Lūgums
Aizved mani uz Slīteres siliem,
Kad tur sila purenes zied!
Man tik biezi šai dzīvē ir vīlies,
Gribas kaut ko no tīra mazliet.

Aizved mani uz Morica salu,
Kad tur ozoliem lapas sāk plaukt,
Man tik bieži šai dzīvē ir salis,
Gribas sauli par māsu reiz saukt.

Aizved mani no draugiem, no radiem,
Aizved mani no dienas, no nakts,
Lai es pabūtu ārpus gadiem,
Ārpus visa, kas tajos reiz rasts!

Aizved mani...Es lūdzos un prasu,
Bet tu brīnies un pieri rauc:
Es tev liekos kā meitene maza,
Kurai aplam daudz vaļas ļauts.
***

Mans cilvēks
Es ticu cilvēkam savam,
viņš noteikti kaut kur ir,
Nezinu tikai, cik gadu,
cik jūru, cik jūdžu mūs šķir.
Reizēm šķiet - viņa balsi
aiz kalna var sadzirdēt jau,
Tuvāk pieejot, redzu -
cilvēka mana tur nav.
Reizēm sirds piemāna sevi
un pati tad smeldz un sāp,
Un vēl skaudrāk kā senāk
pēc sava cilvēka slāpst.
Un vēl ciešāk kā senāk
savam cilvēkam tic,-
Kuram maldīgi līdzīgs
bija tai licies kāds cits.
Svešās rokās viņu
neiešu meklēt es, -
Lai tad neplūktas nozied
sarkanās magones.
Vēji mēdz sacīt, ka esot
daudzos viņš izkaisīts,
Ka no daudziem pa lāsei
vajagot paņemt sev līdz,
Bet es gaidu un zinu -
pat ja jāslīkst man būs -
Atnāks pēdējais vilnis,
kopā lai samestu mūs.
***

Mans mantojums
Kas būtu maijs bez zaļām bērzu skarām,
Kas septembris bez kastaņiem un zīlēm,
Kas būtu mūsu Latvija bez kokiem,
Bez birztalām, bez silu zilām vīlēm?

Ar koku saknēm caurausta šī zeme,
Ar koku šalkām piedziedāts šis gaiss.
Un slīd pār mežu galiem saules lemess,
Un ripo mēness ritens zeltainais…

Ko mantojusi es no senčiem saviem?
Ne titulus, ne zelta gredzenus,
Vien viņu egles, ozoli un kļavas
Pār mana mūža ceļiem vējā zuz.

Un, kad jūs mani projām aiznesīsiet
Un baltā smilšu kalnā atstāsiet,
Es reizēm atnākšu uz brīdi īsu,
Lai redzētu,
Kā mani koki zied.
***

Lai būtu
Lai būtu kam novēlēt Gaiziņu
Un Piebalgas pakalnus maigos,
Un pelēkā šūnakmens plaisiņas
Uz Mātes Latvijas vaiga.

Lai būtu kam novēlēt tīrumus
Un zemkopja tikumu sīksto,
Un dārzus, un ābolu birumu,
Un latviešu valodu mīksto.

Un Krišjāņa Barona veikumu
Un Rucavas vilnaini košo,
Un katru noti un teikumu,
Kur tautas sirdsprāta spožums.

Lai būtu kam novēlēt Daugavu
Un Domu, un ērģeļu mesu,
Un Sarkano strēlnieku laukumu,
Un sāpi, ko dvēselē nesu,-

Lai būtu kam novēlēt...
***

Es neticu
Es neticu, ka var bez cilvēkiem,
Es vienmēr esmu traukusies uz tiem -
Uz gaišiem logiem rudens naktī melnā,
Uz oglītēm zem izdzisušiem pelniem...
Es neticu, ka var bez cilvēkiem,
Es vienmēr esmu steigusies uz tiem
Ar lētticības palmu zaru rokā,
Ar skaļu prieku un ar slēptām mokām.
Es neticu, ka var bez cilvēkiem.
Es vienmēr esmu degusi pēc tiem.
No viņiem visas mana mūža bēdas,
No viņiem nedzēšamas gaismas pēdas.

•••

Viss, kas bija,
Bij no tīra vēja.
Ne man tevis,
Ne tev manis
Vajadzēja...
Tā mēs, vējā sapinušies,
Gājām,
Likteni un ļaudis
Kaitinājām.
It kā komēdijā,
It kā jokā –
Gredzens klusu iedzinkstējās
Rokā...
Viss, kas bija
Bij no tīra vēja.
Aizzibēja.
Aizskanēja.
Aizkūpēja.
***

Es nedrīkstu to nokavēt
Vienalga kur, virs zemes, zemē,
Uz jūras vai uz padebess,
Ar tiem, kas mani mīl vai nemīl,
Bet vienu skaidri zinu es.

Man aprīlī ir jābūt mājās,
Man aprīlī ir jāpārnāk!
Jau martā saknēs sula krājās,
Zem sniega ziedi riesties sāk.

Bet aprīlī, kad spoži zilas
Pār baltiem bērziem debess līgst,
Kad dzeguze jau zvana silā,
Kad bites stropu atstāt drīkst,

Plaukst manā dārzā pirmā puķe,
No ziedu šķīvjiem tauriņš ēd,
Un man uz mājām vajag kuģot-
Es nedrīkstu to nokavēt.
***

Sapnis
Sapnī maziņš rūķītis man nāk
un ar mani atkal tiepties sāk:
- Iztaisi man tā un tā, un tā -
vienu nakti ogles melnumā,
vienu rītu ogles sārtumā. –
Taisītu. Bet pasaki – no kā?
- Esi dzejnieks – taisi no nekā.

