nekā no tā kas izdzīvots
nekā no tā kas zināts
ar sienāzi un papardi
es esmu apdāvināts



ar sienāzi un papardi
ar acu mirkli lielu

un aizeju no vasaras

pa vienvirziena ielu
***

En passant...
Man nebija vaļas.
Es pats sev pasaule šķitu.
Un pieskāros pasaulei
Tikai tāpat,
Starp citu.

Bet pasaule kļuva valodīga un zvērīga.

Un tikai tad,
Kad tā iecirtās manā kaklā,
Es pamanīju,
Cik tā ir vērtīga.
Un cik mana acs ir akla.

Un, kad mani garāmejošas ķetnas mina
Un kad es, izplezdams rokas, kritu,
Es sapratu:
Pasaule neatriebj.
Tikai par sevi atgādina,
Starp citu.
***

Gastrīta elēģija
Tās nav pat sāpes.
Tās ir skumjas.
Manā kuņģī ņaud kaķēns
Klusi un žēlabaini.
Dienu raud, nakti raud
Un skrāpējas.

Īpaši rudeņos,
Slapjos un apnicīgos,
Īpaši cilvēkos,
Slapjos un apnicīgos,
Man jānes ir pašam sevi
Un vēl piedevām
Apbēdināts un apvainots
Kaķēns.

Es jau varētu samierināties ar pasauli,
Bet zvērēns nevar.

Ja tās būtu sāpes!
Bet tās ir skumjas.

***

es tev atdošu savu spēku
savu miegu un bezmiegu došu
lai tikai tu redzētu logā
mēnesi nesāpošu

lai tikai tu justu ka tevī
maigums kā upe kūpēs
lai apaugtu zaļiem zariem
tās rūpes ko nenorūpēs

es tev atdošu savu prātu
un ieaud to savā prātā
lai tikai atmostos tavā kaklā
dziesma iemidzinātā

es tev atdošu sevi visu
un neprasīšu nenieka
man nevajag
dzīvošu tālāk
no tavām skumjām un prieka

***

gara ziema gausa gaita
dzenis manus soļus skaita
mazo dzeni čaklo dzeni
izkal melnu bezdibeni
tur es savas dienas krāšu
tur es viņas apglabāšu
tikai ārā paliks lieks
izsāpēts un izciests prieks



***

Dzejolis par ļoti vecu tēmu
Katram savs darbiņš jādara.
Un tādēļ nav noslēpums -
Šim nolūkam spārnoti zirgi
Pegazi doti mums.

Kā saka, daudz ūdeņu aiztecējis
Kopš tā sengrieķu mīta.
Kādi tikai darbi nav tikuši
Un kādi vēl netiks padarīti!

Kā jau dzīvē parasts,
Viens strādā ar gudru prātu,
Otrs ar to nevar lepoties,
Bet trešais tik runā un plātās.

Vieni grauž spalvaskātus,
Glauda Pegazam spalvu un lūdz.
"Lops paliek lops," teic otri
Un tūlīt to arklā jūdz,

Un gudro, ko visupirms -
Savu vai piefermas lauciņu.
Bet Pegazam spārni ir,
Un tie mazliet traucē.

Cik tie Pegazi tomēr savādi!
Tu vari to sist kaut ar bomi -
Viņš tomēr neies pa vagu,
Bet drīzāk gan ņems un nomirs.

Patiešām, ja labi apdomā,
Ar viņiem ir tīrais negals,
Kaut arī spārni doti,
Tomēr nav eņģeļi Pegazi.

Bet paskaties - laikmetu pārgrozībās:
Vai zvaigzne tur debesīs dega?
Vai tā bija Vega, kas dega?
Nē, tikai Pegazs.
Pegazs

Šķiļ dzirkstis tērauda pakaviem,
Pret krūtīm, pret rūtīm dzirkstis.
Un pasaule skatās un klausās
Skrejošo zvaigžņu švirkstienus.

