Jautras zivtiņas acīs
Zibsnī sudraba zvīņām,
Zibsnī sudraba zvīņām,
Pilna laiviņa sudrabiņa

Pilna laiviņa sudrabiņa
Piestāj manējā krastā,
Piestāj manējā krastā,
Un es nagloju kastes.

Un es nagloju kastes.
Nav vairs zvīņu tev acīs,
Nav vairs zvīņu tev acīs,
Melni ūdeņi vien.

Koks vecs, ar mizu smagibiezu.
Kas viņā savu sirdi griezīs?
Vēl divi vēli stāvi aiziet.
Blāv koks ar velgu miglas nazi.

... Kad viņi izģērbjas, tad redzēja, kā mirdz
Uz krūtīm izgriezta un sarkanota sirds.

Zem acu zābakiem kā kucēns ābols smilkst.
Ko acīm padarīt? Tās staigā savu ceļu.
Vēl mani mākoņos aiz matiem smilgas vilks,
Bet ilūzijām laiks jau apvilkt baltu veļu.

Kļūz klermenis kā rudzupuķe zilgs
No pīpju vīraka, no tā, ko kausā smeļu;
Ir dvēsele zirgs, bet ne jau dižens zirgs,
Un priekšā tūkstoš neklāstītu ceļu.

Vai sētā cūku kauj? Nē, manu augšupeju.
Bet viegli piedomāt, ka es te tikai smeju.
Var būt, ka sāpju lielsaimniecei sleju.
Vien vieglu nojumi, kur atdusa tai salda
Pēc asartraukiem pieblīvēta galda.

Kā drāžas asara pa ielu!
Tas šoferis ir piedzēries!
Uzreiz var redzēt, ka nespēj asaru valdīt.
Vai arī – nav nekādas pieredzes.

Zem asaras riteņiem pakļūt
Tagad ir izredzes katram.
Mazākā kļūda
Un – katastrofa.

Nolādētā asara,
Nolādētais šoferis,
Kāds velns mani dzina
Iziet uz ielas.

ŠOVAKAR

Tikai pasakas man stāsti,
Citu negribu es dzirdēt,
Pastāsti, kā zaļi āksti
Jāj uz upi zirgus dzirdīt.

Atceries kaut ko par spokiem,
Raganām un ļauniem gariem,
Velna rijām, pekles mokām
Un par astes zvaigznes stariem.

Stāsti man par visām briesmām,
Kas stāv princesītei ceļā,
Un uz kādiem spožiem iesmiem
Ceļiniekus izcep veļi.

Visas pasakas man stāsti,
Kuras nenotiekot notiek,
Pirms no dzīves, vaļā vāztās,
Mūsu asins zemē notek.

Kas tev, pilsoni, vairs viņu sūtīs –
Ar modinātājpulksteni krūtīs.
Kas tavus sapņus vairs modinās,
Tavus sapņus, kas sapņos vairs nerādās.

Nāk dzīves vietā satraukums
Un droši uzdodas par dzīvi.
Jau tavas saknes gaiso plīvo
Un lapas dziļi zemē gumst.

Kails satraukums – un dzīve notvīkst kanā.
Un nobēg maliņā un savu māli maļ.
Un tagad mēģini to atsaukt atpakaļ,
Kur lēkšo satraukums uz četrām kājām gludām.

LŪK

Lūk, es eju pa ielu.
Lūk, viņš mūžībā iet.
Lūk, es sarakstu lasāmvielu.
Lūk, starp eņģeļiem dzied.

Lūk, es dzīvoju tālāk.
Lūk, viņš mūžībā mērkts.
Lūk, es iekuļos mālā.
Lūk, viņu akmenī cērt.

Eju, un dzīvība plūk,
Plais vien mūžība, lūk.

Kādēļ šis drēgnos novakaros
Es vairs tik bieži Nepakaros?
Un šovakar vien reizes trīs
Man cilpa kaklu žņeugs un vīs,
Kaut vajadzētu reizes desmit
Man pakārties no visas sirds.
Vai tiešām liktenis vairs nesit
Un spilgtās vātis rēnāk mirdz?
Nē, viss ir kārtībā. Pa vecam
Es jūtu krupi mutē lecam,
Vien esmu piešāvies to rīt,
Lai dvēselei asaras nenorit.
Tās dzīves ainas komplekšainās
Pret vienu kluso dabu mainu,
Un tāpēc drēgnos novakaros
Vairs nenorimti nepakaros.
Kā mēness krupis mutē lec.
Ir iespējams, ka kļūst vecs.

MUŠU NOVADNIEKS

Es esmu mušu novadnieks,
Un ziemā tas ir milzīgs prieks.

Aiz rūtīm rūcošs sals un sniegs,
Bet mušas drošu soli liek
Uz deguniem un parketkloniem.
Es vēlētos būt viņu lomā,
Kad ieziemots ir rīdzinieks
Un rūtīs ledus puķi mieg...

Es būšu mušu parādnieks,
Jo ziemu uzdzīvot man prieks
Ar dažām augstdzimušām
Un neskumstošām mušām.

BALĀDE
PAR LAIVNIEKIEM

Kamēr ironijā irās
Laivinieki ziedošie,
Krastā viena muša mira,
Gulbja dziesmu dziedoša.

Un tie lēma
Rekviēmā
Ķiparvārdus pasacīt,
No kā asaras – nenorit.

Brīdi airus mierā liekot,
Dziedāja tad laivinieki:
„Muša skaistā,
Neizgaisti,
Tav dzīvībiņa mazā
Žigliem sudrabspārniem laistās
Pāri mūsu dzimtām drazām.”

...Un tie tvēra airus atkal,
Mušu veļos izvadīja,
Bet no viņu dziesmas trakās
Izsusēja ironija.

vēl vienu burvju mākslinieku
es apzagu ar lielu prieku

no viņa cilindra man tika
trīs gaceles un nāra plika

no azotes tam izdabūju
trīs varavīksnes ugunsdūju

un tā ikviens ar darbaprieku
var apzagt burvju mākslinieku

bet reiz pie manām durvīm zvana
viens nāk un lūdzas: apzodz mani

ak cilvēk normālais tu esi pliks kā fakts
un es vēl nesaprotu neko no tevis zagt

VIDE

Vidi šķiedu, vidi miju,
vides vidū pierē bija
viena doma pilnestīga:
Rīga – vide, nevis stīga,
Rīga – kvadrātmetri, nevis
rudu namu laikpilns vēris,
kur kā skudru skābe kož
acīs ļaužu trācis košs.

Vidi miju, vidu šķiedu,
minu kājām zilu ziedu
bruģakmeņa pumpurā...
Es vairs nedarīšu tā;
savādāk es uzvedīšos,
pirms par pīšļiem pārvērtīšos
skaistā sešu dēļu kastē, -
neiršos no Rīgas krasta
nekur nekurienē projām,
Rīgas pakalps nelabojams...

CEĻADZIESMA

Cauri siliem, pāri upei
Bāliņš tek pa ceļu strupo.
Grezni vēji sejā pūš,
Strupais ceļš tik garš kā mūžs.

Īstais ceļš – tik īss kā nams.
Strupceļā viz tāles šarms.
Lūk, un tāpēc, gadiem kūpot,
Bāliņš tek pa ceļu strupo.

Ar varžacīm pasauli aplūkojot,
Es pārliecinājos, ka tā iet bojā.

Kad pārvilku varžacīm pāri zeķes,
Es pārliecinājos, ka tā ir galīga ģēķība.

Pārpaliek acis – tās, kas man pierē.
Neraustieties un stāviet mierīgas.