Kas tur stāv tāds balts un tīrs?
tas ir mūsu sniegavīrs
Brienam mēs pa dziļu sniegu
izbaudam mēs lielu prieku.

Ai, bagāti Ziemassvētki,
Apaviņa plēsejiņi:
Trīs dieniņas, trīs naksniņas
Man kājiņas nenoautas.

Tā puķe uzzied, ko tu paņem rokā;
Tā sirds sāk mīlet, ko tu uzlūko.
Tev ir jau viss, tu staigā zvaigžņu lokā -
Es tev vairs dāvāt nevaru neko.

Dzīves ritums daudziem ir garš,
Dzīves ritums daudziem ir īss.
To kā tas norit nosaka viņš,
Nosaka viņš, kam tas pieder.

Pamazām jūtot vēlmi dzīvot un mīlēt,
Viņš vēlas tapt mīlēts un laimi just.
Ko dzīves gājumā ģimene dod,
Lai arī kā necenstos tu iemājo to

Sajūtu laimi un apkārtējo.

Ejot gadiem un dzīvei augot,
Aug arī tava sirds.
Tā iemājo labo un skaisto
Un reizēm arī nelāgo.

Bet reizēm tas dzīves ritums
Ir tas, kas tev iemāca pareizi dzīvot
un just.

/dzejoļa autors Dāvis Švāģeris/

Kad aizbraucis pēdējais tramvajs,
Es saritinu sliedes
Un nolieku pilsētas malā.
Un sliežu vietā
Ik nakti aug priedes
Un lapsas rok alas.

No rīta man sliedes jānoliek vietā
Un jābrauc uz darbu,
Neviens to nedarīs manā vietā,
Tik nosodīs skatienu bargu,
Ja tramvaja vietā
Pieturā stāvēs lapsēnu godasardze.
Es vakaru gaidu,
Kad atkal sliedes saritināšu.

Es nekāpšu priedē
Un rudu lapsēnu neuzrunāšu.

/dzejoļa autors Aija Vikmane/

Ai, šī pilsēta! Dziesmas un lauri
Viņas kaunu un daiļumu sedz.
Atkal gāju kā sapnī tai cauri
Raibā naktī, kad ugunis dedz.

Tumsā redzēju izkārtnes laistas:
Lūdzu, lūdzu, te - manta, kas vērts!
Tumsā sejas kā pasakā skaistas,
Garām aizejot, smaidīja - pērc!

Lepni kareivji soļoja taktī,
Smēja fleitas, un stenēja bass;
Skrandains puišelis, slēpdamies naktī,
Klusi laidās kā sikspārnis mazs.

Balta meitene vērās kā mīklā
Pāri galvām, kur mūzika skan,
Un kā milzīgā zirnekļa tīklā
Ļaužu mutulī nozuda man.

/dzejoļa autors Jānis Ziemeļnieks/

Gadu maiņā

Kā nemierīgu straumju kritums
Caur naktīm un caur dienām dim
Pilns gaidu garais gadu ritums
Un sapņus nes uz debesīm.

Nu atkal gads ir ceļa jūtīs,
Un zemes ilgas sauļup slīd:
Ak, iededz gaismu mūsu krūtīs,
Kas dzīves vienmuļībā spīd!

/dzejoļa autors Jānis Ziemeļnieks/

Jau ziediem rotātas pļavas,
Jau dziesmām viļņojas gaiss,
Gaišs zaļums sedz kalnus un gravas:
Klāt maijmēness debešķīgais.

Un saule tik mīļi, tik spoži
Pie skaidrā ziluma mirdz,
Un lapoti meži tik koši,
Un līgsmi pukst cilvēkam sirds.

No putekļiem ārā, no dūmiem
Mūs ziedošais pavasars sauc;
Gals bēdām un sirdēstiem drūmiem,
Vēl pasaulē prieku ir daudz.

/dzejoļa autors Eduards Veidenbaums/

Kad aizbraucis pēdējais tramvajs,
Es saritinu sliedes
Un nolieku pilsētas malā.
Un sliežu vietā
Ik nakti aug priedes
Un lapsas rok alas.

No rīta man sliedes jānoliek vietā
Un jābrauc uz darbu,
Neviens to nedarīs manā vietā,
Tik nosodīs skatienu bargu,
Ja tramvaja vietā
Pieturā stāvēs lapsēnu godasardze.
Es vakaru gaidu,
Kad atkal sliedes saritināšu.

Es nekāpšu priedē
Un rudu lapsēnu neuzrunāšu.

/dzejoļa autors Aija Vikmane/

Tēt, Tu man iedevi spārnus,
Māt, Tu man iemācīji lidot,
Lai visaugstākos kalnos,
Es varētu aizspārnot.....

Lai tur meklētu sapņus
Kas debesis piepildīt māk,
Kas visus lietainos mākoņus
No manis prom aizgaiņā...

Sapņus meklējot, mani satika
Baltākā mīlestība,
Tā – kalna virsotne augstākā,
Un tikai man, tikai man lemta.

Un vēl vairāk sajūtu spārnus,
Tālu un ilgi es vēlos lidot,
Bet tikai ar savu mīlestību.
Bez tās es vairs nespēju dzīvot...

Paldies, tēt, ka devi man spārnus.
Paldies, māt, ka mācīji lidot....

Lai mums pieder vēl ilgi tavas gādīgās rokas un vārdi,
Ko tu padomam saki, dzīves raizes, kad māc.
Lai vēl ilgi mēs tevi šajās mājās sajūtam blakus,
Lai tu zaļo kā ozols, gadi, ko nenomāc.
Lai mūs stiprini garā un bērnus samīļo cieši.
Lai tavi gudrības vārdi iesējas sirdī kā kvieši.
Lai mūsu saknēm vēl ilgi svēkavots vari būt, tēt. !

Vēl viens kopējs:
Paldies Tev māt, par tavām mīļām rokām,
Par silto pagalvi, ko Tu man klāji.
Paldies Tev tēt, par tavām stiprām rokām,
Par vārdiem labajiem ar kuriem modināji.
Par Tavu smaidu, Tavu glāstu
Par sauli, ko es ceļā saticis,
Par visu savu dzīves stāstu
Tev šodien pateicamies
TĒVS UN MĀT!

Paldies saku tētiņam
Par gudro padomiņu
Aizejot tautiņās
man netrūka padomiņa....

Nāk Jaunais gads, nāk egļu smarža liega,
Un viegli baltas pārslas slīd.
Bet sirdi nevar ieputināt sniegā,
Tai jāiet lielus sapņus piepildīt…

Vai nevēlies saņemt horoskopu savā mobilajā tālrunī? Nosūti tekstu “NEVELOS” uz 6176!