Un tad atkal norimst pakavi,
Un teikts top kārajām sejām:
"Šitas zirdziņš nav pārdodams,
Viņš tikai ir izīrējams."

Par ļoti dārgu maksu.
Pie tam - šajā trakajā skrējienā
Tu vari iegūt pasauli,
Tu vari to palaist vējā.

Puszirgs un pa pusei eņģelis,
Un tomēr ne viens, ne otrs - -
Starp zemi un debesīm
dzīvodams -
Noturies!
Noturies!
Noturies!
***

Daugava
Pa viņu uz Rīgu nāca ziņa -
pa Daugavu, Daugaviņu -,


ka nolicis brālītis galvu uz ciņa
par Daugavu, Daugaviņu.


Un sakrita zvaigznes, asaras, zvīņas -
viss Daugavā, Daugaviņā.


Vai visa nav par daudz vienā viņā -
Daugavā, Daugaviņā?
***

Daugava
Pa viņu uz Rīgu nāca ziņa -
pa Daugavu, Daugaviņu -,


ka nolicis brālītis galvu uz ciņa
par Daugavu, Daugaviņu.


Un sakrita zvaigznes, asaras, zvīņas -
viss Daugavā, Daugaviņā.


Vai visa nav par daudz vienā viņā -
Daugavā, Daugaviņā?
***

Valodiņa
Kā ap smilšu strēli
viļņus jūra skalo,
tā ap tēvu zemi
skalojas mātes valoda.


Kāpj tā kā rīta migla
vārdi pa nakti krātie.
Stiprus rīta vārdus
iemāca katram māte.


Sastop tie karstu dienu,
nokrīt par dzidru rasu.
Rau, vārdiņš tev iekrita kabatā.
Klau, vārdiņš ēst tev prasīja.


Zīlītes žubītes seno,
žagatas jauno ziņu,
visu savāc kā upe
valoda, valodiņa.


Vārdu ir vesels lauks,
balti kā sniegs tie likās.
Bet redzi, cik tieši rokās
iekrita sniega pika.


Ja kāds nodara pāri,
bēda pie bēdas krājas,
mātes valoda atkal
ir tava žēlotāja.


Kā ap smilšu strēli
viļņus jūra skalo,
tā ap tēvu zemi
skalojas mātes valoda.
***

Teic saulītei laburītu
Saulīte pa zemes virsu
šodien no rīta jau staigā.
Nesteidzies saujā tai cirst.

Parādi vienu vaigu,


parādi otru vaigu,
teic viņai laburītu.
Saulītei arī to vajag,

ilgi bij miglā tīta.


Lai viņa skrien pa ielu,
lai viņa rāpjas kokā.
Tu jau esi tik liels -
viss nav jāķer ar rokām.
***

Kājāmgājējs un Mūžība
Jūrā peld diži kuģi,
Padebešos peld lidmašīnas.
Mēs peldam, lidojam... Tad
Izkāpjam no šiem brīnumiem.

Un topam kājāmgājēji,
Iejūkam cilvēku barā.
Vēdera rūpēs, lupatu rūpēs
Dzīve var aizslīdēt garām.

Un tad pēkšņi skatāmies -
Arī viens kājāmgājējs!
Iet un savā nodabā
Ar mūžību sarunājas.

"Muļķis vai arī savādnieks,"
Ar epitetiem mēs devīgi.
"Cik jocīgs - iet un sarunājas
Pats ar sevi."
***

Balāde par zivi un invalīdu
Invalīds nenēsā ordeni,
Bet koka kāju smagu.
Ik vakaru atnāk pie upes
Pēc darba mazliet saguris,

Atslēdz būdu, paņem airus
Un līdz naktij upē pazūd.
Ko nu viņš tur noķer,
Bet tāpat kādu mazumu.

Toties - kas par mieru -
Tikai retumis kāda motorlaiva vai barža.
Toties - kas par klusumu -
Ūdenszāļu un vasaras vakara smarža.