Lūdzu, un tad uztaisi vēl tā,
lai šai rītā feja pretī nāk,
lai mums mūžs ir egles staltumā,
lai mums mūžs ir ievas baltumā,
lai mēs noreibtu no salduma...
Es tam vēlreiz prasu – bet no kā?
- Esi dzejnieks – taisi no nekā. –

Paiet nakte ogles melnumā,
aizkvēl rīti ogles sārtumā,
aiziet mūži egles staltumā,
nobirst mūži ievas baltumā,
esi noreibis no salduma...
Kur ir rūķītis? Nu, kā tad tā...
Jāsāk viss no gala. No nekā.
***

Mīlestībai
Paliec asinssarkana un sāja
Tā kā dzērvene, kas nav vēl sala plaucēta,
Paliec mana trimda, mana māja,
Murgos mierini un miegā traucē.
Mūsu stabs ar afišām ir nolīmēts,
Bet nekas tur izziņotais nenotiks -
Likteņpriekšnieks jau ir kaut ko nolēmis,
Un tā izpildītāji ir pārāk centīgi.
Es tev noskatīšos kādu ziedu -
Nākošajā mirklī to ķers zibens.
Dzīve uzmanīgi neļauj iedot
It neko no tā, ko esmu gribējis.
Bet tu paliec. Lai kā zirgs ap mietu
Pulksteņrādītājs ap asi rikšo.
Vismaz kopīgs abiem mums ir cietums,
Vismaz kopīgs mums ir nenotikušais.
Ievu ziedu laikā šķita dīvaini,
Tagad - rudenī tik dīvaini vairs nava.

***

Neceri zeltu nest azotē,
tev lemts ir - atrast un pazaudēt.
No sevis esošā gainīties:
atsperties, atgrūsties, mainīties.
Mainīties - zeltā un sīknaudā,
līgavas autā un līkautā.
Grozīti visi kļūst zvirgzdaini,
der tikai skatieni dzirkstaini,
no sevis un šodienas atrauti,
ar nākotnes nojautām apkrauti.
Nav pagātne jaukta, ne nojaukta -
to sabradā nākotnes nojauta.
Plok godi, un pīšļos birst ērtības,
un paliek vien patiesas vērtības.
Neviens vēl nav nākotni noaudis,
bet laiks to sev pāri
ir nojautis.

***

Vai vajadzēja,
ka jau tumst
un zvaigznes dvēseles sāk pievilkt?
Jo mirklim, bijušam starp mums,
caur mūžiem vajadzēja ieilgt.

Un galu galā – kas ir mūžs?
Viens dzīpars laika likteņpūrā –
viens mirklis, un jau vēsums pūš
no neatgriežamības jūras.

Viens mirklis. Acīs uguns spīd.
Un otrs. Veries blāvā stiklā.
Un vēl viens kuģis projām slīd
un pazūd nežēlīgā miglā.

Tā ir vienmēr. Un ātrums sāp.
Tas ātri atnes mūs un aiznes.
Un arī tavās acīs kāpj
pret īstām karstas, sāļas zvaigznes.

Un abu spožums kopā kūst
un tur viens otru iznīcina,
un to, kas ar mums abiem būs,
vien starp mums bijušais zina.

Pat izbūdams, tas paliek svēts
un pār mums abiem klusu planēs,
līdz kamēr pēdējais „kāpēc?”
no mūsu lūpām skanēs.

Pēc tam... Bet tas viss būs pēc tam,
kad sirds ne mīlēs vairs, ne nīdēs,
un pāri baltam klusumam
sen nomirusi gaisma spīdēs.

***

…Tie, ko par māksliniekiem sauc,
smaržas
pa pasauli savāc tāpat
kā bites
medu.

Un reizē apputekšņo
mums dvēseles,
lai tajās sēkla briest
visa ziedošā
turpināšanai.
***

Ceļš
Pie visa, kā eju
es eju kājām.

Es gribu atnākt
un nevis -
ierasties.

Bez ceļa piekusuma.
Bez ceļa vientulības.
Bez sevis satikšanas.
Bez ilgošanās pēc tevis.

Es gribu pienākt
un nevis -
uzrasties.

Bez attāluma.
Bez soļiem.
Bez soļu balss,
kas runā
neizrunājamo.

Jā, es noplēšu daudz
zoļu,
bet es nenoplēšu daudz
cilvēku.

***

Vientulībai ir zaļas lapas,
Vientulībai ir balti ziedi,
Vientulībai ir zila debess,
Uz ceļa trīcošas mēness ēnas,
Rietā degoši logu stikli,
Brīnumsvecīšu bērna prieki.
Tikai vientulībai nav acu.
***

Es tevi mīlēšu
dzeltanās madarās,
es tevi paslēpšu
dzeltanās madarās
no meža kaķa
dzeltanām acīm,
no beigtas dzeltenas vālodzes
paslēpšu.

Es tevi paslēpšu, baltā,
no dzeltēšanas
un aiziešanas
ar dzeltenu vēju.

Mīļā,
es tevi mīlēšu
dzeltenās madarās!
***