Tu modes verdzene, žvadz tavas greznās važas,
Tu ligzdas verdzene, kur lepnos spārnos savāž
Šo laiku gars. Lai slavēta mode,
Kas garam augstajam par siltām mājām noder.

VĒTRA UZ JŪRU

Vētra ir radīta vētrai.
Iespējams, vēl kaut kam.
Kādam tā sagādā ērtības,
Kas, protams, pretenciozi skan.

Bet kas man pateiks, ko nozīmē –
Pretenciozi.

Man ir zināma viena oāze
Tur pļaujmašīnas pļauj
Priekš kumeļu uzkodām rozes.
Bet tie uz tām rozēm spļauj.

Bet mēs iesākām runāt par vētru.
Un vētrai ir sena, nostabilizējusies vērtība
Kā skaistvārdam, protams,
Kas lielās līnijās mūsu garīgo klimatu rotā.

Kas vērtīgs – tas ērts ir?
Bez šaubām, ka šaubos.
Vien kaija bez lietusmēteļa
Mākoņos šaudās.

MODE–XX

Daba modernāka par mums,
Modernāka vēl par modi.
suņu sēnes piegriezums
Nevar novecot, nedz nodilt.

Līksmu cepuri velk bērzs
Savā šalcošajā galvā,
Upe undīne peld bez
Visām skroderdienu balvām.

Ja tev ļoti šūt,
Pašuj sev no debesjuma
Kaut ko dabisku varbūt –
To, pēc kā mēs mūžam skumām.

KLASISKAIS DZEJOLIS

Put putnubiedēklis kā robots,
Kā zirga robots mašiņš brauc,
Tu zvaigžņu dūrainīšus mauc,
Ar āboliņa smaržu noburts.

Kamēr dievs mēness govi slauc,
Par slauktuvi tu pasniedz sirdi
Un klusumā šai nesadzirdim,
Ko pilsētas dzelžu mēlē sauc.

Nāk veļi savus zirgus dzirdīt,
Tev tīkas veļu ķēvi jāt,
Vien nevar veļus pierunāt
Ļaut viņu kumeliņus tirdīt.

Tev gribas ēnās iestaigāt,
Aiz sevis pamest sevi pašu,
Bet metāliski zviedz tavs mašiņš,
Ar sudrabotiem dubļiem klāts.

Savu jaunu miesu steigšus pašuj
Un dvēseli no oša nospert,
Ja ne, - tad pasauli šo osti
Kā nēzdogu ar franču dvašām.

Pieturējās izturīgs laiks; zvaigznes
negriezās pirkstos šķautņainām malām; kuģi
nepeldēja uz priekšu, un jūra
nebija aizaudzēta ar zāli.
Ja saplīsa pudele – lauskas
aizripoja kā kamoliņi.
Lūzumi pastāvēja vien teorētiski
un nebija iekļauti
augstskolu programmās.

Bija vien olas,
nebija vistu un gaiļu.

Laika prognozisti
bangoja ūdensgāzes.

Iežņaugts starp diviem plīstošiem mirkļiem,
pieturējās izturīgs laiks.

Ja visi putni manis izstaigāti,
Grauž vārgo ķēdi plēsīgs pagurums,
Un spārnu vēzienus es izjūtu kā vāti.

Kā kantorkotidori puķu kāti
Man vispārzināmi. Tos atstāstīšu jums
Par sauju sadzīves, no kā man mūžam pārtikt.

Nāks citi ļaudis, zemes vingrināti,
Kā jumiķus tos pievilks debess jums,
Un soļi atbalsosies puķu kātos...

Un tiem es pakaļ staigāšu kā suns.

NEREDZĪGAIS INDRIĶIS

Tas ir enģeļi, kas lido no tiem nākamības laukiem,
daiļslidotājs, kas slido pa tiem brangiem ķeizartaukiem,
tas ir šņabis, velna dzira, ielietā Apriņķkrogā,
Indriķim, tam Neredzīgam, viņa sirdi vaļā pogā,
tās skolniecīšu sēras par tik nelokamu mēli
(Neredzīgais – drīzāk mēmais),
Neredzīgajam ir grūti savu sievu brīvi kaustīt,
Neredzīgais neredz (?) bēdas, kuras bēdā visā valstī,
Neredzīgais nozūd laikos, neatmin tā pēcnācējus,
literāro mantojumu aizpūš aizmirstības vēji,
Neredzīgā vārda svaru nejūt jaunākajos pantos,
viņa ziņģes neielīksmo „Menueta” muzikantus,
Neredzīgo neredz ļaudis savām zilām gara acīm,
Neredzīgā vārds ir sacīts, tomēr paliek neizsacīts.
Tas ir enģeļi, kas lido no tiem nākamības laukiem,
daiļslidotāji, kas slido pa tiem brangiem ķeizartraukiem.

