VĒJŠ

Vējš pārkliedzies un lēni dziest.
Tā atdziest kartupeļi galdā,
Kad saimnieks snauž un nenāk viesis.
Vējš izdziest pašapcerē saldā.


Viņš pasaulē ir ieradies
Ne tāpēc vien, lai gaisus vītu
Un nakti sajauktu ar rītu,
Nē, vējam gribas arī ciest.

Viņš visus darbus apdarītu,
Viņš spētu padebešus kliest,
Bet kas var salauzt vēja stīpu:
Kā cilvēkam tam gribas ciest.

Ir klusums naidīga,
viegli nopērk tevi.
Ir troksnis nabags,
viņam nav ko dot.
Uz viņa džinsiem
sudrabņopes nevis –
priekš klusuma
tā mūžš ir novergots.

Mēs atkal gājām. Kurp? To dievs vien pateiks,
Ja ne – tad prasiet katram vadītājam,
Jebkurā purvā satiktam, viņš zinās.
Mēs gājām caur ūdeņiem un smiltīm
Pa līdzeno, pa blīvo miglas ceļu,
Un likās savādi, ka mēs tā – dzīve – ejam
Pa ceļu to, ko var vien ēnas iet.
Mēs redzējām, kā laiku uzsūc telpa
Kā milzu dzēšlapa. Ik mirklis kļuva plašs,
Bez robežām, bez debesīm, bez miņām,
Un pavasaris krita cauri ziemai,
Un ziema ieziedēja rudenī.
Tas laika salkums... Telpas skopā maize
Mums smeldza smaganās, un lūpas atdarījās
Uz vārdu pēdējo, uz ķermenisku vārdu:
Kaut lāsi laika – lūpas apslacīt,
Kaut lāsi kalendāra laika mūsu mēlēm...

KULTŪRSLĀNIS

Reiz pēcnieks zemes durvis vērs,
Un būsim kultūrslānis mēs.

Zem ābelēm un klāniem,
Starp debesskrāpju suķēm,
Mēs gulsim kultūrslānī
Un runāsim bez puķēm.

Tad nezīlēs vairs pēcnieks tāls,
Cik ir šis slānis kulturāls.

Mums daži sprīži doti,
Kur atkailots būs viss...
Ir jāmāk zemē noslāņoties –
Tāpat kā zemes virsū mist.

AR RĪGPALĪGU

Kuplos, kuplos melnā nakts,
Mēness laivā veļi līgos.
Atkal būšu sevī rakts.
Izrakšos – as Rīgpalīgu.

Kulsies, kulsies saules sviests,
Dziņu dziņas mani rīkos.
Atkal būšu vējos kliests.
Pulcēšos – ar Rīgpalīgu.

Dievs ar jodu kārtis sit,
Tā kā debess galdi spīgo.
Dzīve Rīgas saujā rit,
Aizritēs – bez dievpalīga.

atstāj pulkstenī vērī un ļauj lai tas mierīgi zaro
kamēr puķes sēž krēslos un nevēlas pazemē iet
vēl mums acīs spīd skali kad saule plīst novakaros
un vēl mēness ir mēmumā iedzīts kā pīlādža miets

Es dzīvoju dzīves bēniņos.
Tur apakšā – istabās – bērniņi.

No bēniņiem tālu – par tālu – redz.
Bet istabās esmu jau ciemiņš rets.

Nav bēniņi domāti dzīvošanai,
Bet – vējošanai un domāšanai.

No bēniņiem dzīves mala jau vīd,
Bet istabās prieki un sīkumi mīt.

Vairs nevairos no nevārītas dzīves,
Lūk, sudrabpannā necepts gadījums,
Kas ož tik nepamācoši un sīvi,
Ka neuzdrošinos ne cīpslas pasniegt jums –
Jums, dzejas bruņiniekiem, estētikas pāžiem,
Kas sanākuši šurp ar dakšiņām un nažiem.

Vēlies vēlreiz tu ziedlapu ķieģeļos
Triekties iekšā ar reibušu pieri,
Tikai zini: nu skrējējus šos
Ziedu siena uz mūžu ierij.

es ilgi uzkavējos
it visos pasaules vējos
bez sliežu vēji skrien
tiem līdzi laiks arvien
bet telpa vecās sliedēs
būs vītīs plauks un ziedēs
es izkāpu no vējiem
un telpā uzkavējos
tai telpā uzgaidāmā
kas vērtās manā namā
es tagad gaidu vēju
kas beidzot sliedēs skrien
bet tikai električkas
liek naktī satrūkties šai telpā uzgaidāmā
kas vērtās manā namā

ROBEŽUPES

Iespējams, ka robežpuķes –
Visas Rubikonas, Lētes –
Pārbirstas... Vai arī zupām
Izmalstītas.. Kas vairs pētīs –
Bija apvāršņi zem kājām:
Aizas, bezdibeņi, gravas?
Jo pēc priekšrakstiem mēs gājām, -
Redzot horizontus savus
Tur, kur pieklājas, - aiz jūras,
Aiz tā meža, aiz tās mīlas,
Un šis tas jau reizēm būra,
Un šis tas jau reizēm vīla...
Tā mēs gājām –
neskatoties sev zem kājām,
Tikai lāses purinājām
Nost no biksēm –
Te melnas, te baltas, te sarkanas...

Grūti sarūpēju nāvi.
Nu man saka: dzīvo vien.
Tāds kā apjucis te stāvu.
Kur lai iet un kur lai skrien?

Kāpēc pusi mūža centos
Maisiem nebūtību stiept!
Paša dzīves pašā centrā
Prāts kā gumijnieki stieg.

Mana seja tagad vēsa –
Ko no saldējuma skapja.
Bet kā viņu kaisles plēsa,
Runču nagiem kārpīt kārpija!

Mana seja tagad gluda
Tā kā bikses manekenam.
Mana seja tagad – rudens.
Ķērnes piens vien šļakst pa vēnām.

Mana seja tagad tāda,
Ka var rādīt godu reizēs.
It nekas tai nav aiz ādas.
Tikai mute mazliet greiza.

velkas asinis rāmāk un rāmāk,
tām ar spieķīti tipināt jāmāk,
strautu staujums sen izšļakstīts lāms.
Velkas asinis rāmāk un rāmāk.

Zvaigžņu stari bij vienīgais iekurs,
Saule debesīs – sveša un lieka.
-------------------------------------
-------------------------------------

Tagad debesīs saule vien kvēlo,
Lēni, lēni; ej siltumu vēlo.
Bet vai asinis pamosties vēlas –
Tad, kad debesīs saule vien kvēlo?