Tāda es esmu
Tik jautra kā burbuļu avotiņš,
Tik sēra kā pāri tam vītoliņš,
Deg acīs zaļš spītības uguntiņš,
Iz pirkstu galiem skrej zibentiņš-
Jā, tāda es esmu, to zinat!
Nu nākat un manu mīklu minat!
Starp ikdienas rūpju skārieniem,
Starp pārdzīvotiem uzskatiem,
Es esmu kā roze starp rāceņiem,
Kā uguns star sausiem žagariem-
Jā, tāda es esmu, to zināt!
Nu nākat sev pirkstus apdedzināt!
***

Nebēda
Pa laukiem un grāvjiem tik teciņiem!
Suku-juku pinkainiem matiņiem!
Kājiņas basas, bez apaviem!

Gan zirneklītis izaudīs
Priekš manis audumiņu
Un kurmītis man atnesīs
No samta kažociņu.

Bez diedziņiem, šuvām un āķīšiem-
Visu sasienu saules stariņiem,
Visu saspraužu kopā ar dadzīšiem!

Ko bēdāt man, kāds atnāks rīts,
Ko bēdāt vakariņa!
Es karājos kā kukainīts
Pie puķu pakariņa.
***

Nebēda
Pa laukiem un grāvjiem tik teciņiem!
Suku-juku pinkainiem matiņiem!
Kājiņas basas, bez apaviem!

Gan zirneklītis izaudīs
Priekš manis audumiņu
Un kurmītis man atnesīs
No samta kažociņu.

Bez diedziņiem, šuvām un āķīšiem-
Visu sasienu saules stariņiem,
Visu saspraužu kopā ar dadzīšiem!

Ko bēdāt man, kāds atnāks rīts,
Ko bēdāt vakariņa!
Es karājos kā kukainīts
Pie puķu pakariņa.
***

Griba
Šķīst laime kā putu burbulīts,
Kā lapa bāl mīlestība,
Bet it kā tērauda asmens trīts
Ir cilvēka nopietna griba.

Man no debess dzēšat
Man no debess dzēšat
Visu spožumu
Un no dzīves plēšat
Visu košumu!

Ņemat mīlestību,
Man pat tās nav žēl.
Atstājat tik gribu:
Dzīvot, dzīvot vēl!

Tev mūžam dzīvot, Latvija!
Tev mūžam dzīvot, Latvija,
Kā saulei, kas mirdz debess klajā!
Tu jauna zvaigzne zvaigznājā,
Kas uzlekusi nule tajā!

Tev mūžam dzīvot, Latvija,
Kā jūrai, kas Tev šalc pie kājām!
Pats Dievs sen senis svētīja
Še Tavas āres mums par mājām!

Tev mūžam dzīvot, Latvija,
Kā jūrai lepni, saulei cēli.
Tu mūsu māte dārgaja,
Mēs Tavas meitas, Tavi dēli.

Tev mūžam dzīvot, Latvija,
Tu tēvzeme mums Dieva dota!
Lai Latvju tauta vienota,
Aug spēkā, slavā, daiļumā!

Pavasara dziesmiņa bērniem
Gaiss zilēt zil,
Un dūjas dūc,
Un jumti pil, -
Tik viegla krūts!
Daiļpavasars
Jau nāk, jau nāk!
Sāk saules stars
Glaust mīlīgāk.
Drīz sniega auti
Ruks rukumā
Un jautri strauti
Dies ielejā.
Un skaļš taps lauks,
Un mirdzēs tāle,
Un koki plauks,
Un zaļos zāle.
Tad, bērni, mēs steigsim
Uz ziedošām pļavām
Un gavilēm savām
Ziedoni sveiksim!

Sapņu burvis
Saulainām rokām
atnāca burvis,
atslēdza smiedamies
debesu durvis.

Kur skatos – neviena
cilvēka vaiga:
pa ielām tagad
tik sapņi staigā...

Nāk skuķes pretim
kā padebestiņas,
dzirkst, plīvo un kuras
skatu uguntiņas.

Mēness sēd alejā
uz koka sola
un skumji tām pakaļ
acis bola.

Namos, sētās
un koku zaros
mirdzoši stāvi
līgojas baros.

Durvis un logus
neviens neslēdz ciet –
sapņi visu nakti
iekšā un ārā iet.

Vanadziņš
Lidu, lidu vanadziņš,
Lēni kust spārniņi,
Ierauga miežos
Cīruli tupam:
Lidu, lidu zemāk,
Lidu, lidu tuvāk...
Nu krīt zemē
Kā akmens –
Žvīks!

Ūdeņi runā
Kā guldz pa gravu!
Un san tur un skan tur
Pa piesaules dravu!
Smīn strautmalē dzeltens
Jau pūpolu koks,
Un zvīļāk un mīļāk
Mirdz debesu logs
Ūdeņi runā...