PĒC KALĀČIEM

Lej Veidenbauma vārdu veidnē,
Lai sanāk musturs veļu gaumē...
Tu izspēlē, zēn, tu izdziedi, meiten,
Man Veidenbaumu!

Elektroģiskajā priekā
Laiku palsenos priekškarus plēst - - -
Vai jums neliekas (man tā liekas),
Kā mūs visus reiz ieģipsēs,

Ja Veidenbaums tirdīs
Vien parīs reizītes gadā,
Kad Kalaču pirtī
Gars peras svadabs.

Es nerunāju par koklēm.
Es runāju tikai par to,
Ka ne vien koklē – bet nākotnē
Ir Veidenbaums jāsastop.

RAIŅA PRIEDES. MARTS

Sarkanoti kārkli aust
Te, tepat aiz Raiņa priedēm.
Sniegam nav ne silts, ne auksts,
Kam šīs priedes tagad pieder.

Pieder tautai, sacīs gids,
Sliktais Daugavas idalgo.
Arī Rainis – priedēm līdz.
Tā – visaugstākā no algām.

Tavi graši ieripo
Tajā augstākajā algā.
Galvasnaudu mūžīgo
Maksā Dundaga un Valka.

Sarkanoti kārkli stāv
Te, tepat aiz Raiņa priedēm...
Savas priedes kabatā
Meklē galvasnaudu viedo.

kad viņu nodūra vienā no Vecrīgas ielām
no viņa brūces
pilēja pīlādžogas
un krāsini bruģi
tikai nomirstot sevi viņš atmaskoja
ķiršu kauliņš tam kapakmens

Tas nozīmē: no zvaigznes smiltis birst,
Kad liedags silts zem mūsu kājām klājas,
Ar acu uzmetienu pārstaigājams...
Tur saltā ugsnē veca zvaigzne mirst.

NEGLĪTAIS PĪLĒNS

Neglītais pīlēn, kā tevi vīlē,
Līdz tu kļūsi par gulbi, ko mīlē,
Neglītais pīlēn, nabaga tarba,
Kurā mirdz mantas maigas un skarbas,
Maiss vēl tu esi, bet dvēsele nav īlens,
Triep to uz spalvām, neglītais pīlēn...

Viņš bij pārāk izretināts,
Kā no kalniem šurpu nācis.
Mēs šo gaisu nepazinām,
Gaisu – Himalaju lāci.

Reibām, viņu ieelpojot.
Domājām – tur puķes tvan..
Gājis projām? Gājis bojā?
Nevar zināt. Nezinām.

Pārāk reti šis līdzenumam,
Negaidīts un nepazīts,
Visiem tika gaisa kumoss...
Vai viņš bija gandarīts?

Sausas un mokošas bites –
Spiets. Vēlreiz spiets. Un spiets...
Garāmejoša tuksneša
Garāmstaigājosš rietējums
Tev ar akām ir jāizkliedz.

Gaiss virmoja, un tajā telpā bija
I cilvēki. Bet viņu sejas toreiz
Mēs neredzējām. Redzējām pēc tam.
Pēc tam, kad durvis atvērās uz āru.
Gaiss virmoja, un ātra trūdu smaka
Pa telpu lidinājās viegliem kožu spārniem.
Vai mēs to sajutām? Es nezinu. Varbūt.
Mēs raudzījāmies seno gadu stāvos,
Kas sagumuši staigāja pa telpu
Un sačukstējās tumšos nostūros.
Par ko tie runāja? Es neatceros vairs.
Mēs mēģinājām kaut ko pateikt viņiem.
Tie neatbildēja, un klusuciešot
Mēs izgājām no telpas tās, kur mūžam
Vin virmo gaiss un ļaužu sejas neredz.
Mēs viņas ieraudzījām. Kad? Pēc tam.