Es sērojos, es dziļi skumu.
Mans mūžs bez mēra bija grūts.
Un savu mīļo izmisumu
Kā bērnu auklēju pie krūts.

To nepaguru kopt un barot.
(Lai kaut jel brīdi būtu rāms?)
Un lūkoties, cik spožos staros
Dzirkst pasaule caur asarām..
***

Miers

Es saku – nu man beidzot ir labi.
Bet roze asiņu asaras raud.
Ko tur aizskalo ziedlapu sarkanais strauts?
Es nezinu. Man ir labi.

Es saku – nu man beidzot ir miers.
No rozes palicis tikai kāts
Un putekšņi sirmi. Vai maz raudāja kāds?
Es nezinu. Man ir miers.

Es saku – es negaidu vairs neko.
Cik tāds pelēkums lēns un maigs.
Mēmi akmeņi. Aizmidzis laiks.
Es negaidu vairs neko.

Mana pasaule sadilst un izplēnē.
Es pasmaidu klusi – tik vien...
Tu man iziesi cauri kādudien
Un nepamanīsi to.

Tas būs labi.

* * *

Es labi zinu, kur tu esi,
Bet tur es tevi nemeklēšu.
Ne zemē briedīgā – uz akmens
Es puķi sēšu
Un ziedu gaidīšu. Par spīti.
Ar zobiem sakostiem. No akmens.
Lai neiespējamība maigums
Dzen saknes.
No visiem ceļiem izraudzīšu
To tālāko no tevis taku,
Lai te, kur tevis nevar būt,
Tu pēkšņi nostājies man blakus.
Lai, acīm sastopoties, izplaukst
Par puķi gadu rūgtums smags.

Es labi zinu, kur tu esi.
Bet tur man tevis nevajag.
***

Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks,
Kas varmākiem skādi dar, nosaukts tiek grēks,
Par tiesnešiem. cienīti blēži sēž
Un "godīgi" ādu nost citiem plēš,
Un cienīgtēvs, zaglis, teic sprediķus:
"Tik pacieties, debesīs labāki būs!"



Virs zemes nav laimes, tik zvēru pulks bļauj,
Viens otram iz mutes tie kumosu rauj,
Un priecīgs ikkatris, kad vēders tam pilns,
Kad bērni ir veseli, dzīvoklis silts.
Un glaimojot salkušie rakstnieki sauc:
"Cik praktiska tauta, tai cerību daudz!"



Jā, cerību gan. Bet nosirmos laiks,
Vēl redzams būs strādnieku moku pilns vaigs,
Vēl liekēži slinkos un godīgi krāps,
Vēl ļaudis pēc debesu valstības slāps,
Zem kājām varmākas taisnību mīs,
Par kaujamiem lopiem vēl cilvēkus dzīs,
Un muļķīgas dzejas vēl dzejnieki kals
Un vaimanās paši, kad salks tie un sals.


***

Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,
Tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks,
Un pasaule visa tik krāšņa tik jauka,
Un nākotne spoža kā saules vaigs.

Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,
Viss mira, kas agrāk dārgs bij un svēts;
Nu dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.

Un, tukšā paliekot zinību slāpēm
Un beidzoties visam, kas daiļš bij un svēts,
Sirds pildījās nāvīgām asiņu sāpēm;
Bet pagātne arī jau sāpes sedz.

Un tagad es nicinu pasaules lietas,
Jo redzu, ka viss tikai murgi un nieks.
Par laimi, pret nelaimi krūtis ir cietas,
Man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks.

***

Kā gulbji balti padebeši iet,
Tiem vēlētos es līdzia tālu skriet,
Tur tālumā, kur ziemas nepazīst,
Kur rozes mūžam zied un nenovīst.-
Kam veltīgi laimību kāro tu, sirds?
Met projām reiz cerības tumšajā kapā:
No saulainām lejām ir mirstīgais šķirts,
Tam jādzīvo asaru dūksnājā slapjā,
Kur dzelži un cirvji bez rimšanas klaudz,
Pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur sauc,
No stiprākā samīts, vājākais kur lūzt
Un asins un sviedri ik dienas kur plūst.



***

Bērzs rudenī

Zemu līkst bērzs
pilns rasas saltas,
kā ceļinieks — piekusis, sērs.

Trīc zara roka
tik nogurusi:
ai, gredzenu zaļo
iā pametusi — —

Ai, gredzenu zaļo
nakts ragana
ar ledainiem pirkstiem
tam novilka.