Zivs arī bija laimīga
Ūdens plašumā šajā -
Tārpu un kukaiņu pietiek,
Un ko tad daudz vairāk vajag?

Plašumu vajag? - Plašums milzīgs:
Kur gribi, tur staigā.
Mēs visi kādreiz laimīgi esam.
Līdz zināmam laikam.

Zivs bija līdz dzenskrūvei.
Līdz kuģa dzenskrūvei smagai.
Un tagad nu slapjajās smiltīs guļ -
Sa-vainota, sa-dragāta.

Nāk invalīds airiem pār plecu
Un slaikiem makšķerkātiem.
Zivs sausumā beidzas nost
Un slāpdama žaunas plāta.

Briesmīgi ir, ja jāmirst
Un uz priekšu nekādi netiek,
Kad līdz brīvībai tikai
Trīsdesmit centimetri.

Invalīds paņem airi,
Tūlīt zivi upē bīdīs - -
Cilvēki, iegaumējiet
Un atcerieties šo brīdi!

Atcerieties savās svētku dienās,
Savos ikdienas sīkumos:
Var gadīties kaut kas līdzīgs -

Nelaimīgais sit nelaimīgo.

Sit, it kā darītu darbu.
Kā spēcīgāk iesist meklē.
Sit, un - nevienas skaņas.
Zivis nekliedz.
***

Tu biji kails un vēju aplauzts koks,
Es - lapots tītenis ar ziliem ziedu zvaniem,
Pie stumbra rētainā, kas smalkām stīgām plok.
Nu pilni tavi zari ziediem maniem.

Nu dūc ap tevi atkal bišu spiets
Un putni ligzdo zaļo lapu ēnā.
Tu stāvu raženo pār upes dzelmi liec
Un spoguļojies ilgi vilnī rēnā.

Tev liekas, ka tu ssalapojis pats,
Tu gribi izrautes no manu stīgu skavām...
Dreb sāpēs tītenis, un zila zieda acs
Lej asaras pār lapu rokām tavām.

Bet ciešāk vēl pie raupjā stumbra plok,
Vēl maigāk zvana ziliem ziedu zvaniem:
Es aiziet nevaru no tevis, sausais koks,
Lai kails tu nepaliec bez lapu lokiem maniem!

***

Vilks skatās uz mežu, lai kā viņu baro,
Un saglabā mežoņa muguru stīvu.
Lai būda cik silta, lai ķēde cik gara,
Viņš nesacīs paldies, ka atstāja dzīvu.

Vilks skatās uz mežu, ko netaisās pārdot
Par gabalu maizes un cīpslotas gaļas.
Viņš neklausās saimnieka glaudīgos vārdos.
Bet varbūt, ka nedzird? Jo ķēde par skaļu.

Vien suņi caur žvadzoņu saimniekus klausās,
Vien suņi lien nolaizīt sitēja roku.
Un nenāc ar bļodu – uz mežu vilks ausās,
Un nesniedzies paglāstīt – pirkstus var nokost.

Ja atraisīt vilku no ķēdes tu baidies,
Tad nosit. Vien suņi ar nebrīvi sarod.
Vien sunim par silu kļūst saimnieka skaidiens.
Vilks skatās uz mežu, lai kā viņu baro.
***

Dziesma dūdieviņam
Dūdieviņ, dūdieviņ, ūdeņu dūdiniek,
Sadūdo lietu!
Gulgaina sudraba dūmakā pludini
Dūmaļo rietu.
Šalcošām šļakatām pārskalo liedagu,
Pārsijā kāpas,
Pāržūžo dūksnāju – donī zem zieda guļ
Mana melna sāpe.
Dūdieviņ, dūdieviņ, dod dūnas gaišumu
Vakara bēdām.
Visu manu rūgtumu dūkodams aizšūpo
Spārngalu vēdās.
Kā tava atspulga pārplaiksna ūdeņus,
Vilnājā zūdot,
Dūdiniek pelēkais, tārtiņ mans – dūdieviņ,
Pagaisīs grūtums!

* * *