es tev piedāvāt varu
vien tīru un pliku Neko
rasas podiņi pļavās
tukši un svinīgi slejas
aptrūks tev glāstu
un atbildot klusi uz to
pilēs no pienenēm
skaistas un savādas dzejas

pilēs par visiem
kas dzīvojuši zem saules
pilēs par mēmiem par kurliem
par visiem kritušiem ar’
viņi kā zāli
ir izdiedzējuši kaulus
ko tavi papēži basie
kā lietus un svētība skar

kaut nu es apklustu laikā
kaut nebūtu citiem par nastu
droši kā pīpene vējā
stāv pļavā mans plikais Nekas
un pa zāli kā viļņiem
uz visu dvēseļu krastu
spītīgi nemanāmi
airējas airējas tas

***

savus čukstus mēs uzdāvināsim lietum
desmit sirdspukstus – pērkonam leišmalē tālu
un es klusēdams atkal mīcīšu mālus
kārtējam podam ko izgāzt par godu tev

lietus noaudīs drēbītes mūsu bērniem
āboli zaros spīdēs kā sapņi vai prieki
lēni aizbridīs miglā veļi un veļinieki
kļavas galotnē asaros tagadnes acs

un es jutīšu tavu galvu uz pleca
ārā lietus – kur lai mēs visi ejam
dziļas grumbas šis lietus ieaudīs mūsu sejās
auzdams drēbītes valgus atteikšanos un dzīvi

***

savus čukstus mēs uzdāvināsim lietum
desmit sirdspukstus – pērkonam leišmalē tālu
un es klusēdams atkal mīcīšu mālus
kārtējam podam ko izgāzt par godu tev

lietus noaudīs drēbītes mūsu bērniem
āboli zaros spīdēs kā sapņi vai prieki
lēni aizbridīs miglā veļi un veļinieki
kļavas galotnē asaros tagadnes acs

un es jutīšu tavu galvu uz pleca
ārā lietus – kur lai mēs visi ejam
dziļas grumbas šis lietus ieaudīs mūsu sejās
auzdams drēbītes valgus atteikšanos un dzīvi

***

viens lidinās gaisā un viņam ir labi
viņam ir spārni viņam ir knābis

viens klaigā sētā aiz atkritumkastes
viņam ir ūsas viņam ir aste

viens medī pa džungļiem un auro kā durns
viņam ir strīpas viņam ir purns

viens tek man garām un spīguļo silti
viņam ir krasti viņam ir tilti

viens pilēdams pil viņa rokas ir slapas
viņam ir zari viņam ir lapas

viens plešas un kratās aiz piepūles lielas
viņam ir kvartāli viņam ir ielas

viens klibo man pretī tik līks kā skumjas
viņam ir domas viņam ir dumjas

viens bija varens viens bija liels
viņam ir zārks viņam ir miers

viens ir apmeties drusku tālāk
viņam ir tornis ar krustu galā
***

Veltījums senlaiku zemniekam
skaties — tas akmens
tas pats
kurš viņlaik bij tava seja
skaties — tas akmens
jā tas
smejas un smejas un smejas

un es viņam iesmējos līdzi
un drīz visa telpa dārd

skaties — tas akmens
tas pats
viņam vēl ir tavs vārds

bet piemineklis viņš nav
viņš lielceļa malā tup

un mūsu mūžības jēdziens
pār viņu
kā kleinkājis klūp

***

Eu, Rīga, azote siltā –
kad ledainie vēja pirksti
iespraucas tevī
dziļi,

mums visiem ir jānodreb.

Tas atkal ir sliktais laiks,
un, vīsties vai nevīsties, skumji,
un, nīsties vai nenīsties, sazin,
kā labāk.
Virs Daugavas migla. Un līst.

It kā vasaras nebūtu bijis,
it kā nebūtu viņas pēdu
siltajā zemē starp tavām krūtīm.
Nopūtas tikai. Un šķavas.

Eu, Rīga, azote siltā –
kad mani ledainie pirksti
atkal rakņāsies tevī,
nesit man pārāk stipri.

Mīlestība var visu
Mums tikai jāsper solis
Jāiet un jāceļas
Un tie, kas paliek kopā,
Iespēj visu - pat uzvarēt nāvi.

Kad biju vientulības tumsā,
Ieslodzīts karcera betona sienās
Tikai viena vienīgā doma
Dega man krūtīs
Ka satikšu tevi.

Un ilgas kā pirmās lietavas
Pār salstošu zemi pirms ziedēt un būt.
Starp mums tikai ziema, kas mānīja mūs,
Un nebija šķiršanās, tā nebija šķiršanās...

Skūpstu rozes - uzplauks uz ādas

Izzudīs rētas un apdzisīs sāpes,
Mums tagad jābēg, lai būtu brīvi.
Prom no tumsas, no elles, no sevis,
Prom no ēnām, no pašas miesas.

Artūr, es jau sen kā cita - meitene, kurai nav sejas,
Tu mani nevari aizsniegt!
Es tevi varu aizsniegt!
Mīlestība var visu.

Tā uzvar! Dzirdi? Tā uzvar!
Jo rītausmas spārniem
Aizsniedz tuksnešus,
Pat ellē spēj nokāpt,
Ja tu esi tur.
***

Ja tu man esi
Katra kustība nozīme robežu,
Aiz kuras rīts nāks tevi man ņemt.
Mirklis ir akla nu jau izšauta lode.
Es esmu tavs...
Sadrūp vairoga sirds...

