Sieviete

Sieviete — tu esi trausla puķe,
kuru mīlestības reibons šūpo
smaržīgos un siltos tumšos viļņos,
galvā mirdzinājot zelta kroni.
Sieviete - tu skaistākā starp puķēm —

Tava zieda kausā ģifts un medus,
un pat eņģelim, kas sniedzas dzert to,
dziļi ceļos vajadzētu pakrist,
gaišo pieri trīs reiz pīšļus skarot,
Sieviete — tu esi skaistākā starp puķēm!

Sieviete — tu esi maija vakars,
kas caur pirkstiem spožas zvaigznes bārsta,
kurām pielīst upe, mežs un sirdis
jaunās, izsalkušās, neprātīgās —
pielīst, pagurst mirdzumā un gaismā.

Sieviete — tu esi gluda čūska,
kas vismīļāki mēdz ritināties
vijolīšu zilos pudurīšos,
cieši slēpjot divstaklaino mēli.
Tikai brīžam pazib skatos tavos
asas, saltas, zilganzaļas acis,
saltās trīsās nodrebinot sirdi.

Sieviete, tu — svešs un blāzmains putnis,
kas ar karstām, mīkstām dūnu krūtīm
sirdīs izperina daudzkrāsainas
teikas, varvīksnas un sapņus — sapņus...

Mans liktenis

Vai tas nu neprāts vai prāts —
paliek man nezināms,
bet mans liktenis ir tāds:
lai darītu viņš ko darīdams,
lai dotu man ko dotu —
mūžīgi patīk tam,
lai es asiņotu...

Kad es ļaudīs eju,
taisu mierīgu seju,
dažreiz pat smeju, —
liekas — man nekaitētu itin nekas
Bet tas,
kam vienu pašu acu mirkli
manu dvēsele kaila atsegtos,
iekliegtos,
kā spoku ieraudzīj's, šausmīgu, baigu,
un rokām aizsegtu vaigu...

Dievs

Tas Dievs, ko katris nesam krūtīs,
ir stiprāks vēl un dusmīgāks,
kā tas uz Zināja.
Un grūti — būs tam, par ko viņš tiesu sāks.

Pie upes

Vakars kā vecs vara grasis
tumsas aprūsēj's būs drīzi.
Viļņos - mēnesstaka dzirkstī
vīdamās uz paradīzi.

Draugs, ja laivnieks gaišs mūs gaida —
zemes vakaru šo dosim
tam kā pēd'jo grasi. Un uz
paradīzi aizlīgosim!

Zvaigznes un zeme

Zvaigznes un zeme, zvaigznes un zeme —
Ciešanas — gaviles, skumjas un prieks.
Zvaigznes un zeme, zvaigznes un zeme —
Cietumnieks esmu un valdinieks.

Puķu mežs

Kaut varētu sāpes un priekus,
ko diena liek izbaudīt,
kā raibus ziedus aiz loga
ik vakarus iedēstīt!

Tad visu acīm drīz zustu
mans nams un kļūtu svešs;
tik kamenes stāstītu dūcot,
kur mūžam zied puķu mežs.

Spārni

Ar divi blāzmainiem spārniem
balts gulbis debesi šķeļ,
un blāzmainie spārni viņu
bez gala gaismā ceļ.

Vai neesam mēs divi spārni,
ar kuŗiem pacelties
grib dzidrajā bezgalībā
pats mīlestības Dievs?!

Rozes

Rozes baltās, rozes sarkanās —
kurām no jums dvēsle līdzinās?
kuras, kad man asnīs ilgas zied,
saldi vilinājot smaržojiet ?
Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli —
kam tu vairāk, dziļāk piederi:
mūžam baltai debess skaidrībai,
jeb vai zemes liesmai sarkanai?
Kam pavisam beigās atdosies?
Kas tavs valdnieks: Lucifers vai Dievs?
Tagad ceļš tavs balts un sarkans zied.
Ejot to, tu gavilē un ciet.
Bet kas galā pestīšanu sniegs:
gars vai miesa? debesis vai ziegs? — —
Rozes baltas, rozes sarkanās —
kurām no jums dvēsle līdzinās?

Mīlas kauss

Kad mīlas kausu tu pie lūpām liec,
tad paskaties, cik zvaigžņu viņā laistās.
Tad paraugies, vai sirds ir tava it kā zieds,
kas rasas pilns tiek lauzts? Bezgala skaistas
vai zib tur sārtas guntiņas? Ak, zini:
tās asins lāses tavas! Tikai tās
un zvaigžņu mirdza mīlu dara svētu.
Kur neasiņo sirds, trūkst gaismas mūžīgās —
svied mīlas kausu prom to — niecīgu un lētu.

Zvaigznes

Kā zvaigznes zilā naktī krīt,
tā manas dienas krīt.
Un mūžs mans — zvaigžņu mirgojums
starp vakaru un rīt.

Kā zvaigzne zilā naktī krīt,
tā krītu arī es.
Dej mīlestība, sāpes, prieks
kā zaļas dzirksteles ...

Zvaigžņota nakts

Nakts šovakar velkas kā māmiņa veca.
Tai liela tumšzila nasta uz pleca.
Gar bārkstainām vīlēm tai saķērušās
dreb zvaigznes, debesīs izplaukušās.

Labvakar, māmulīt! Dievs palīdz!
vai nevari paņemt starp puķēm tām līdz
vienu sirdi, kas sen jau kā puķe plaukst,
bet nevar uzplaukt; šeit viņai par aukst...

Vakars mežā

Novēlojies meža putniņš
labu nakti dzied vēl zaram.
Bālu miglas lāpu rokā
meža māte paiet garām.


"E, tu zaļais zars, nu diezgan
skanējusi dvēselīte!"
Nomirst dziesmiņa un tūliņ
dziest, kā zaļa dzirkstelīte.


Novēlojies meža putniņš
klusi, mīļi pieplok zaram.
Mirdzot zvaigžņu zirgos aizjāj
meža mātes dēli gaŗām.

Vakars

Veras debess spodrās acis
tumsa klusi dziedāt sāk,
un pa taciņu caur druvu
pirmie sapņi bāli nāk.

Ceriņi

Deg zilas ceriņugunis
gar visām sētām, visiem namiem,
un dzidrās, plašās debesis
skan saules "ave" nebeidzamiem.
Kā teikā viss, kā sapinīs ...
Un rūpēm kas bij neveseli,
redz: sadeg ceriņugunīs
viss dzīves pelēkums un meli.

Kapsētā

Stiepj saule mirdzošu stīgu
no krusta līdz liepiņas zaram,
un vējš ar lociņu mīkstu
velk dziesmiņu pavasaŗam.


Tik maiga viņa, tik zila,
kā plaukstoša vijolīte.
Bērzs līgodamies klausās, un zemu
līkst iebrūnā galotnīte.


Bērzs mīļu ko saka. Un ilgi
šalc liepiņa apreibusi.
Bet divi melni krusti
zem viņiem sāk raudāt klusi.