Raud piekusis ceļinieks
klusītiņām,
ar dzeltainām dzintara
asarām.
***

Bērzu birzē

Kā pa baltu bērzu birzi
maldās vējš caur zaļām dainām,
maldos tā pa tavu mīļo
vārdu dzīlēm pasakainām.

Aijādami, žūžodami
zari liecas, glāsta, vijas,
laimes saldā nevarībā
mani tin kā zaļās dzijās.
***

Bērzi

Manas dzimtenes svētie bērzi
stāv pulciņos zilgani bāli
un klusi plaukstošām rokām
svētī dīgstošo zāli . . .

Vēl puķu dvēseles viegli
pa baltajiem mākoņiem līgo
un pieauž ar ziedoņa ilgām
debesi bezgalīgo.

Bet bērzi un dzimtenes lauki
uz mākoņiem lūgšanas raida
un viņas, tīmekļu maigās,
uz zemi laižamies gaida.

Iet tīrumā salīcis arājs,
vecs, sirms jau, zūd locekļos jauda.
Bet puķu dvēseles viņam
dzied ausīs un vaigus glauda . . .

Birzs malā tumšajām acīm
viņš ilgi mākoņus pētī,
un bērzi dzeltainām rokām
viņa sirmo galvu svētī . . .

Manas dzimtenes svētie bērzi
līgojas zilgani bāli,
un dzimteni vienos ziedos
tie redz jau, bet tāli vēl . . . tāli - -
***

Burti un vārdi
No melniem burtiem rodas vārdi,
No vārdiem mazas dziesmiņas,
Lai kādreiz pasmietos tu gardi,
Tās degs kā siržu liesmiņas
Un cauru mūžu sildīs tevi
Par draudzību, ko tu man devi.
***

Veltījums
Tu, kas no ugunīm un sniega,
Kā Tevi mīlot dienas skrien!
Tu skaties rožaina un liega –
Vairs nav ne nomoda, ne miera –
Ir tikai mīlestība vien.

Virs tautām augsti lido slava,
Tas viņas sadragāts, tas celts:
Man dod to mīlestība Tava,
Ne saules man, ne zvaigžņu nava,
Ir tikai Tavu matu zelts.
***

Vakarā
Ar ilgām, kuras vilina un bur,
Es Tevi gaidīšu līdz mūža galam;
Jau atkal viena dieba ir pagalam,
Bet nejūtu es Tevi vēl nekur.

Dziļš pienāk novakars, un redzēt var
Viscauri dabā miera pilnas scēnas,
Un zāle mitra top, un tumšas ēnas
Jau zaļo bērzu baltās pieres skar.

***

Mēs izcēlušies bijām
Kopš gaiļiem pirmajiem
Un kūļus izdauzījām
Ar stipriem spriguļiem.

Mēs sitām rakstā skaļā –
Šā trokšņa pilns mums mūžs -,
Nu durvis vērtas vaļā,
Lai vējš caur klonu pūš.

Un šūpo veco sietu,
Lai liekas pasaulei –
Dievs zelta graudu lietu
No padebešiem lej.
***

Baiga vasara

Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs,
Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts,
Uz tāliem ciemiem kumeļš netiks jūgts,
Un jasmīns zarains maijā neuzziedēs.

Par velti saule dienu tumsu kliedēs,
Prieks Jāņu naktī neatnāks pat lūgts,
Un rokā savītīs zieds tikko plūkts,
Būs klajums baigs, aiz katra krūma biedēs.

Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs,
Bez laika kokiem augļi nokritīs,
Par nastu būs, kas ir, un tas, kā nava.

Pats zemes dziļums taujāts paliks kluss,
Jo pārvērtusi ūdens avotus
Par vērmelēm būs nodevība tava.
/ 1939./

***

Karogs

Pūšat taures, skanat, zvani, saule plašu gaismu lej!
Karogs sarkanbaltisarkans vējos atraisījies skrej.
Skrej pa laukiem, skrej pa klajiem, sauc arvienu dzirdamāk,
Lai no mājām, lai no namiem, lai no kapiem ārā nāk.
Pildās bargiem tēliem ielas, pildās bālām ēnām gaiss,
Un iet mirušais un dzīvais, kur sauc karogs dīvainais.
Celies augstāk, plīvojošais, kur zūd saulē debess jums,
Lai redz tevi, kas šo zemi kādreiz pārstaigās pēc mums.
Skrej pa priekšu pulkiem kaujā, brīvs pats, brīvus dari mūs.
Līdz ar sauli saules mūžu tavai tautai dzīvot būs!

/ no dzejoļu krājuma „Laikmets un lira”/


***