Saņemiet sveicienus manus ...
Saņemiet sveicienus manus, kas spurdz jums ka baloži pretī:
Kopīgi pasāktais mūžs, tas lai kā rožu krūms plaukst.
Sāpes un darbs lai vēl vairāk jums dvēseles vieno un skaidro,
Laime lai spēku Jums rod gaitu līdz slēgumam iet!

Sirdi es savu ...
Sirdi es savu
jums atdevis visu
un tikai tukšumu saņēmis pretī.

O, kuru gadu jau apkārt, kuru viļņo šīs tukšums klajs.
Maijs kuram smaidot nepārslīd pāri nekad.
Tikai tad,
kad es briesmīgi lamājies esmu un čīkstējis,
Jūsu tukšuma lava gūlusies pāri par manu galvu
Ka veldzinošs plāksteris.

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.

Kamdēļ teikt un smaidot solīt klusi,
Ka tu nāksi tad, kad saule riet,
Ja tu zini, ka uz citu pusi
Gribas tev tai pašā brīdī iet?

Laikam tīk tā doma tev un jūta,
Ka es mokos, tevi gaidot viens,
Kamēr vējš pār zemi nakti sūta,
Tumsā pazūd ceļu baltais piens.

Kā lai zin, varbūt tā arī labi,
Ka te sēžu skumjš un vientulīgs, -
Mani draugi tagad - ceļa stabi,
Nakts un klusums, klusums brīnišķīgs.

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.

Tramvajā
Tramvajā
svārciņus augšup ceļiem
ar acīm es pacēlu
augstāk.
Bet viņa
sēdēja pretī
tik auksta
kā tramvaja misiņa margas
divdesmit grādu salā.

Šovakar
Šovakar gribas man sapņot
par visu, kas augstāks par torņiem.

Skvērā uz sola –
uz sola, kur garām rūc tramvajs,
vai nejūti smaržas no pļavām
brīnišķi vāras un maigas kā lietus?
Droši tur bērzi debesīs zilās
stāv balti kā naktskreklos.
Jasmīni smaržo.
Govis nopūšas kūtīs.
Šķūnīšos mazos kā alga
varētu iegrimt tur sienā,
skūpstošā sienā.

Šovakar gribas man sapņot,
tik sapņot
un aizmirst, ka vajaga naudas,
ka pazoles cauras
un rīt
jāatrod darbs.

Elēģija
Varbūt tad reiz sirds man mierā paliks,
Ielu troksnis ausīs lēni rims,
Kad uz mūžu manas rokas saliks
Un zem plakstiem tumsa acīs grims.

Renstelēs tāpat vēl ūdens tecēs,
Būs zem kājām asfalts, ciets un glums,
Tik man gaisma izdegs zārka svecēs,
Lieks būs kļuvis vēsais saldējums.

Liepas plaukst tāpat vēl visās ielās,
Auto sauks, un zvanot tramvajs ies,
Tik no dzīves, brīnišķās un lielās,
Būšu es uz mūžu atšķīries.

Un nekad, nekad vairs klusi smaidot,
Nenākšu pie viņas atpakaļ,
Kad no bruģiem, jaunu sauli gaidot,
Visās ielās sniega kārtu kaļ.

Zvaigžņu pilnā, vienaldzīgā telpā
Līdzi gaisam klejošu es viens,
Tur, kur izzūd visas sāpes elpā,
Tur, kur nezin vairs, kā smaršo siens.

Atvadīšanās
Projām no cilvēku gļēviskām ilgām
Eju uz pļavām pie puķēm un smilgām,
Burbuļos klausīties, vizbuļus plūkt,
Medu no ziediem kā bite sūkt...
Kopā ar spārēm pār atmatām lidot,
Runīgos strautus līdz asarām smīdot,
Naktīs ar vardēm pa niedrāju kvarkt,
Rudeņos kopā ar lapām sarkt.

Dvēsele
Ak, tagad neprasa dzīve no tevis,
Vai tu ar domām un dvēseli bagāts.
Nespēj pa ikdienas ceļiem reiz staigāt,
Tiksi no visiem par klaidoni zākāts.

Dziļas kā ārprāts ir slāpes pēc drauga.
Lielākas daudz rūs kad dvēselē tavā,
Nonīkst ar draugiem kā kucēniem kusliem,
Nonīkst un aizaug kā aizmirstā gravā.

Mans vectēvs
Pie sausās Daugavas, kur dēļi
Mirdz rindās dzeltēni un smaržīgi kā medus
Un kur zem skaidām čauganām kā sūna
Pat vēlā vasarā guļ ledus,

Kur augstais krasts vairs neput, apaudzis ar retu zāli
Kā vecam vīram zods ar bārdu,
Kur caurām dienām izved smiltīs
No sētām lupatas un skārdu, -

Man dzīvo vectēvs.

