iesim uzsmēķēsim, putns
pagaidīs
viņam ir vesela mūžība pagalvī.
piesmēķēsim
pie plūmes sveķiem
pie zvaigžņu bleķiem un kvēliem teķiem
piesmēķēsim pie visa kā.
piesmēķēsim lai pasakā
pārvērstu pārvarētu
savas sasteigtās dzīves lētumu.
piesmēķēsim.
putns punktīgi atnāks.
(jā viņš atnāks bet ja mēs
jau būsim nosmēķējušies līdz aklumam?)
neko darīt ir jāriskē. piesmēķē.

Veci ritmi atnāk un rauj mani augšā.
Citreiz kā zagšus atslīd kā zalkši,
Lok papīra pienu
ik mirkli, ik dienu.

Veci ritmi, ko dzemdējis bērzs.
Seni metri, ko nokāvis mēris.
Cik neizturami smird šis sērs!
Kā šalko neaizmirstuļu vēris!

Kāpēc laužas šis prieks,
Prieks, tautietis dumjais,
Zilgā klētiņā pie
Pasaules skumjām...

Meklē citur līgaviņu,
Te tev nav ko meklēt.
Labāk precē raganiņu
Peklē.

Mūžs būs vieglāks,
Klausies, prieks.
Ar pasaules skumjām
Tev pašam būs skumjam
Jāpaliek.

Uz akmeņa apsēdies,
Raudu asaras gaužas.
Kāpēc mans prieks
Tajā klētiņā laužas...

NĀRA

Kāra nāru,
nepakāra,
kāva,
nenokāva
un, ar visu upi vārot,
nenonāvēja.

Vakaros valgos, kad zvaigznāji zaļi
kuploja debesu kupolā,
dziedāja nāra
ar dzelmes balsi
(zvilnēja zvejnieki krastmalā).

Klausījās nārā,
klausījās nārā,
klausījās nārā,
līdz pierada.

Un sāka šīs dziesmas palēnām pārdēvēt –
vienas par vēju,
citas par ilgām,
jā, un par skanošu tukšumu.

-------------------------------------------

Pēdējoreiz
nāru atcerējās
kādā teātrī, ostā vai gadatirgū.
Lūk, autentisks divrindes teksts:

tā kā seno dienu nāra,
tik uz puišiem traki kāra.

daudzu daudzinātā pilī
princese balts mēness piliens
dejo divatā ar ganu
pēc izstrādes dienas
naktī tumšā un garā

bet no rīta saulei lecot
izkūst princese kā svece
tikai ragana ar slotu
slauka grīdu musturotu
un uz motocikla gans
drāž uz veikalu kur alus
jau no rīta dabonams

AKTRISES
IEKŠĒJĀS NORISES

Tās aktrises
iekšējās norises
ir kā austeres norītas,
no rīta un vakarā
es nesaprotu it nekā
no tā, kas viņai tur iekšā notiek.
Un arī nesapratīšu. Noteikti
nesapratīšu.

Miers saprāta pīšļiem.

Iešu pie pūšļotāja,
un sacīs man pūšļotājs: „Ej tu
mājās,
jo aktrises iekšējās norises
(kā apgalvo visi zintnieki korī
nevienam nav pieejams,
ja nu vienīgi teātrī –
kādā uz līmeņa uzrakstītā
drāmā.”

Viņš ieveda mani kādā pieputējušā kambarī
un atvēra lādi.

Es jau zināju – tur
kožu saēsti,
saskārdēti
gulēja spārni.

Es esmu tavs Sargeņģelis, viņš sacīja,
bet ar tiem spārniem man ir , kā ir.

Nu ko, es teicu,
tādā gadījumā uzskatīsim, ka es esmu tevi izdomājis,
un tagad tu vari darīt, ko gribi,
bet es iešu mācīties kauties.

Un tad mans Sargeņģelis atviegloti uzelpoja.

MODEĻA MŪŽS

Greznais gaili,
tu pozēji Doma gailim,
kur tavi kauliņi, kur viņi rūs?

Trīs vītušas rozes,
jūs pozējat ziņģei,
kur jūsu ziedlapiņas?

Mana dvēselīte gleznā,
mana dvēselīte kailā,
žigli saģērbies
un aizej!

Jo – Rīgā taču nav neviena
No Aleksandra Č. ormaņiem.

Vai tas jūs nešausmina?

Dēļ vien skaista vārda
Man it nekā nav žēl,
Tas vārds jau labu laiku
Man neizlietots kvēl.

Kvēl mutē tāda manta,
Drīz mēli pārogļos,
Bet dzīve sasodītā
Man neļauj izteikt to.


Kaut liktenis nav vēlīgs,
Man mutē deg mans vārds,
Vai atkāzās vai bērēs
Tas reiz būs izrunāts.

Un – nevietā. Kad visiem
Kā rozes ausis degs,
Man mutē kvēle dzisīs,
Bet seju bālums segs.

Jo, lūk, dēļ skaista vārda
Man it nekā nav žēl
Un īstā vietā pateikt –
To liktens neatvēl.

DZIESMIŅA
AR TRĪSPADSMIT RINDĀM

desmit pūra velni dejo
tikai vienpadsmitā nav
tikai divpadsmitā nav
un tā trīspadsmitā nav

kur tie laiskie kaķi klejo
raganiņas rūgti raud
vienpadsmitā samtā tīta
divpadsmitā puķēm vīta
trīspadsmitā kaila raud

debesīs skrej sešas zvaigznes
trejus acu pārus aiznes
skrej pie velliem skrej pie jodiem
aicināt uz pūra godiem

ROMANCE

Zelta lapa zilu lapu
Iemīlēja rudenī –
Liepas lapai debess lapa
Atspīdēja ūdenī.

Bet, kad krita zelta lapa,
Zilo lapu nesastapa.
Un virs liepas lapas kapa
Apraudājās debess lapa.

Žēl, no šitām raudām tapa
Mana mēteļdrēbe slapa.

Kad sargsuns bij nomiris dabiskā nāvē
Vai arī no tā, ka ne to bija ēdis,

Tā būda jau nevar tukša stāvēt –
Es pulksteni piesēju suņa ķēdē.

Bet jau pēc dienas es neizturēju –
Pārāk spalgi tas pulkstenis rēja.

PASTORĀLE

Vīgriezes brauc trolejbusā
Un skatās pa logu,
Zarakannu elektrības
Tramvajs izmeta kā ogu,

Pulksteņu puķes uz stūriem
Smaržo pēc sekundēm sārtām,
Baložu ganāmpulkā
Neona cilvēciņš vārtās –

Noreibis gans –
Pilsētas gars
Zaļās glāžu
Pastaliņās.

kad nomira ziedu pārdevēja
viņu par nelaiķi
pārdēvēja

un rozes no viņas kapa
atkal par preci tapa
citai ziedu pārdevējai

pār kapiem skrej neirastēniski vēji

tāda tā nāvīte ir?

Tik nenoteikti pasacīt
Ir apkaime, ka akmens tek
Gar namdurvīm. Un jau no rīta
Trīs zaļas zvaigznes gaisos deg.

Reiz dzidrā teikumā
To visu bilst...
Bet akmens tek,
Ne zilbei neatbilst.