Tas ir tikai tāds noklīdies stars.
Smilkst kā kucēns, nu lai viņš tur smilkst!
Kas to noturēt, izturēt var?
Drīz jau skudras to beigtu prom vilks.

Nav viņš paredzēts, saproti, nav.
Citus starus, re, gremo pat govis.
Nu bet šitam ir starojums savs,
Viņa gaismā viss savādāk noris.

Tas ir tikai tāds pieklīdis stars.
Kas gan tā priekšnieks – tā pavasaris?

DZĪVĪBAI

Tērcīte, kas man tu esi,
Tērcīte neiztērētā...
Piegursti nest savu nesamo?
Nevajag tā, nevajag tā...

Tērcīte, dzīvība iedzimtā,
Mazupe asinsprastā.
Lai vēl tas laivinieks savu aliņu izdzer
Lētes izrāmītajā krastā.

MĒNESS STAIGA

Sēj akmeņograudus sējējs,
Un kvartāli jau dīgst,
Pār daudzstāvīgām vārpām
Dzīs sarkans mēness līks
Ar zemniecisku seju.

Vēl jau viņš staigāt drīkst
Pa šauro debess eju,
Kur asfalts gan nav liets,
Bet drāžas satelīti
Kā milzīgs bišu spiets
(Mēs izteiksimies glīti).

Kad pāri mēness līkst
Ar zemniecisko seju,
Vai viņam vienaldzīgs
Tas viss, ko šeit mēs sējam?

RĪGA

Mūri ķep, un mūri biezē,
Puķu lāses neierit.
Rīgā – zobens abpusgriezīgs,
Kas i mūs bez stājas sit?

Rīga – maize pelavaina,
Gadsimteņu cepiems grūts,
Kurā akmens puķi gaina
Un mums prāts kā vēders rūc?

Rīga šāda. Rīga tāda,
Rīgai jau tā biezā āda,
Nesarkst jaunbūves kā Doms...
Rīga – mūsu lomu loms,

Nes jau dižmutik un nelgam
Šajos ziemeļkrastos velkams,
Spogulis, kur ņirdz un smejas
Vien tik mūs’ darbiņu sejas,

Un tu neiejūties lomā –
Dauzīt spoguli ar bomi!

PAVĀRA MĀCEKLIS

Nu izdari tā lai mūris
Kādreiz salapo visam par spīti!
Nu izdari tā, lai kuras
Sārta jāņuguns gāzes plītī.

Lai it visus akmeņus taukos
Vienreiz cauršalko bērzi un smilgas!
Sajauc pilsētu kopā ar laukiem –
Vienā putrā! Es nevaru ilgāk.

Labi, labi. Es vārīšu putru,
Kļūšu ķekša jeb, pareizāk, pavārs.
Ņemu pilsētu – pilsēta put nu –
Esmu putras vārītājs pavārgs.

Ņemu laukus un pilsētā metu –
Cik nu skaisti viss burbuļo!
Bet jau drīz kļūst šie burbuļi retāki,
Ātri vērtušies māžos un bumbuļos...

Ziepes vārīt es mācēju bieži,
Mēslus vārījis esmu daudz,
Nu kā krīvu krīvs nosaku cieši:
Lai kāds cits tālāk šo putru jauc,
Kamēr tā prātu man nejauc...

Rāmi salieku es rokas –
Mūrainas un ķieģeļainas,
Bulvāri tām apkārt lokās
Tā kā čūskas ķeburainas,

Nolauž kumosus no miesas
Kā bite ziedskrējēja,
Tā es lēnām kļūstu liesāks,
Līdzīgs akmeņainam vējam,

Tā es – akmeņainais un mūrains –
Varu drusku palidot –
Klibu klabu, stūri stūriem,
Tāds kā ķieģeļnīcas dots,

Kamēr mani nenogrābsi
Doma gaiļa lielais knābis.

IEKĻŪT AKĀ

Es, protams, nelēcu akā.
vienreiz gan
mani gribēja tajā iemest
kā beigtu suni,
taču īstajā brīdī
atrada kārtīgu mantu,
nevis tādu vietas izpildītāju
kā es.

Neviens brīvu prātu
nav akacī līdis.
Akacī nemājo nāras,
bet nīgrs purva velns.
Toties aka
nekādus raksturojumus neprasa –
ne tikai ierēdņu,
bet pat dzejas klasiķu parakstītus.
Tāpēc gribas tai akā tikt.

Ja nevar no augšas,
tad jāmēģina no sāniem.
Tā nu es rakos, rakos un rakos,
izpildīju jau kurmja meistarkandidāta normu,
līdz – atdūros akas grodos.
Atkal nekā.

Grodi ir, protams, forma – un tikai,
bet toreiz, cik atminos,
es vēl biju
sapinies formālista valgos
un tāpēc
grodus ar cirvīti
neskrāpēju viss

Tā kā bija vien jānāk
atpakaļ gaismā.

Un tomēr –
kā aka –
pie zvaigznēm un skaidrūdens tikt?

Ņēmu lāpstu (ne veikalā pirkto un trulo
tā kā mani pūliņi iepriekšējie,
bet no kāda cunftīga grāvrača
patapinātu).

Un palēnām
izraku pats savu aku,
iztaigājis to
visā dziļumā.

