Pusceļš

Pusceļš starp esošo un - sapnī alkto,
Pusceļš starp redzamo un - lapu šalkto,
Pusceļš starp rītu un - sāpīgu rietu,
Pusceļš starp dzietu un - aptēstu mietu...
Šaudīgās izjūtas, ai, kā jūs viļat!
Ticu tai vienai, kas stipra un dziļa:
Esmu par jaunu, lai nesauktu smiekli,
Esmu par vecu, lai mīlētu viegli.

Īsts, ko tu izdzīvo ar jēgu,
Īsts, kas sapnī izsapņots,
Ja viss tas tverts ar tādu spēku,
Kam bezgalīgums klātu dots.

Vēl tīrums arams,
Vēl malums maļams,
Par veci saukties
Nav vaļas, nav vaļas,
Kamēr balts lido stārķis
Un zeme ir zaļa.

Rūpes novieto plauktā, -
Projām pavasars iet,
Un pēc alktā un sauktā
Dodies, priedes kad zied.

Pāri mākoņi plīvos
Tā kā apvītis siens,
Čukstot:''Labi ir dzīvot,
Ja tu nepaliec viens.''

Nevar mūžīgi ziedēt,
Bet lai ziedu laiks sauc
Vārpu, pogaļu briedēt,
Izdzīt atvašu daudz.

Rau, pār apvārsni vāzto
Gaisma palojot grūst,
Kaut ko ilgāku stāstot,
Kas vēl paliks un būs,

Kad mums pazudīs diena,
Kad mums rims soļu takts
Un kad alkai ikvienai
Zudīs dzimtenes nakts.

Ko tik lielu mēs nesam?
Ko tik dziļi sirds jūt?
Ja mēs bijuši esam,
Tad mums vienmēr būs būt.

Saki:''Neeju bojā,
Eju uguni kurt;
Šī nav iešana projām -
Šī ir nākšana šurp.''

Velti cerēt, ka jaunības rozes
Mūsu dārzos kaut reizi vēl plauks.
Nu jau pelēkās likteņa lozes
Gadi sākuši dāvināt, draugs!

Bet, ja prieks Tevi ikdienā staro,
Ja tas šķelmīgā skatienā kvēl,
Tevī jaunība ilgi vēl zaros
Un to sudrabot dienām būs žēl.

Gadiem līdzi arī ērkšķi,
Nav jau tikai rozes vien,
Nu jau jāpiedomā bieži,
Kāpēc tie tik ātri skrien.

Bet, ja netrūks dzīves prieka,
Spīta ēnas projām dzīt,
Gadus vainagā kā ziedus
Varēsim vēl ilgi vīt.

Vēl šodien to laiku
Atceros es,
Kad apkārt man sarka
Zemenes,
Bet, re, cik gan ātri
Tas laiciņš skrien,
Nu apkārt man bekas,
Bekas tik vien.

Par vecu var uzskatīt vienīgi tādu cilvēku, kurš, noliecies, lai sasietu kurpju auklas, apdomā, ko vēl pie reizes tur lejā varētu padarīt.

vēl nav tā prieka sevī ieklausīties
vēl man pēc vienas sārtas lapas dzīties

kā gailim pakulās vēl pīties grēkos
joprojām jā vēl tas ir manos spēkos.

Kur nu jaunības visaptverošais,
Kur nu pasaules plašums palicis?
Atnāk mērenais laiks,
aiziet drošais,
gadi savelk visu uz šaurumu,
gribas sākt aizlāpīt dzīves caurumus.

Mana gaišā un vienkāršā brīvība,
Gluži kā liepzieds smalks.
Tikai tev vienai es piederu,
Citam nekam.

Tikai tev vienai es kalpoju
Klusi un zagšus,
Lāpot un pārlāpot ikdienas
Raupjo un pelēko sagšu.

To, ko citi atņem,
Tu man atpakaļ dod,
Lai es varu kaut īsu mirkli
Klusiņām sudrabot.

Tavi gadi

Tavi gadi zvaigžņu
starus nēsā rokā,
Tavi gadi svilpo
vējiem līdzi kokā.
Tavi gadi draugi
vālodzēm un ežiem,
Arī ūdensrozēm
ezerā un mežiem.
Tavi gadi mirdz, kad
pelēks lietus līņā.
Tavi gadi vienmēr
ir par labo cīņa.
Tavi gadi nokūp,
rudzu druvai ziedot,
Tavi gadi mīlēt prot
un kļūmes piedot.
Tavi gadi prieku
skumju cimdā ada,
Tavi gadi sapņus
tālos ceļos vada.
Tavi gadi gavilēt
kāpj mākoņkalnā,
Taviem gadiem rožu
smarža rudens salnā.
Tavi gadi, arī gadi mani,
Skan kā Gaujas viļņi un kā cīruļzvani.

tāda ir mūsu dzīve
starp nomodu un starp sniegu
starp mīlestību un pasaku
starp maizes donu un miegu
pa vidu kā saulespuķei
sēklas sīkas un melnas
uzdvašo stiprāk
un nepaliks vairs uz delnas
tāda ir mūsu dzīve
sakni dzen dārzā svešā
novīst pie nama sliekšņa
bet izplaukst uz padebeša
neatminēt vairs vakara
necerēt rīta
tāda ir mūsu dzīve
trausla un nepelnīta

Mums visiem ilgi jāzied -
tik ilgi, cik vien var;
un, protams, augļi jānes -
tik ilgi, cik vien var;
kad augļu nav, ne ziedu,
kad salna tevi skar -
vēl uzsvilpo un dziedi -
tik ilgi, cik vien var!...

Visu mūžu es ceļu māju.
Tas ir sievietes sensenais amats.
Ceļu smiedamās.
Ceļu rādamās.
Ceļu, gaužas asaras raudādama.
Ai, cik vēji ir kāri uz siltumu,
Kuru sargāju es!
Kā viņiem gribas to azotē iebāzt
Un svilpojot projām nest!
Visu mūžu es ceļu māju,
Lai jums kur pārnākt būtu.
''Nekur nav tik labi kā mājās!'' jūs sakāt,
Un atkal es stipra jūtos
Un neticu saldajai čigāna dziesmai,
Kas vilina projām iet.
Smaržo pīrāgi, un uz palodzes
Mājas svētība zied.

Kad sirms mats iemaldās
pārējo vidū,
vai, kas par apcerēm, atcerēm,
ažiotāžu,
bet tas ir tas pats,
kas vasaras gammā
ieklīst gladiolai -
rudens zīmei.

Cilvēks ir taisni tik vecs,
cik smagi nes
gadu stāžu,
cik stipri vai vāji
brīnās
par brīnumiem.