Par cilvēku spriež pēc viņa draugiem.

Ir trīs veida draugi: draugi, kuri jūs mīl; kuriem jūs esat vienaldzīgs; un draugi, kuri jūs nīst.

Kad draudzība kļūst vājāka un vēsāka, tā vienmēr kļūst uzsvērti pieklājīgāka.

Draudzība - mīlestība bez spārniem.

Visdziļākā draudzība rada viscietsirdīgāko ienaidu.

Neviens nekļūst par sievietes draugu, ja spēj kļūt par tās mīļāko.

Sieviete

Sieviete — tu esi trausla puķe,
kuru mīlestības reibons šūpo
smaržīgos un siltos tumšos viļņos,
galvā mirdzinājot zelta kroni.
Sieviete - tu skaistākā starp puķēm —

Tava zieda kausā ģifts un medus,
un pat eņģelim, kas sniedzas dzert to,
dziļi ceļos vajadzētu pakrist,
gaišo pieri trīs reiz pīšļus skarot,
Sieviete — tu esi skaistākā starp puķēm!

Sieviete — tu esi maija vakars,
kas caur pirkstiem spožas zvaigznes bārsta,
kurām pielīst upe, mežs un sirdis
jaunās, izsalkušās, neprātīgās —
pielīst, pagurst mirdzumā un gaismā.

Sieviete — tu esi gluda čūska,
kas vismīļāki mēdz ritināties
vijolīšu zilos pudurīšos,
cieši slēpjot divstaklaino mēli.
Tikai brīžam pazib skatos tavos
asas, saltas, zilganzaļas acis,
saltās trīsās nodrebinot sirdi.

Sieviete, tu — svešs un blāzmains putnis,
kas ar karstām, mīkstām dūnu krūtīm
sirdīs izperina daudzkrāsainas
teikas, varavīksnes un sapņus — sapņus...

/Fricis Bārda/

Vai viegli sievietei būt?
To nevar pateikt neviens
Tik pati – sieviete...
Viņai daudz kas jāprot –
Gatavot un kārtot,
Šūt, adīt un lāpīt,
Mašīnu vadīt,
Bērnus komandēt
Un vāķīt,
Būt savam vīram
Palīgs, atbalsts,
Dzīvesdraugs,
Bet kādas pūles
Dažreiz tas prasa
To tik viņa zina....

Varoņu piemiņas dienā
Varoņu
piemiņas dienā
svešs,
vienkāršs
strādnieks uz ielas
ielūdza dzertuvē
mani.
Vakaru visu
un nakti – līdz rītam
kopā ar meitām
matrožiem rupjiem
un klaidoņiem
dzērām.

Dzērām
par kritušiem
Tīrelī,
Karpatos,
dzērām
par atstātām sievām,
mātēm
un bērniem.

Dzērām
ar rūgtumu
sāpēm,
asām kā dzērēju balsis
dzērām
un dziedājām dziesmu
par sevi
un savu zudušo dzīvi.

Izbraukt no pilsētas ...
Izbraukt no pilsētas sestdienā melnā,
Izbraukt, kur apgabals vientuļš un svešs,
Tur, kur zāle aug mīksta kā delna,
Apkārt kāds ezeriņš niedrains un svešs.

Nogulties zemē un lūkoties telpā,
Tur, kur vēl pamalē pilsēta mirdz.
Sveķaino gaisu un debesi elpot,
Kamēr sāk smaržot i lūpas, i sirds.

Noaujot kājas, tās atdot līdz stilbiem
Saknēm un smiltīm, kas garšo un kaist.
Sāpes un ciešanas
Pāri pār galvu kā mākoņus laist.

Bet tirgus vārtos ...
Bet tirgus vārtos smags kā sirds
Tup ubags. Skrandas pūst un smird.
Uz ceļiem tup. Un skumst un līkst,
Tam plaukstā santīms smīnot nīkst.

Kad garām iet kāds bagāts kungs,
Viņš zemāk līkst un stiprāk kunkst,
Kad lepna dāma garām slīd,
tas klāt pie svārkiem viņai krīt.

Pilsoņi, godīgie latviešu ...
Pilsoņi, godīgie latviešu pilsoņi, klausieties:
neejat kino vairs, neejat teātros,
kur jums rāda tikai pavirši tulkotas lugas -
neejat,
labāk klausāties dīvainu stāstu par nomales uzvaru.
Nomale uzvarēs. Vai jūs jau nedzirdat viņās dimdošos soļus
tur, viņpus Daugavas tiltiem, naktīs, kad viss guļ?
Nomale uzvarēs!
Brīvības gatvē
Uz spīdoša brūna granīta pamata,
kur vēl nesen
jāja bronzas Pēteris Lielais,
stāvēs nomales kaza
ar pulksteni mazu zem kakla
un ēdīs lapas no apcirptām bulvāru liepām.
Ielās uz stūriem,
kur kārtībnieks stāvēja agrāk,
vizuļos, jaunas skārda vannas ar pienu.
Katras, kas vēlēsies,
pieies nodzerties piena par brīvu.

Govis, īstas brūnas, sviedrainas govis,
kas smako pēc mēsliem.
Visi auto būs jāsabāž garāžu kabatas,
ormaņu zirgus izjūgs uz stūriem
un palaidīs vaļā ka suņus.
Puikas izdauzīs biezākos stiklus
ar lingām.
Un tad nāks viņa – nomale.
Istabas ņemsim padusē.
Rūtis mēs liksim uz pleciem.
Virca mums tecēs gar drēbēm,
pilēs kā sālījums zemē.
Matos uz galvas mums karāsies ābeļu dārzi.

Kad pusnakts klīst ...
Kad pusnakts klīst aiz tumšiem logiem ārā
Kā vilks, kas mieru nevar migā rast,
Vai dzertuvē, vai elegantā barā

Kad aizeju es sārtos novakaros
Uz nomali, kur nebijis es sen,
Es kāri skatos koku brūnos zaros
Tāpat kā agrāk, kad vēl biju zēns.

Un brīnums -
Gar kuģa malu maigi zāle glaužas
Un tikko kūp kā nomests papiross.
Aiz sētām smaržo uzdīgušas auzas
Un gaida, kas tām skaras dos,
Ar kurām zvanīt sārtos rieta brīžos,
Kā cukurs glāzē zilgmē mākons kūst.

Es nezinu vai ...
Es nezinu, vai sārtos rieta brīžos,
Kad gaiss no miglām paliek balts kā sniegs,
Tāpat kā agrāk spāres notvert dzīšos
Un sirdī laime būs kā naktī miegs.

Es skaidri jūtu – es esmu kļuvis vecāks.
Viss kļuvis tāls, kas man kādreiz bija dārgs.
Man pārāk biezi skumjas sēž uz pleca
Un, bārā sēžot, patīk motīvs vārgs.

Pie tilta es ...
Pie tilta es atstāju malu
Un sargu ar biļeti rokā,
Pie tilta es atstāju meitas,
Kas sildījās tvaikoņa sutā.

Es drāzos uz priekšu kā auto.
Vējš cirtas man sejā kā pļauka.
Un spulgoja ūdens zem kājām
Kā kotiks un nolakots zābaks.

Ass nemiers man ārdīja sirdi
Kā asfaltu laužamais stienis,
Kopš mīlu es tevi kā ielu,
Kā klaidonis patversmi naktī.