Sākumā tajā bij
vin mani sviedri,
vēlāk jau ūdens,
vēlāk jau zvaigznes,
beidzot jau ceļinieks
palūdza nodzerties...

viens jau uz sava šķēpa cūkgaļas šašliku spraudis
citam uz vairoga artā palēnām briest rudzu graudi
eju un apkārt ar kaudzi
guļ mūsu karadraudze

lūk šis firmīgo kreklu reiz pret bruņukreklu mijis
šitais žmeks trompeti rokā – mūsu taurētājs bijis
laiki kā zināms mainās
paveros laicīgās ainās

ko nu tu bāleliņ skumsti uzaustošs jauneklis taujā
tāda ir kauja par skunsti vienreiz ir jākrīt šai kaujā
katra visasākā bulta
pārtop reiz laulības gultā

nē tomēr dažus it brangus stāvus redz vēzējam āvas
vienīgi karalaukā viņi reiz sagaidīs nāvi
nevis izšķīdīs garā
šajā mūžīgā karā

Pāri Daugavai ir kāds nams,
Tajā namā reiz bija kāds īrnieks.
Cik gan nakšu es dziedādams
(Varbūt sapņos) uz turieni īros!

Tagad neizīrēts tas krasts.
Mana laiva pie palodzes sieta.
Airi karotēs vērsti, un bigulī – masts,
Kopš vairs īrnieks nav savējā vietā.

AUGUSTS

no negantās augusta saules
visa Latvija žūst
melodija pa gaisu
izlocīdamās plūst

aklais tur tavi prieki
kā dunduri vijas ap zirgu
un aste – vijoles lociņš
spēlē rudeņa tirgu

līdz kuram vēl jānodzīvo
ne tas tik viegli nekā
bet sausums un cerības tavas
nav vainojami pie tā

zirgs čīgā ar savu asti
viss ir jau ienācies
augusta lejerkasti
tu gausi un svinīgi griez

IZDZĪVOTIES

es paņemšu tevi līdzi
uz dārzu kur apstājies laiks
kur smaržas ap dīvainiem ziediem
vijas bet neizplatās

ar sīciņiem izpletnīšiem
te nolaižas lietus lāses

laiks ir tai garajā zālē
laiks ir tai Vāczemes eglē

un citur ko nevaru teikt

ar sīciņiem izpletnīšiem
te nolaižas lietus lāses

te labi var izdzīvoties
zem pulksteņēdājiem augiem -----

Vai tur nāve jūras malā
nedejo pa akmeņiem?
Kas tik savāds galu galā
spīguļo uz akmeņiem?

Kas tik savāds, bailes sacīt,
cilvēku nav tuvumā,
jāvelk elpa, jāslēpj galva, jāmūk
tavā tuvumā.
Siltums kluss no tava klēpja,
vēji pūš, un priedes šalc,
nebaidos, bet tikai slēpjos.
Kas tur mirgo? Priedes šalc.

Ak, tas būs man tikai licies,
saules mirga akmeņos.
Tas būs licies. Tikai licies.
Liels un dzīvs – un nebaidos.

Nē, patiesi, nespīdēja
tur nekas, jā, it nekas,
staignas smiltis, paiet nevar,
jātic, nespīd, jātic, nespīd,
nedejoja tur nekas.

PASAULES SAIMNIEKS

„Valgani vēji šalc priedītēs,
šīs priedes man kādreiz piederēs.

Un gludajā ainavā iederēs
šīs upes, kas kādreiz man piederēs.

Un lepnākās mājas man durvis vērs,
jo, ziniet, tās arī man piederēs.

Un bāros es gulēšu piedzēries,
viss šņabis man vienam piederēs.

Un vēji, kas jūru liederēs,
arī man klausīs un piederēs.

Miniet, kam svari zeltu svērs.
Uzminiet, kam tas piederēs.

Man visa pasaule piederēs
pēc bumbas, ja vienīgais dzīvs būšu es.”

PUSAUDŽI KARĀ

no pusaizgruvušā smaida
trūkstas uz galvas ik mats
un acis valgumu šķaida
kā pārplīsis ūdensvads

var būt ka vīgriezes gaida
vēlreiz un atkal tas pats
aiz tranšeju līkloču smaida
stāv kritušu pusaudžu vads

es nedomāju ka panki
paliktu dzīvi ja tanki
atkal izdrāztos pļavās
turiet mani pie vārda
ir katra dzīvība dārga
kā naktis sievietes skavās

aiz tranšeju līkloču smaida
redz kritušu pusaudžu vadu
bet vāvere pazarē skraida
kā elektrība pa vadu

no raķešu iekārtu pultīm
spīd skumīgas pusaudžu acis
spīd abstrakti bērni – tētis
šo tranšeju viņdienās racis

spīd bērni kas varēja piedzimt
no karā aizdzītiem puikām
ko fīrers sūtīja nomirt
kaut kur ellē Bobruiskā

un pusaugu puikām bij jākrīt
lai kristu sadistu banda
bet rudeņu dienās sēnes
no apakšas tranšeju vanda

no raķešu iekārtu pultīm
spīd skumīgas pusaudžu acis
no raķešu iekārtu pultīm
spīd skumīgas pusaudžu acis