Man mīļi šie stāsti –
Kā šūpuļa dziesma,
Kā māmiņas glāsti,
Kā atšalkas tālas
No bērnības,
Aiz deviņiem kalniem
Gaistošas.
Ūdeņi runā...

Bij pavasars skaists.
Zēns skraida pa strautu:
Kuģis straumē tam laists.
Tālas zemes viņš uziet
Jūrā brauc.
Dzied vēji, dej kuģis,
Straumes mutuļos rauts.
Ūdeņi runā...

Pūš vējiņš maigs,
Galva liecas uz krūtīm:
Kur nu tas laiks?!...
Kur staltais kuģis?
Un kuģinieks?
Kur gaišie sapņi?
Kur bērna prieks?
Viss iris, viss miris,
Laika mutuļos rauts,
Kur burbuļi skaistie,
Ko uzsit strauts...

Tik kad pavasars laižas
Un sniegi kūst,
Un ūdeņi runā,
Un strauti plūst –
Tik sirdī kur dziļi
Kas ieskanas,
Kā pie senlaiku kokles
Kad pieskaras...
Ūdeņi runā...

Kā skumjas
Kā skumjas nāk pār mani mīlestība...
Ak, kādēļ ne kā gavilējošs prieks?
Kā skumjas nāk pār mani mīlestība,
It kā pār ķiršu ziediem pavasarī
Nāk saulei garām –
Maigs un mirdzošs sniegs.

Vārdi
Neteic manim vārdu daudz.
Kas gan man no vārdiem tiek?
Teic man dažus labus vārdus,
Teic man dažus saules vārdus,
Kas man visu mīlēt liek.
- Teic man vārdus divus trīs,
Kas kā zelta lāses trīs!...

Nakts
Nakts pilda debesu telpu
Un dzēš, kas dzirkst un skan,
Un klusi aizņem elpu
Pie loga tev un man.

Nakts tevī slīgst un manī,
Tā nāk kā liktens lemt.
Ļauj man šo karsto nakti
No tavām lūpām ņemt.

***

No saknes zieds uz augšu veras,
No saules jaunā diena aug.
No sirds aug tava mīlestība,
Šī klusi slēptā saule, raug,
Tā acīs mirdz, tā sejā staro
Un visās tavās domās zaro
Kā koks, kas sniedzas visam pāri
Un ziedus ceļ pret debesāri.

Drupas
Ak, mīļā, cik daudz saldu drupu
Pēc gadiem sirdī atstāj laiks!
Kur mūsu pilis, sapņu celtas,
Kur mūsu karogtornis slaiks?

Pils balta – tava mīlestība
Reiz manā rožu dārzā bij.
Gul drupās pils, nīkst ērkšķos rozes,
Tik efejas vēl stabus vij.

Un visi celiņi, kur ilgās
Reiz gāju mīlēdams un vājs,
Ir nozuduši palsās smilgās –
Tur laiks ir gājis, postītājs.

Cik pulkstens?
Tu nāci pie viņa iekšā
Un gribēji teikt, ka to mīli,
Bet apstājies nosarkusi
Un prasīji klusi: „Cik pulkstens?”

Viņš paskatījās un juta,
Cik tu viņam mīļa un dārga,
Viņš gribēja teikt: „Paliec mana!”
Bet apjucis teica: „Pusdesmit.”

Tu pateicies samulsusi
Un apgriezies lēni, un gāji...
Viņš gribēja saukt tavu vārdu,
Bet tu jau aizvēri durvis.

Viņš rītā teica ardievu
Un tālu pasaulē gāja.
Jūs ilgi vientuļi klīdāt,
Un satikāties...jau sirmi.

Vientulība
Dziedu tevim rožu zarus
Baltā balles viesulī,
Sevim – klusus zvaigžņu starus
Zilā pusnakts biķerī.
Aizmieg sili, aizmieg vēri,
Vientulības stunda sit.
Visos torņos noskan sēri
Vienpadsmit un divpadsmit.
Dejo ugunis un ziedi,
Bet es sēdu kluss un gauss.
Apkārt nakts kā zili biedi,
Galdā – vientulības kauss.
***

Pagājušais
Draugs, kur laimīgs esi bijis,
Otrreiz neatgriezies vairs:
Tā kā saulē lietus lijis
Pagājušā sapnis kairs.
Tā kā saulē lietus lijis:
Vakar bij un šodien nav.
Laiks ir visu pārmainījis,
Šodien viss ir citāds jau.
Vecā vietā kalni, lejas,
Vecā vietā tava sirds.
Citi ļaudis, citas sejas,
Citam mīļās acis mirdz.
Draugs, kur laimīgs esi bijis,
Otrreiz neatgriezies vairs.
Tā kā saulē lietus lijis
Pagājušā sapnis kairs.

Neatvadīsimies
rūgts ir ne tikai analgīns
bet arī dzīve ziniet
nevajag zaķi nesteigsimies
neatvadīsimies

asara zirnekļa tīklā
tāds ir mans liktenis ziniet
bet nevajag notraukt vienalga
neatvadīsimies

***