Viņš ceļas, tikko gaisma aust,
Un, logu atvēris uz upi,
Tver kāri miglas pilno gaisu
Un lūpās auklē pīpīti kā knupi.

Viņš skatiem pavada uz leju barkas,
Tās noglāstot kā mīļas paijas,
Un klusi pasmaida, ja garām logam
Kā cukurs baltas pamirdz kaijas.

Bet ilgi bubina, kad ostas velkonis
Ved cauri tiltiem nepareizu plostu,
Un bieži spējā uztraukumā tver
No vēdera sev veco angļu jostu.

Tad iet uz tumšo pieliekamo lūkot
No slazda kaķim kādu peli,
Pēc tam dzer kafiju no māla krūzes,
Kur nogleznoti zēns un govs ar mazu teli.

Kad saule var jau ieskatīties skurstenī
Un zāģētavās pārtraukumu teic ar svilpi skaļu,
Iet arī vectēvs atpūsties līdz pusdienai,
Kur viņu gaida grūdenis ar svaigu cūkas gaļu.

Atzīšanās
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet - tās tukšas es notekās beru.

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Kur tu esi, mans draugs?...Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?...
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?

Sapņo
Sapņo, un tu nebūsi mazs:
Visa pasaule tevī liesies kā kvass.

Sapnis viscietāko tēraudu dzeļ
Un cilvēku visam pāri ceļ.

Sapnī tu pats topi sākums,
Pats sev par sakni un zelta vāku.
Sapņo!

Brīnumi

Starp sūnu lācīšiem uz jumta brūni zaļiem
tek pirmās bezdelīgas vidžu vidžiem skaļiem.
Bet ganu puikas pagalmā pie kalpu gala
stāv, rokas kabatās, un padebešus dala.

Un divi gandrīz pirksta gari čibukēni
spriež saulei bargu tiesu: strādājot šī lēni!
Un saule sabīstas - tai bailes tiek no tiem,
un liek tā plūsmot saviem brīnumiem.
Dun zili kalni gaisā, zelta jūras nesti.
Krīt pļavā pureņkroņi, mākoņvīru mesti.
Pat slimā vecmāmuļa logā izliekusies
un brīnās, klausās, kā no sapņa iztrūkusies,
un ilgi saplaukušās liepās skatās,
līdz zilā debess salūst acīs platās . . .


Bet runčuks laipo - it kā nekā neredzētu -
uz pakša pusi lēniņām pa maigļu sētu.
- Šis pakšis pagarš - jumts tur zems - nekas, nekas ... -


Viens mirklis - un viss vējā jau no puiku pātagas.
Pa pļaviņu viņš aizdiep sirmi mazs,
bet zālē saplaukst rozā kaķu pēdiņas.

Sapņu burvis

Saulainām rokām
atnāca burvis,
atslēdza smiedamies
debesu durvis.

Kur skatos - neviena
cilvēka vaiga:
pa ielām tagad
tik sapņi staigā . . .

Nāk skuķes pretim
kā padebestiņas,
dzirkst, plīvo un kuras
skatu uguntiņas.

Mēness sēd alejā
uz koka sola
un skumji tām pakaļ
acis bola.

Namos, sētās
un koku zaros
mirdzoši stāvi
līgojas baros.


Durvis un logus
neviens neslēdz ciet -
sapņi visu nakti
iekšā un ārā iet.

Ap katru gultu
stāv veselas saimes,
un visiem rokas
pilnas zvaigžņu laimes.


Tik Dievs viens pats debesīs -
mācās zibeņus šķilt
un gudro, kā sapņus
uz debesīm atpakaļ vilt . . .

Mana dziesma

Kam savu dziesmu es dziedu?
Es dziedu to smilgām un zālei,
un paceplīšam uz zara.
Un vējam. Un zilajai tālei.


Un kūpoša lagzdu krūma
dzeltainam puteklītim.
Un sūnu lācīšam zaļam.
Un dziestošam auseklītim.

Un baltajai brīnumu pilij,
kas zvaigznēs un ugunīs visa.
Un neprātam, spārnu kas sauca.
Un sirdij, kam gaisma dzisa.

Debess

Cik dziļa tu, debess;
cik dziļš tevi prieks!
Visdziļākā jūra
pret tevi — tik nieks!

Cik tuvu tu, debess,
brīžiem man nāc!
Man apreibst galva, man samulst prāts.

Tad jūtu, ka zemes
saites sāk rist:
tavā dzidrajā atvarā
gribas man krist.

Un nogrimt.Un izzust — lai nav vairs nekā!
Tik zvaigznes — kā lilijas
ezerā...