TĪKSME

Es rītdien satikšos ar tīksmi.
Vai man jums jāskaidro, dēļ kā.
Mēs divtulībā nesatiksim
To visu, kas it visiem sāp.

Vien tīksmes miesa valdzinošā
Man prātus saldā valgā sies.
Ar maigām nošu skrotīm nošaus
Tos, kas aiz loga vazāsies.

Ak, kādā netiklībā stigšu
Tai rītdienā ar tīksmi es!
Ja vien no zārka laukā tikšu,
Ko šodien bērinieki nes.

Es runājos ar vijolnieku
Par vijoli, ar ko viņš dzīvo,
Un dziļi sadzīviski nieki
Mums laiku pakavēja sīvo.

Man vijoles sadzīve sveša,
Tās ikdienas ieradumi,
Vai vijoles futrāļa nešana
Ir tas pats, kas vest pastaigā suni?

Vai viņa var saaukstēties
Un sasirgt ar franču kaitēm,
Vai vijoles ētika
Ir brīva no veclaiku saitēm?

Vai gara apvārsnis vijolei
Ir tāds, aiz kura grimst kuģi,
Un, ja viņai lētu vīnu kāds lej, -
Tā pudeli sasit pret bruģi?

Un bija, ka vijolei soģi ir,
Ja runā par vijoles fizioloģiju,
Bet pārējais nojaušams tikai no mājieniem, -
Kā tava dvēsele, garāmgājēj.

GRIESTI

zaķa pastalas man kājās
žigli tek pa ceļu māja
tā kā asinis tek pa dzīslu
drīz man viņa pakaļdzīsies

tajā mājā mani griesti
cietāki par dzelžu riekstiem
nepārcirst un nepārkost
žēlas sirdspuķītes ost

zaķa pastalas man kājās
ošņā pēdas kārā māja

ROZE

Pavisam sagrozītu rozi
Tu pirkstos rožainajos grozi.
Tu grozi rozi nepazītu,
Kur brezent noberzējis zīdu.

Nav rožu negrozāmu te.
Tās ilgi ilgi jāmeklē.
Reiz rožu vilnis kāpās kāpa,
Bet tagad smiltiņās zviln tārpi.

Un rozes sevi pārgrozīs,
Kamēr tām cilvēks pēdas dzīs.

zvēro odze vidū gaisa
smagās dzelžu dzijās tērpta
acu vietā zaļgans kaisals
stikla zobi nervos cērtas

Tā ir ļoti liela uzmanība no jūsu puses, cinijamā odze, jo es jau zinu, kā likteņērgļi visiem nav paredzēti un dažreiz pietiek ar lapseni rudu, kas riņķo pār galvu un dvēseles miesu vaktē, bet ne – tik nozīmīgs soģis kā jūs, gaisos mītošā odze; un likteņa piegarša lietavu ūdeņiem – tas ir tieši tas, kā man šolaik palaikam kaut kur kaut kā kautkādējādi pietrūkst.

Es esmu lupata, bet – zīda.
Šļaukst ļaužu dvēseles uz grīdas.

Viens nāk un dvēseli izspļauj laukā –
Man dzelkšņu peļķes jāuzslauka.

Kas zīdam sāp, tas varbūt nesāp maisam.
Bet grīdas lupatas no zīta liktens taisa.

Ārpus sevis domā kāpurs.
Lido tauriņš – lido doma.
Nākotnē viņš ienāks rāpus,
Bet tad lidos tālās jomās.

Pārtaps kāpurs ideālā,
Ko vien rāpus sasniegt var.
Zvaigzne mirdzošā un tālā
Zelta karātavās kar

Tavus sapņus nebeidzamos..
Kļūsti kāpurs dialektisks –
Rāpo rūpju pilnā namā
Savai nākamībai pretī.

CILVĒKA NĀVE

Un nebūs vairs, kam nest
Uz Zemes bērēm cerīnes un rozes.

Bet arī nāve šovakar
Ir tāda nervoza.
Kā viņa izkapti tur!
Tā var iegriezt sev sejā.
Vai viņa aizlūdz par mums,
Dzedrā vecene sērīgā?

Redzi tā ir.
Nāve nevar bez cilvēkiem dzīvot.
Viņai jāmirst,
Ja cilvēce bojā reiz ies.
Un kā mēs,
Savu vienīgo dzīvību mīlot,
Saules mūžu vēl nāve grib darboties.

VARBŪT, VARBŪT

Nav sugas vientulības manā sētā,
Jau pirmlaikos tā kolektivizēta.

Uz visiem - vina vientulība liela.
Tā aiziet cilvēce pa rukšo debess ielu.

BALTAIS TĪĢERIS DELI ZOODĀRZĀ

Tas bij kā sapnī tik krāšņi –
Balto tīģeri Indijā ieraudzīt!
...Kādēļ, baltais, viņš pasteidzās apšļākt
Meitai kleitu, šis ģēnijs un mīts?

Zvēru ģēnijs tik lopisks kļūst sprostā,
Jo par zvēries nemūžam mūs neatdzīs...
Kas mēs esam, radība nenokostā,
Kurai mēs virsū spožs nievājums līst?

Šodien es skatīšos sentimentālu filmu.
Tam es gatavojos jau iepriekš.

(Lūk, es izeju ārā. Un debess ir pilna
Mākoņiem iepriecinpšiem.
Priedes ir zilas, un skuķēniem bruncīši plīvo
Kā mana nepiedzīvotā dzīve.)

Jo tik reti mums gadās, ka nākotnes nojausmas piepildās
Precīzi, nekrāpjoties!
Lai arī tā nākotne – vienkārši filma.
Toties.

ZIŅĢE

Pa skaisto Rīgas kanālu
Peld šūpulītis balts,
Tur, stūres ratu valdīdams
Stāv zīdainis jo stalts.

Vējš piepūš rozā ratiņus,
Tie – buras labākās,
Un ūdens dzelmē baisajā
Kā dunči zivis lās.

Pie skaistā Rīgas kanāla
Uz kraujas stāvu es
Un noraugos, kā zīdaini
Prom laika straume nes.

RETRO

izšaukt degunu kā senāk skolas dienās
žests tik nostaļģisks un reizē rozesskaists
sēru vītolā trīs zaļi skuķi ienāk
ņemt aiz bizēm un pirms zvana neizlaist

PASTORĀLE

Es būšu mākoņos, es nebūšu vairs še,
Kad rozā skuķus noguldīs Bušē
Uz kairiem audekliem, kas kailām dzīņām spītē.
Es būšu mākoņos, kaut būt gribētu būt šite:

Dzirkst siena kaudzes dimants smaržojošs,
Un jāņtārpiņi gaisu gaišu poš,
Un negrib sieviete, lai viņu saudzē
Šai dziņu izslīpētā siena kaudzē.

DZEJOLIS
BĒRNIEM LĪDZ 16 GADIEM

Debess lauku laukakmeņi –
Kas tas, bērni, ir?
Tās ir šitās tantes acis,
Kuru dēļ var mirt.

Vars un vajag. Šitā, bērni,
Minerāli šie
Aizmirst leik par zemes blēņām,
Padomā par debešiem.

Visi onkuļi dēļ tantēm
Neceļos un ceļos krīt.
Kāds tur brīnus, ka ši panti
Aizstreipuļo aprīlī.