas nažiem gaisma pil
un pieskrien rumaks dzeltenzils
un vīrietis ar zvaigzni pierē
velk rītam tuteni iz nierēm

sen gultās ēnu huligāni
grimst miglā pilsēta kā klāni
brauc ātrā palīdzībā rīts
un gaismiņa pa spraugām līst

šim auto kura baltā stūre
ir tavas rokas tavas dūres
vien stulbie tic ka nemirst rīti
un kā vēl mirst
kā visi citi

spied mēli grīdā kaukdams drāz
un kājas pagriezienos brāz
tu rītu ved tu visu tagad drīksti
viņš ir tik gaišs un mirstīgs mirstīgs

1985-1986