Pats svarīgākais ir ieaudzināt tieksmi pēc zinātnes, citādi mēs izaudzināsim vienkārši ar grāmatu gudrībām apkrautus ēzeļus. Viņus ar rīkstēm piespiež glabāt tarbu ar zināšanām, bet, lai šīs zināšanas dotu kādu labumu, nepietiek tās tikai glabāt vien, - vajag ar tām piesātināties.

Gluži tāpat kā zemkopībā pati sēšana un arī pirms sējas veicamie priekšdarbi ir zināmi un viegli, bet, tiklīdz iesētais mostas dzīvei, mēs sastopamies ar daudziem dažādiem darbiem un grūtībām, arī pie cilvēkiem nav liela māka tos iesēt; bet, tiklīdz tie ir piedzimuši, mums uzgulstas visdažādāko rūpju nasta, pilna raižu un uztraukuma par to, kā tos izaudzināt un izglītot.

Paradums ir ļoti neiecietīgs un nodevīgs audzinātājs. Mazpamazām, slepus tas iedibina savas varas pamatu; bet, kad ar šādu maigu un pieticīgu sākumu tas ar laika palīdzību ir iesakņojies un nostiprinājies, tad tas tūdaļ atklāj mums savu neganto un tirānisko seju, pret kuru mēs tad vairs neuzdrīkstamies pat pacelt acis.

Mūsu ausis bez apstājas pieskandina ar dažnedažādām zinībām, gluži kā kad lietu ūdeni piltuvē, un mūsu uzdevums ir atkārtot to, kas mums ir stāstīts. Es gribētu, ka jūsu dēla audzinātājs nevadītos pēc šīs metodes un jau no paša sākuma atkarībā no viņam uzticētā bērna dvēseles spējām liktu viņam pārbaudīt šīs spējas, nomēģinot dažādu lietu garšu, tās patstāvīgi izvēloties un mācoties tās atšķirt, dažreiz viņam parādot ceļu, citreiz liekot viņam pašam to atrast.

Rīkoties tā, kā to dara daži autori, - līdz pat nagu galiem ietērpties svešā bruņojumā, izpildīt nodomāto (un tas ir viegli izdarāms vispārizglītotiem cilvēkiem), izmantojot senās gudrības, kas izkaisītas gan te, gan tur, no to puses, kuri vēlas noslēpt aizguvumu un padarīt tās par savām domām, pirmkārt, ir negodīgi un nožēlojami, jo, tā kā viņos pašos nav nekā vērtīga, viņi cenšas izcelties ar svešām vērtībām, otrkārt, tā ir liela muļķība – apmierināties ar neizglītotā pūļa atzinību, kas iegūta ar krāpšanas palīdzību, zaudējot jebkādu cieņu izglītotu cilvēku acīs, kas rauc degunu, redzot šo aizgūto raibumu.

Prasme nolaisties līdz bērna interesēm un tās vadīt norāda uz augstu un stipru dvēseli.

Lai skolotājs prasa no skolniekiem nevis stundā teikto vārdu atcerēšanos, bet to jēgu un būtību; lai par savas apmācības noderīgumu viņš spriež nevis pēc skolnieka atmiņas, bet pēc dzīves.

Ar to vēl ir par maz, ka audzināšana mūs nesabojā, -vajadzīgs, lai tā mūs izveidotu labākus.

Es gribētu gan redzēt, kā Paliels vai Pompejs – šie mūsu laika lieliskie dejotāji – iemācītu mums piruetes, tikai demonstrēdami tās mūsu priekšā un neizkustinādami mūs no vietas; gluži tā to dara daudzi mūsu audzinātāji, kuri vēlas izveidot mūsu saprātu, to nemaz neizkustinot un neradot tam vajadzību kustēties. Vai gan mēs iemācītos vadīt zirgu, rīkoties ar šķēpu, kokli vai savu balsi, tos diendienā nevingrot? Bet daži audzinātāji grib, lai mēs iemācītos pareizi spriest un skaisti runāt, nevingrinādamies ne runāšanā, ne spriešanā. Taču šo spēju ieaudzināšanas laikā visam, kas notiek mūsu acu priekšā, ir mācību grāmatas vērtība: gan pāža nedarbs, gan sulaiņa muļķība, gan galda sarunas – tas viss ir jauna barība mūsu saprātam.

Bērniem jādod vieta dzīvē nevis atbilstoši viņu tēvu spējām, bet atbilstoši viņu pašu dvēseles spējām.

Nav jāaudzina tikai dvēsele vai tikai ķermenis, bet viss cilvēks; viņu nedrīkst sadalīt divās daļās.

Ja jūs gribat, lai bērns baidītos no kauna un soda, nepieradiniet viņu pie tiem. Pieradiniet viņu pie sviedriem un aukstuma, pie vēja un dedzinošās saules, pie visām briesmām, kas viņam jānicina; atradiniet viņu no jebkāda vārīguma attiecībā uz apģērbu un guļvietu, uz ēdienu un dzērienu, pieradiniet viņu pie visa.

Kāda gan nozīme izglītot garu, ja darbi neiet kopsolī ar to.

Vispirmām kārtām lai bērnam iemāca piekāpties un nolikt ieročus patiesības priekšā, tiklīdz viņš tos ierauga, - neatkarīgi no tā, vai šī patiesība ir dzimusi viņa pretinieka rokās vai viņā pašā kādas pēkšņas apskaidrības rezultātā.

Lai skolnieka sirdsapziņa un tikums atspoguļojas viņa runā, un lai viņam nebūtu cita vadoņa kā tikai saprāts. Lai viņam māca saprast to, ka, atzīstot kļūdu, kuru pats pieļāvis savā runā, pat ja to neviens cits nebūtu pamanījis, viņš apliecinās savu prātu un patiesumu, pēc kā arī viņam pirmām kārtām jātiecas; savu maldu spītīga aizstāvēšana ir ikdienišķa parādība, kas visbiežāk raksturīga viszemākajām dvēselēm; māka apdomāties un sevi pārlabot, atzīt strīda karstumā savu kļūdīšanos – tās ir retas, vērtīgas un filozofiem raksturīgas īpašības.