Ja Tu man esi...
Man nevajag ne debesis, ne zemi.
Ja Tu man esi...
Es gribu tik, lai apstājas laiks.
Ja Tu man esi...

Katra nopūta nozīmē spriedumu...
Vienalga kur, es iešu Tev līdz.
Sasien bailes, mūs abus līdz mūžībai.
Tu uguns tilts, bet nesadedz.
***

Te nu ir nāve
Te nu ir nāve tikpat vienkārša kā dzīve
Tikpat baisa kā vientulības stundas
Un tagad man liekas ka sen jau to zinu
sen jau pazinis tās tuvumu baigo
Tā smagumu uz aukslējām rītos
kad atkal kāds draugs plītējot nodots
Tās žulti kad dvako kā no puvuša trauka
un pēkšņi apjaut ka pats esi trūdi
Viņa sapūs un pirksti kas prot
vien alkaini iegūt un kauties
Tie sapūs

Nāve saki man mirkli no kura tu sācies
un kā tevi izbeigt vai labāk ka aizmirst
Un kad tu jau atver savu rīkli
atplet klēpi un savus vārtus
Kas var no turienes cilvēku izraut kurš
Kas var no turienes cilvēku izraut kurš
Piedod, es tevi tai rīklē iesviedis iekšā.
***

Nekad
Tagad nekad, nekad man neredzēt ielas,
Man neredzēt pļavas, debesu svelošo zilgmi,
Maizes siltumu saldo tagad nekad vairs
Sunītis nelaizīs rokas, zemenes nevērsies smilgās,
Sniegs nekusīs delnā.
Tagad cietuma sienas būs kaps.
Jo es mūžam vairs netikšu ārā,
Jo es mūžam vairs nebūšu brīva, nebūšu brīva.

Dievs! Tu, kam iespējams nokāpt ellē,
Ja vien tu gribi, ja tu vēlies te – es esmu.
Un mana dzīve izsacīts spriedums,
Manas cerības savelk kā cilpa.
Piedod es pati nokāvu dzīvi.
Bēgot no sevis, bēgot no tevis,
Bet no nāves nespējot aizbēgt,
Kad vēl brīvība bija uz sliekšņa,
Kad vēl durvis nebija ciet.

Nu mūžam man palikt
Šeit arī miršu.
Kaut varētu vēlreiz pieskarties sniegam,
Debesis redzēt, pabarot putnus.
Ieelpot vēju kaut es varētu vēlreiz.
Es vairāk nemūžam,
Es vairāk nekad, nekad, nekad.
***

Mums rītdienas nav
Dzīve ir zibsnis, dzīve ir sāpe.
Tu tikai dzīvo, ja strauji dedz.
Ja esi liesma, ja esi lāpa,
Dod savu roku, nāc ātrāk līdz.

Zeme lavas avotus izverd,
Zvaigznes tumsā sviež komētu bērnus,
Lai mums abiem kļūst gaišāk un siltāk.
Jo es uguns, tu – vasaras nakts.

Nakts tik gaiša, tev nepalikt vienai.
Rīta spalgums lai bailīgos pļauj.
Spēlē šo dzīvi, jo zaudēt vairs nevar.
Atkāpties nevar, ja reiz tu nāc.

Sniega virsotnēm sarkans uz lūpām,
Lavīnas vārdiem tev čukstu, tu nāc līdz.
Ja jau ņem, tad tas nozīmē – tagad.
Nogrand spriedums, mums rītdienas nav.
***

Mums rītdienas nav
Dzīve ir zibsnis, dzīve ir sāpe.
Tu tikai dzīvo, ja strauji dedz.
Ja esi liesma, ja esi lāpa,
Dod savu roku, nāc ātrāk līdz.

Zeme lavas avotus izverd,
Zvaigznes tumsā sviež komētu bērnus,
Lai mums abiem kļūst gaišāk un siltāk.
Jo es uguns, tu – vasaras nakts.

Nakts tik gaiša, tev nepalikt vienai.
Rīta spalgums lai bailīgos pļauj.
Spēlē šo dzīvi, jo zaudēt vairs nevar.
Atkāpties nevar, ja reiz tu nāc.

Sniega virsotnēm sarkans uz lūpām,
Lavīnas vārdiem tev čukstu, tu nāc līdz.
Ja jau ņem, tad tas nozīmē – tagad.
Nogrand spriedums, mums rītdienas nav.
***

mācīties no koku dejām
viņi to pa īstam prot
sevi visu paļaut vējam
tikai saknes neatdot

kronī liektā kronī celtā
zaļā sidrabā un zeltā
un ar katru sīku šķiedru
vēju sagaidīt kā biedru

kad ir glaužams tad lai glauž
kad ir laužams tad lai lauž

tikai saknes neatdot
***

paldies

es stāvēšu kājās
pie apsēm un eglēm šīm
es esmu pārnācis mājās
zem naksnīgām debesīm



Tu zvaigzne krietnā un zaļā
tu atved un nepiekrāp
un vējš ir atsējies vaļā
un sirds tik laimīgi sāp



par visu kas dzīvē gadās
līdz mēram ir samaksāts viss
un nu mani vadās un vadās
raibs izlijis mākonis

***

nav ko slieties dižā stājā
nav ko lepnus vārdus dvest
jo tāpat nemaz nav viegli
ikdienišķi galvu nest



neraudāt par to kas bijis
nebīties par to kas rīt
tikai saudzīgi un droši
savu vagu taisnu dzīt

***